Takers Karlsons atsedz Krievijas un Putina faktisko vājumu

© Ekrānuzņēmums

Lai ko teiktu par Krievijas diktatora Putina interviju bijušajai “Fox News” ekrāna zvaigznei Takeram Karlsonam, jāatzīst, ka tā atsedza vairākas it kā jau agrāk zināmas patiesības. Nav jēgas detalizēti izvērtēt šīs intervijas saturisko būtību. Šajā ziņā gandrīz visi komentētāji ir vienisprātis – nekā jauna. Taču interesanti ir daži dziļāki slāņi.

Pirms ķeramies pie šo slāņu atsegšanu, daži vārdi par Latvijas vārda pieminēšanu šajā intervijā. Latvijas sabiedriskais medijs labticīgā naivumā ziņoja, ka “Putins intervijā amerikāņu komentētājam Takeram Karlsonam pavēstījis, ka Krievijai neesot nekāda nodoma uzbrukt Polijai vai Latvijai”. Cilvēkiem, kuri par politiku interesējas maz, šī ziņa var radīt mazliet nomierinošu sajūtu, kaut tā ne tikai jēdzieniski, bet pat saturiski ir maldinoša. Pirmkārt, Putins tā neteica, un, otrkārt, Putina sacītā jēga bija drīzāk pretēja.

Ko tad Putins teica? Uz Karlsona uzvedinošo jautājumu “Vai varat iedomāties variantu, kurā sūtāt karaspēku uz Poliju vai Latviju?” Putins neatbildēja ar skaidru un nepārprotamu - nē. Viņš atbildēja ar mazliet dīvainu un izplūdušu atrunu: tikai tādā gadījumā, ja Polija mums uzbruks. Atruna ir dīvaina tāpēc, ka Polija nekad ne ar pušplēstu vārdu nav pat iepīkstējusies par kādām pretenzijām pret Krieviju, kuras kaut minimāli varētu tulkot kā draudus uzbrukt. Līdz ar to šī atruna nevar tikt uztverta kā adekvāta.

Vēl jo vairāk, konkrētajā kontekstā, kas nosaka: 1) Krievija (Putins) jau labu laiku skandē, ka nevis Krievija ir uzbrukusi Ukrainai, bet gan viss noticis otrādi - Krievija aizstāvējusies pret Ukrainas/NATO uzbrukumu; 2) Hitleram un Staļinam arī vienmēr visi citi uzbrukuši, līdz ar to nākas secināt, ka arī Putins dzīvo paradigmā, kurā viņš pats noteiks, kad un kurš viņam ir uzbrucis.

Tas nozīmē, ka 2022. gadā viņam uzbruka NATO ukraiņu karavīru izskatā, 202?. gadā viņam uzbruks poļi, latvieši vai vēl kādi, kurus Kremļa propaganda uzdos par “agresoriem”, Krievijas “bagātību” un plašās teritorijas tīkotājiem, pret kuriem tad arī būs jāaizstāvas pēc Putina izslavētās “stūrī iedzītās žurkas” taktikas - uzbrūkot pirmajam.

Ja šī Karlsona intervijas epizode Latvijai un pasaulei izklausījās ne visai labvēlīgi un pat diezgan draudīgi, tad to nevar teikt par interviju kopumā, kura acīmredzami sanāca no Putina puses ievērojami vājāka, nekā bija gaidījuši novērotāji. Pat “zet patriotu” “Telegram” kanālos vērojama vāji slēpta vilšanās: nu kaut kā ne visai pārliecinoši mūsu vadonim sanāca.

To bija spiests atzīt arī pats Karlsons, kurš Putina atbilžu haotismu noraksta uz to, ka Putins it kā esot atradinājies sniegt intervijas. Viņu, lūk, reti intervējot, tāpēc nabadziņš sanervozējies un neesot viss lāgā izdevies. Un patiesi, visas šīs Putina garās, nesakarīgās un faktiski bezjēdzīgās atkāpes vēsturē nav nozīmes pat apskatīt. Svarīgi ir divi citi momenti.

