Birokrātijas mazināšana ir nosaukta par Evikas Siliņas valdības prioritāti. Gribētos cerēt, ka kļūdos, bet lielas ticības, ka tā tiešām būs prioritāte un birokrātija tiks samazināta, nav.
Vienlaikus tajā pašā virzienā raugās arī Saeimas opozīcija. “Apvienotā saraksta” deputāts Māris Kučinskis pat rosinājis Saeimā izveidot īpašu komisiju birokrātijas mazināšanai. Pagaidām gan šai idejai Saeimā lielas atsaucības neesot.
Arī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs negrib palikt malā un dažādās intervijās atzīmējis, ka pēdējos gados birokrātija Latvijā esot ievērojami pieaugusi. Par tiem pēdējiem gadiem vēl varētu pastrīdēties (tā aug jau sen), bet kopumā var tikai piekrist: birokrātija ir nesamērīgi samilzusi.
Ja jau visi - Saeimas pozīcija, opozīcija un arī Valsts prezidents - atzīst problēmu, tad atliek vien atrotīt piedurknes un ķerties pie darba. Ar ko sākt?
Sistēmiska pieeja lietai prasa vispirms noskaidrot problēmas rašanās cēloņus un tās (birokrātijas) pastāvēšanas dziļāko jēgu. Principiāli jānodala tās virspusējā, acīs krītošā jēga no dziļākās, ne tik uzkrītošās.
Ar birokrātiju mēs saprotam valsts pārvaldes aparātu, kas ražo, pilda un atražo dažādus normatīvos aktus (dokumentus). Skaidrs, ka birokrātija ir organiska, nepieciešama, valsts saprātīgu funkcionēšanu nodrošinoša struktūra. Bez tās neiztikt. Par to nav runa. Bet kāpēc tā uzblīst nesamērīgos apjomos?
Atbilde uz šo jautājumu ļautu efektīvāk pret to cīnīties. Parasti tiek norādīts uz birokrātijas īpašajām spējām sevi atražot, nemitīgi izgudrojot
sev jaunus un jaunus uzdevumus, kuru faktiskā nepieciešamība bieži ir apšaubāma. Tā kā katrs no šiem uzdevumiem, atsevišķi ņemts, vienmēr ir labi pamatots kā obligāti nepieciešams, tad realitātē neko samazināt nevar.
Pēc šīs versijas sanāk, ka birokrātija pati ir ieinteresēta savā audzelībā. Tā pati sev izgudro jaunus uzdevumus, kuru veikšanai nepieciešami arvien jauni un jauni darbinieki. Taču pretējā virzienā darbojas tehnoloģiskais progress.
To, ko pirms gadiem trīsdesmit paveica vesela analītiskā nodaļa ar pārdesmit darbiniekiem, tagad spēj izdarīt viens datora operators. To, ko pārdesmit grāmatveži ar skaitāmiem kauliņiem (cilvēki zem 40 pat nezina, kas tie tādi) sarēķināja nedēļas laikā, mūsdienu dators aprēķina sekundes tūkstošdaļā. Teorētiski šiem tehnoloģiskajiem sasniegumiem vajadzētu atbrīvot darba vietas un birokrātus masveidā sūtīt bezdarbniekos. Praksē ir pilnīgi otrādi. Par spīti tehnoloģiju attīstībai, birokrātu skaits pieaug. Birokrātija kļuvusi par neiznīcināmu nezāli. Turklāt ne tikai pie mums, bet visā pasaulē. Tātad dziļākais cēlonis ir kaut kur citur.
Jautājums - kur? Iesākumā neliela atkāpe it kā ne par lietu. Nupat, 1. februārī, tika atzīmēta izcilā latviešu ebreju glābēja Žaņa Lipkes dzimšanas diena. Kādā no rakstiem par šo varoni jeb, kā viņu godā Izraēlā - Pasaules taisnīgo - tika minēts, ka viņam bijusi trīs klašu izglītība. Mūsdienās trīs klases jau sen vairs nav nevienam. Vēl vairāk. Reti kuram (īpaši zem 40 un Rīgā) nav augstākās. Vidējā ir gandrīz pilnīgi visiem zem 60. Tātad sabiedrība ir kļuvusi gudra, augsti izglītota.
Par to gudrību mazliet ironizēju, jo nedomāju, ka pieminētais Lipke ikdienišķu sarunu līmenī būtu dumjāks par vienu otru jaunlaiku augstskolu beigušo. Neslēpšu, ka mērķēju tieši uz to izglītoto cilvēku daļu, kas aizpilda birokrātijas aparāta zemākos līmeņus.
Pārfrāzējot slaveno Vladimira Majakovska dzejoli: ja birokrātija uzblīst, tātad kādam tas ir vajadzīgs. Ar šo “kādu” es nedomāju kādus konkrētus spēkus vai personas. Tas ir vajadzīgs sabiedrībai kopumā. Tāpēc, ka mūsdienās birokrātijas dziļākā jēga ir tās sociālā funkcija - absorbēt, dot darbu tam plašajam cilvēku slānim, kuri ieguvuši augstāko izglītību, bet īsti darīt neko neprot.
