Latvijas politiķi, apskatnieki, visi iedzīvotāji laiku pa laikam ar zināmu nožēlu, pat nostalģiju piemin to, ka Latvijai vairs neesot nekāda stratēģiskā mērķa. Tāpēc arī kuļamies kā pa celmiem, jo neesot skaidrs – kurp tālāk doties. Kopš 2014. gada, kad iestājāmies eirozonā, tādu lielu, visus spēkus mobilizējošu mērķu neesot bijis.
Neieslīgsim diskusijās par to, vai tā ir vai nav. Vai agrākie mērķi bijuši tā vērti. Skaidri nosprausts mērķis vienmēr ir labāk nekā haotiska mētāšanās. Tāpēc jebkurš nopietns, sabiedrībā atbalstu gūstošs mērķis valstij nāktu tikai par labu.
Galvenā problēma ir tā, ka mērķi izgudrot nevar. Cilvēks nevar pateikt - man tagad būs tāds un tāds mērķis, jo tādā veidā “izgudrots” mērķis ātri vien pagaisīs kā slavenās Jaungada apņemšanās. Mērķim ir jāizaug, jānobriest no pašām zemapziņas vēlmju dzīlēm. Tam jābūt īstam, patiesam, reālam, nevis sapņu fantāzijai.
Šobrīd atrodamies visai sarežģītos laikos. Krievija nav tas patīkamākais kaimiņš. Karš Ukrainā ir atsedzis mūsu valstiskās drošības trauslo raksturu. Miers nav nekāds nemainīgs dotums, kas ir mūžīgs kā pati pasaule. Līdzšinējā vēsture liecina tieši par pretējo - šodien miers, rīt karš un tā pa riņķi jau gadu tūkstošiem. Nav pamata domāt, ka vēsture beigusies, kā savulaik rakstīja slavenais amerikāņu politologs Frensiss Fukujama.
Tāpēc mūsu jaunais stratēģiskais mērķis guļ pašā virspusē. Latvijai jākļūst par militārās rūpniecības pirmrindnieci. Krievijas atsāktā valstu robežu mainīšana un neprovocētā agresija pret Ukrainu ir radījusi precedentu, kas jau palielina un turpinās palielināt nestabilitāti visā pasaulē. Atgādinu, ka pēc Helsinku Nobeiguma akta (par robežu negrozāmību) parakstīšanas 1975. gadā līdz pat 2014. gadam nevienas valstu robežas nebija oficiāli grozītas. Vācijas apvienošana bija atsevišķas, labprātīgas vienošanās rezultāts. Visas citas robežu izmaiņas bija saistītas ar jaunu valstu izveidošanu (Kosova, Eritreja, Dienvidsudāna, bijusī PSRS, Dienvidslāvija un citas).
Var droši prognozēt, ka pieprasījums pēc militārās produkcijas tikai pieaugs. Eiropā militārā rūpniecība ir ilgstoši atradusies pagrimuma stāvoklī. Tajā pašā laikā Eiropa un NATO pasaulē joprojām tiek uztverti kā augstākās kvalitātes zīmoli. Jebkura, tai skaitā militārā, produkcija ar birku “Made in EU” kotējas daudz augstāk nekā, teiksim, “Made in Egypt”. Latvijai kā ES un NATO valstij tas dod zināmas konkurences priekšrocības tirgū.
Šajās dienās saistībā ar Somijā notikušajām prezidenta vēlēšanām parādījās ziņa, ka visi kandidāti aicina pievērst lielāku uzmanību valsts militārās rūpniecības attīstībai. Jau tiekot strādāts pie tā, lai vismaz divkāršotu savas munīcijas ražošanas jaudas. Tas padarītu Somiju par vienu no lielākajiem artilērijas lādiņu ražotājiem Eiropā.
Savulaik arī Latvijā bija populārs sauklis: kas būs mūsu “Nokia”? Pagājušā gadsimta nogalē Somija ar savu “Nokia” kļuva par mobilo tālruņu ražošanas līderi. Viņi toreiz pareizi uzķēra tirgus tendences un kļuva par nozares pionieriem. Krējuma nosmēlējiem. Taču uz lauriem gulēt nevienam ilgi neizdodas. Jau šī gadsimta sākumā “Nokia” nogulēja viedtālruņu ēru un līderpozīcijas strauji zaudēja.
Tagad somi atkal cenšas uztrāpīt uz jaunā industrijas viļņa - militārās rūpniecības. Turklāt nav runa par kaut kādām īpaši augstām tehnoloģijām, bet par salīdzinoši vienkāršām lietām, jo, izrādās, 21. gadsimta karš pamatā ir artilērijas karš ar tiem pašiem vecajiem ierakumiem, tranšejām, bunkuriem.
Latvijā pazīstamais tviterkonvoja organizētājs Reinis Pozņaks, kurš karojošas armijas vajadzības zina ne pēc nostāstiem, raksta: “Droni Ukrainā šobrīd piedzīvo zvaigžņu stundu tikai tādēļ, ka trūkst artilērijas munīcijas un precīzo raķešu. Droni aizpilda tukšumu. Dronu eiforijā to nevajadzētu aizmirst.” Respektīvi, vislielākais pieprasījums ir pēc nesējiem, kas pietiekami lielu sprāgstvielu daudzumu spēj nogādāt no pietiekami liela attāluma ienaidnieka teritorijā.
Netaisos norādīt, kas mums būtu jāražo un pēc kā pasaulē tagad un tuvākajā nākotnē būs lielākais pieprasījums. To noteikti labāk zinās nozares speciālisti. Runa ir par ko citu. Kā mums ielēkt strauji ātrumu uzņemošajā militārās rūpniecības vilcienā un nepalikt uz perona ar tukšiem investīciju solījumiem rokā?
Latvijas kādreizējais lepnums bija VEF. Valsts elektrotehniskā fabrika. Valsts uzņēmums tas bija Latvijas brīvvalsts laikā un arī PSRS laikos.
Mūsdienu Latvijā gluži kā aksioma pieņemts uzskats, ka valstij ar uzņēmējdarbību nevajagot nodarboties. Izņēmums esot tikai dažas visai nācijai svarīgas nozares.
Tad nu bez minstināšanās un atrunām jāpaziņo, ka valsts militārās rūpniecības strauja attīstība ir nācijai eksistenciāli svarīga prioritāte, un šim nolūkam jāatvēl resursi. Tajā skaitā valsts finansiālie resursi. Nav jāgaida, kad atradīsies kāds investors, kurš, izvirzot dažādas prasības, sadomās militāro rūpnīcu celt Krievijas kaimiņvalstī, nevis kaut kur drošā vietā, teiksim, Spānijā. Pašiem jāņem vērsis aiz ragiem.
Ja mums bija VEF, tad kāpēc mums nevar būt līdzīgs uzņēmums, kurš ražotu tādu militāro produkciju, kura būtu nepieciešama gan mums pašiem, gan eksportam? Biznesa loģika šajā gadījumā ir vienkārša. Ja kaut kas ir vajadzīgs mums, kas atrodas kaimiņos agresīvai lielvarai, tad pasaulē, kurā pieaug nestabilitāte, tas noteikti būs vajadzīgs arī citiem. Tiem, kuri šobrīd varbūt vēl īsti neapzinās savas vēlmes un vajadzības.
Sekojot šai loģikai, būs mums pašiem pilnas kara noliktavas, ja pienāks X diena, būs ko pārdot arī citiem. Spēle, kurā nevar zaudēt.