Nepieredzēta jūsma par “baltā kunga” ciemošanos

Pirmais. Gluži neadekvātā uzmanība, kāda Krievijas medijos tika pievērsta šim amerikānim. Ne viens vien komentētājs norāda, ka šāda uzmanība, kad tiek aprakstīts katrs “dārgā ciemiņa” solis, jau robežojas ar iezemiešu jūsmas dejām ap ugunskuru, kad viņu apmetnē dziļi džungļos ieradies “baltais kungs”.

Medijos tika aprakstīts, kā Karlsons apmeklējis lielveikalu “Ašans”, bēdzis no žurnālistiem caur viesnīcas aizmugurējām durvīm. Tika apzelēts katrs Karlsona apēstais burgers bijušajā makdonaldā (tagad “Vkusno i točka”), un kā īpaša žurnālistiskā veiksme - iespēja publicēt viņa rēķina čeku par 566 rubļiem (ap 6 eiro) šajā ēstuvē.

Šī faktiski apkaunojošā jūsma par visnotaļ necila cilvēka viesošanos liecina par ārkārtīgi dziļām izmaiņām Krievijas sabiedrībā kopš iebrukuma sākuma. Kad 2017. gadā savu filmu par Putinu uzņēma cits slavens amerikāņu režisors Olivers Stouns, tad šāda nekritiska uzmanība par katru amerikāņa soli Maskavā nebija pat tuvumā. Pa šiem gadiem Krievija ir tik tālu aizgājusi Ziemeļkorejas virzienā, ka Karlsonam pievērstā uzmanība Maskavā ir tuva tai, kāda bija vērojama Phenjanā, kad NBA basketbola zvaigzne Deniss Rodmens kaut kādu iemeslu dēļ bija sadraudzējies ar turienes diktatoru Kimu Čenunu un šad tad viesojās KTDR galvaspilsētā.

Lai saprastu Putinu, pašam tādam kaut nedaudz jābūt

Otrais, kas sasaucas ar pirmo. Visa Putina uzvedība divas stundas garās intervijas laikā liecināja, ka izslāpuši pēc pasaules (lasi: Rietumu) uzmanības ir ne tikai Krievijas ierindas pilsoņi, bet arī pats Putins. Vispusīgi šīs “slāpes” interneta vietnē “Kasparov.ru” apraksta bijušais Putina līdzgaitnieks Kremļa koridoros, vēlāk nežēlastībā kritušais, tagad Berlīnē dzīvojošais Putina režīma kritiķis Alfrēds Kohs. Viņa vērojumi ir īpaši vērtīgi tāpēc, ka viņš pats ir no tā paša “kaula”, no kura veidoti visi Putina apkārtnes darboņi. Cinisks, nekaunīgs, varaskārs. Viņi viens otru labi pazīst un viens otru lieliski saprot.

Atļaušos pārpublicēt palielu izvilkumu no šī Koha raksta, jo gribu uzsvērt: Putina rīcības un motīvu analīzi no “normālu”, saprātīgu, Rietumu liberālās demokrātijas paradigmā dzīvojošu analītiķu puses uzskatu par pilnīgi bezvērtīgu, jo, lai saprastu tādus kā Putins, pašam jābūt kaut nedaudz kā Putinam. Kohs tāds nenoliedzami ir. Esmu ticies un runājis ar cilvēkiem, kuri viņu labi pazīst personīgi. “Reti nejauks tips, bet gudrs, maita,” - tāds bija viņu vērtējums.

Putins esot noguris

Alfrēds Kohs: “Šis ir tikai mans personīgais viedoklis, kurš man radās, rūpīgi un ieinteresēti skatoties šo divas stundas garo interviju. Es noklausījos visu interviju, nevis to paātrināti ritinot, bet gan atsevišķas vietas atkārtojot divas un pat trīs reizes. Lūk, pie kādiem secinājumiem es nonācu.

Pirmkārt, Putins ir noguris no "Doktora Ļaunuma" lomas. Viņš ir noguris būt par pasaules biedēkli. Viņš nav pieradis pie tā, ka par viņu nejūsmo, ka viņu nevēlas redzēt prominenti politiķi, biznesa un Holivudas zvaigznes. Neviens vairs nemeklē viņa draudzību un patronāžu. Gluži pretēji, bēg no viņa kā no spitālīgā.