Runa ir par cilvēkiem, kuriem Ata Kronvalda un Jura Alunāna laikos pēc otrās klases pagasta skolā skolotājs ieteiktu lieki nemocīties ar abstraktu gudrību dzīšanu galvā un mācīties kādu arodu. Mūsdienās šie cilvēki padsmit gadus deldē skolu solus un beigās iegūst augstskolas diplomu. Skaitās, ka tas ir labi. Jo vairāk cilvēku ar augstāko izglītību, jo labāk. Tā vismaz vajadzētu būt. Problēma tikai: kur viņus likt? Nu neies viņi ielas slaucīt vai “Maxima” kasē sēdēt. Kaut kur šie cilvēki jāiekārto.
Lai arī sabiedrībā par to nav pieņemts runāt, ikviens, burtiski ikviens lielākas struktūrvienības vadītājs ir spiests atzīt, ka viņam nodaļā strādā cilvēki ar augstākās izglītības diplomiem kabatā, kuri nejēdz pildīt pat pavisam vienkāršus uzdevumus. Atbrīvot šos cilvēkus ir grūti, kaut ko jau viņi dara, uzdevumu vienmēr ir vairāk nekā darbinieku, tāpēc viņi tiek turēti savos amatos.
Atkārtoju: diez vai ideja - jāpaplašina birokrātiskais aparāts, lai izglītotiem, bet ne pārāk spējīgiem cilvēkiem būtu darbs - tiktu apzināti virzīta. Tā drīzāk ir kaut kāda sabiedrības pašattīstība.
Netieši šī birokrātijas audzelība ietekmē arī pārējo tautsaimniecības struktūru. Īpaši atalgojuma ziņā. Kaut kādu senu aizspriedumu dēļ joprojām saglabājies uzskats, ka cilvēkiem ar augstāko izglītību jāmaksā vairāk nekā tiem, kuru darbā īpaša intelektuālā gudrība nav vajadzīga. Šāda darba samaksas sistēma būtu absolūti loģiska un pamatota, ja tajā darbā, kuru pilda birokrātijas zemākie līmeņi, būtu nepieciešamas kādas spējas virs vidējā, taču tā nav.
Kad pavisam nesen Latvijā uzkrita nedaudz vairāk sniega, nekā pēdējos gados ierasts, cilvēki šķendējās - kāpēc vairs netīrot sniegu uz ielām? Kur palikuši sētnieki? Pazīstamais radiožurnālists Aidis Tomsons tā kautrīgi ieminējās, ka tie, kas prot sniegu tīrīt, pamazām izmirstot.
Lai cik tas skarbi skanētu, jāatzīst, ka tā arī ir. Iemesls ir jau minētā pārliecība, ka tiem, kas nodarbojas ar, tēlaini izsakoties, dažādu papīru bezjēdzīgu pārvietošanu no viena galda stūra uz otru, jāsaņem vairāk nekā reālā darba darītājiem - sniega šķūrētājiem.
Var tikai piekrist, ka pirms pusgadsimta, kad sabiedrībā bija liels skaits mazizglītoto, sētnieki saņēma mazāk nekā augstskolas beidzēji. Minimālo algu. Iestāties augstskolā nebija viegli, un ne visi to pabeidza. Augstskolas diploms liecināja arī par zināmu intelektuālo kapacitāti. Arī šodien tas par to savā ziņā liecina, bet realitāte ir tāda, ka sētnieku trūkst vairāk nekā jau pieminēto papīru bīdītāju, lai neteiktu rupjāk - deguna urbinātāju. Un ar katru gadu šī disproporcija palielināsies. Īpaši, ja saglabāsies strikti migrācijas ierobežojumi.
Līdz ar to birokrātijas uzblīšanas problēma nav tik daudz darba vietās, cik cilvēku negribēšanā strādāt ar rokām. Labāk ar pirkstiem, klabinot klaviatūras taustiņus. Tāpēc vienīgais veids, kā reāli samazināt birokrātijas apjomus, ir - iesaldēt (samazināt nebūtu reāli) atalgojuma apjomu zemākajos birokrātijas līmeņos (tajos, kuros nav nepieciešamas intelektuālās spējas virs vidējā). Pavisam tiešu valodu runājot: ja esi dumjš, bet strādāt negribi, tad saņem minimālo algu. Ar visu savu diplomu kabatā.
Vai kaut ko tādu spēs pārdabūt pār lūpām oficiālie cīnītāji pret birokrātiju? Stipri šaubos, bet ja tā, tad visa šī “cīņa” pret birokrātiju ir tikai kārtējā tukšmuldēšanas kampaņa ar nullei tuvu rezultātu. Gribētu šoreiz kļūdīties.