Visu šo spožo Eiropas un Amerikas pasauli, kurā viņš bija pirmā lieluma zvaigzne, nevar aizstāt ne BRICS politiķi, ne vietējās slavenības, ne “Bollywood” zvaigznes. Viņš saprot, ka ir nosūtīts uz otro līgu, un tas viņu šausmīgi nomāc.

Varbūt viņš saprot, ka tā bija viņa paša izvēle. Bet, kad viņš to darīja, viņš domāja, ka ar to tiks galā; ka viņam tas nav svarīgi; ka tas viss ir tikai nieki, bet izrādās, ka nav vis nieki. Izrādās, ka viņam tas bijis svarīgi. Karaliskie pagodinājumi, sarkanie paklāji, goda sardzes, dragūni pie Elizejas pils, apsardze Bekingemas pilī. Gaļas grilēšana ASV prezidenta rančo un alus glāze ar Vācijas kancleru. Piederības sajūta augstākajām sfērām, intīma komunikācija uz "tu" ar pirmajām personām, sapratne, ka esi daļa no šī šaura loka, kurā tiek veidota īstā politika.

Jūs varat sevi pārliecināt, cik vien gribat, ka BRICS pārspēj G-7 pēc IKP pēc pirktspējas paritātes, bet tas nevar aizstāt šo zaudēto spožo pasauli. Ne tikai viņa telefons klusē un vadošo rietumvalstu līderi ir pārtraukuši ar viņu jebkādus kontaktus, bet arī Starptautiskās krimināltiesas orderis viņu ierindojis kategorijā - no apcietinājuma bēguļojošais. Tagad, pat ja viņš to vēlētos, viņš nevarētu nekur doties. Kas var būt pazemojošāks milzīgas kodolvalsts vadītājam? Tas rada vēl lielāku vēlmi doties turp, kur nedrīkst doties.

Viņam ir 71 gads. Lielāko daļu savas dzīves viņš ir nodzīvojis pasaulē, kurā dominē Rietumi. Ekonomiski, politiski, kulturāli. Visi viņa instinkti un ieradumi ir veidojušies šajā pasaulē. Pasaulē, kurā nebija varenās Ķīnas un augošās Indijas. Un kāda jēga no tā, ka tagad tās ir?

Jūs nevarat mainīt to, kas jūs esat, savu iekšējo sajūtu. Tu esi tāds, kāds esi. Un tu esi sovjets, kurš strādāja, lai saņemtu ārzemju komandējumu uz Eiropu (kaut vai uz VDR). Tu esi tas Pēterburgas mērijas ierēdnis, kurš stāvēja rindā, lai saņemtu PVN atmaksu Somijas muitā. Tas, kurš drudžaini skaitīja komandējuma naudu vācu markās un nesa mājās “Vnešposyltorg” čekus, lai nopirktu kāroto “Volgu”.

Putins, iespējams, negaidīti, pēkšņi ir atklājis, ka viņš ir nelabojams eiropietis. Ar visu savu spicumu, ar visu savu biogrāfiju refleksu līmenī. Pat ja viņš uzbūvēs duci itāļu un franču restorānu Valdajā un Sočos, pat ja viņš uzaicinās labākos šefpavārus, kafijas tasi Parīzē vai vīna glāzi Romā nekas nevar aizstāt. Viņam ir vajadzīga caurlaide uz šo pasauli. Bez tās viņš ir nelaimīgs. Bez tās viņš ir zaudētājs savā pašvērtējumā.

Visa viņa intervija ir kliedziens: ko es tādu esmu nodarījis, ka jūs mani tik nežēlīgi izraidījāt? Kāpēc jūs drīkstat, bet es ne? Galu galā, vai tad es neesmu daļa no jūsu pasaules! Kāpēc neviens ar mani nerunā? Lūk, es esmu šeit, es nekožu, es neēdu cilvēkus, parunāsimies! Jūsu klusēšana mani nogalina!

Viņš daudz un, starp citu, pamatoti saka, ka 90. gados un 2000. gadu sākumā Krievija patiesi centās integrēties Rietumos. Tomēr Rietumi šo virzību noraidīja. Taču secinājumi, ko Putins no tā izdarīja, noveda viņu strupceļā.

Tā vietā, lai saprastu, ka ar kavalērijas uzbrukumu šo cietoksni neieņemt, viņš nolēma sākt sistemātisku aplenkumu, sākot darīt zvērības. Cerībā, ka Rietumi nāks pie prāta un ielaidīs viņu savā pulkā bez nosacījumiem. Rezultātā viņš panāca tieši pretējo. Rietumi nosprieda, ka viņa integrācijas impulss bijusi tikai viltība, un slavēja sevi par to, ka nav bijuši tik lētticīgi, lai ielaistu šo Trojas zirgu.

Bet, ja viņš būtu izturējis un nesāktu “dīvainības”, ja viņš būtu aukstasinīgi un metodiski klauvējis pie šiem vārtiem, esmu pārliecināts, ka tagad Krievija jau būtu NATO un ES. Tiesa, bez Putina. Jo viņš jau sen būtu godam devies pensijā, jo Krievijā notiktu varas rotācija. Galu galā Rietumi ir demokrātisku valstu alianse. Rietumi var sadarboties ar diktatūrām un autokrātijām, bet nelaižot tās iekšā savā pulciņā.

Putins upurēja šo integrāciju par labu savai mūžīgai palikšanai pie varas. Taču viņš to nav sapratis. Viņš joprojām uzskata, ka viņu “uzmeta”, apkrāpa un netaisnīgi noraidīja viņa draudzīgi pastiepto roku.

Viss viņa karš Ukrainā ir par vienu un to pašu: pievērsiet man uzmanību, runājiet ar mani, es esmu pieaudzis un stiprs. Jums jāņem vērā mans viedoklis! Viņš neuzbruka NATO, jo saprata, ka tā militārais potenciāls nav salīdzināms ar Krievijas potenciālu. Savukārt, lai pierādītu Rietumiem, ka tie nevar viņu tā vienkārši ignorēt, viņš izvēlējās kādu vājāku (kā viņam pašam likās) un sāka viņu publiski sist. Taču izrādījās, ka vājākais nav nemaz tik vājš un Rietumi nav tik gļēvi. Un tagad jau trešo gadu turpinās briesmīgs karš, kas izsūcis visu viņa enerģiju un nervus, un viņš tagad ir vēl tālāk no nospraustā mērķa nekā tad, kad to sāka.

Viņš ir noguris. Viņš nav laimīgs par to, ka viņš to ir sācis. Arī viņam viss karājas mata galā, un nekāds maģiskais “Krievijas ekonomikas brīnums” nav saskatāms. Ziemeļkorejas lādiņi nav bezgalīgi, Irānai ir savas problēmas, bet Ķīna tikai smaida un sit uz pleca. Tomēr, kad runa ir par biznesu, tā pat negrib pirkt gāzi.

Šādus iespaidus es guvu no Takera Karlsona intervijas ar Putinu.”

Atpakaļceļa uz veco kārtību vairs nav

Kohs sava raksta noslēgumā rosina Rietumus un Ukrainu izmanot šo Putina “nogurumu” un aicina meklēt kādus visiem pieņemamus kompromisus. Taču tā vien izskatās, ka nekāds kompromiss vairs nav iespējams. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka, lai kādi būtu kompromisi vai vienošanās, nekad vairs netiks nostādīta goda sardze Dauningstrītā Putinam par godu. Viņš nekad vairs nevarēs padzert kafijas tasi Parīzē vai vīna glāzi Romā. Izņemot situāciju, kad būs šajās pilsētās tas kungs un saimnieks. Kad būs tās ieņēmis. Par laimi, to saprot ne tikai viņš. Tas nozīmē, ka varianti ir tikai divi: vai nu, vai nu. Vai nu uzvar vieni, vai otri. Putins vai Rietumi? No tā arī jāiziet, domājot par tālāko.

Komentāri

“Norauts jumts Pamūšas skolai, Bauskas stadiona manēžai, privātmājām, “aiznestas” siltumnīcas, sagāzti koki, izdauzīti logi, pārbiedēti ļaudis – tāda ceturtdien, 11. jūlijā, pavērās aina Bauskas pilsētā un apkārtnē,” raksta “Bauskas Dzīve”.

Svarīgākais