Tie, kuri maksā par elektroenerģiju pēc biržas cenām, pamanījuši, ka pēdējos gados vērojamas milzīgas elektrības cenu svārstības. Vienu dienu tās ir nenormāli augstas, bet citās dienās ārkārtīgi zemtas. Ar ko saistītas tik ievērojamas cenu svārstības?
Pirmais, kas nāk prātā, domājot par šīm cenu svārstībām, ir izslavētais brīvais tirgus, kas atbilstoši pieprasījuma un piedāvājuma attiecībām nosaka cenu. Tajā pašā laikā enerģētika, it īpaši elektroenerģijas ražošana un sadale, ir jebkuras valsts stratēģiskas nozīmes sektors, ko nevar atstāt pilnīgā pašplūsmā. Kā ir realitātē?
Kādreiz elektrības tarifi tika regulēti un tos noteica valsts, bet mūsdienās Eiropa, tajā skaitā arī Latvija, ir elektroenerģijas tirgu atvērusi. Latvijā elektroenerģijas tirgus atvēršana notika pakāpeniski. 2007. gadā to atvēra lielajam biznesam, bet 2015. gada 1. janvārī šis process tika pabeigts, atverot tirgu arī mājsaimniecībām. Pēc idejas atvērtā tirgū elektroenerģijas cenu vajadzētu noteikt savstarpējai elektroenerģijas tirgotāju konkurencei, kam savukārt vajadzētu nodrošināt zemāko iespējamo cenu. Teorētiski.
Elektrība ir ārkārtīgi specifiska prece. Tās īpatnība ir tāda, ka to tikpat kā nevar uzkrāt rūpnieciskos apjomos. Cik tiek saražots, tik arī tajā pašā brīdī jāpatērē. Otra īpatnība ir tā, ka ir lieli elektroenerģijas zudumi, to transportējot lielos attālumos (pa vadiem). Jo tālāk, jo zudumi eksponenciāli lielāki. Līdz ar to elektroenerģijas ražošana un patēriņš ir samērā lokāla padarīšana.
Agrāk visu noteica patērētāju gals. Ražo tik, cik vajag. Latvijā tas bija tā: pastāvīgi darbojās TEC, kurās var noteiktās robežās mainīt jaudu, bet maksimumstundās, piemēram, no rītiem, tiek iedarbinātas HES, kuru ūdenskrātuvēs pa nakti, kad elektrības patēriņš minimāls, ticis uzkrāts ūdens. Elektrības cena bija fiksēta un nemainījās līdz ar citiem faktoriem.
Latvija ir pievienojusies “Nord Pool” elektroenerģijas biržai. Tātad elektrības cenu it kā nosaka tirgus. Lietoju “it kā”, jo nav īstas pārliecības, ka šajā gadījumā tirgus ir tieši tas tirgus, ko ar šo jēdzienu saprot klasiskajā ekonomikā. Tam ir vairāki iemesli.
Pirmkārt, biržas pašas par sevi ir visai savdabīga tirgus struktūra, kur galvenais nav pa īstam tirgoties, bet spekulēt. Tas ir, nevis kaut ko reāli pirkt vai pārdot, bet pirkt un pārdot saistības, cerībā, ka brīdī, kad saistības būs jāpilda, no cenu starpības varēs nopelnīt. Preču vai valūtu biržās darījumu apjomi tūkstošiem reižu pārsniedz reālo preču vai valūtu apjomu, jo operēts tiek tikai ar skaitļiem, nevis reālām lietām.
Otrkārt, par kādu tirgu klasiskajā izpratnē mēs varam runāt, ja ar subsīdiju mehānismiem tiek stimulēti atsevišķi elektroenerģijas ražošanas veidi, bet bremzēti citi. Turklāt šie atbalsta mehānismi ir dažādās valstīs atšķirīgi, ļoti dažādi un novērotājam no malas (ja pats neesi iekšā sistēmā) ārkārtīgi necaurskatāmi. Viss ir tā samudžināts, ka neko saprast nevar. Katram normatīvajam regulējumam ir neskaitāmi pielikumi ar sarežģītām aprēķinu formulām, atrunas un papildinājumi.
Treškārt, šobrīd plaši atbalstāmie atjaunojamie elektroenerģijas avoti - saule un vējš - ir pilnībā atkarīgi no laika apstākļiem. Jo lielāks saules un vēja enerģijas īpatsvars energobilancē, jo lielāka elektroenerģijas cenas atkarība no laika apstākļiem.
Tā kā biržās darbojas ne jau ražotāji vai patērētāji, bet gan tirgotāji/spekulanti (saistību pārpircēji, starpnieki), tad viņi ir atklājuši, ka, balstoties uz laika prognozēm, var labi pelnīt. Nupat par to bija plašs raksts biznesa izdevumā “Financial Review” ar zīmīgu virsrakstu: “Jūs ieslēdzat gaismu. Tirgotāji nopelna miljardus”. Ilustrācijai dažas raksta sākuma rindkopas.
“Kādā rudens dienā īsi pirms rītausmas Austrumeiropas plašumos pacēlās migla. Jebkurā citā finanšu tirgū laika apstākļiem nebūtu lielas nozīmes. Varbūt kāds aizkavēts lidojums, kādi satiksmes sastrēgumi, kam maza nozīme. Taču Eiropas elektroenerģijas tirgū slikti laika apstākļi ir līdzvērtīgi naudai.
Vairāk nekā tūkstoš kilometru attālumā no šīs miglas, Dānijā, neliela grupa lielākoties anonīmu tirdzniecības firmu bija gatavas mesties uzbrukumā. Tiklīdz viņu galvenajā mītnē pienāca infrasarkanais attēls no “Meteostat” laika prognožu satelīta, datori to automātiski izanalizēja, ievadot datus sarežģītos tirdzniecības algoritmos.
Tikpat kā bez cilvēku iejaukšanās datori noslēdza elektroenerģijas iegādes līgumus miljoniem eiro vērtībā. Viņu aprēķins? Īstermiņa elektroenerģijas cenas Ungārijā pieaugs tūlīt pēc saules lēkta, jo miglas dēļ saules elektroenerģijas ražošana būs daudz mazāka nekā plānots. Viss notika, kā viņi paredzēja. Dažās minūtēs, tiklīdz parādījās migla, pieauga elektrības cenas, un datori pelnīja naudu.
Šī aina, ko man pastāstīja tie, kuri tajā rītā bija pie šiem datoriem, iemieso jaunu tirgotāju šķiru, kas rada apvērsumu Eiropas enerģētikas tirgū. Viņi kombinē datoru burvju spēku un meteoroloģiskās zināšanas ar neskaidrību, kuru rada pāreja uz zaļo enerģiju un Ukrainas kara ietekme. Un viņi paņem banku.
“Tas ir neticami, cik daudz naudas viņi nopelna,” saka Mogens Sorenesens, bijušais elektroenerģijas tirgotājs, tagad konsultants. “Eiropā ar elektroenerģijas tirgošanu tiek nopelnīti miljardi.””
Šo rakstu pilnībā var izlasīt šeit.
Tālāk autors apraksta, kā dažas pavisam nelielas firmiņas, kuras pirms dažiem gadiem pelnīja nosacītu sīknaudu, šodien peļņas rādītājus ir palielinājušas vairākkārt un pelna simtiem miljonu eiro. Lieki piebilst, ka šai peļņai no kaut kurienes ir jānāk. Tāpat nav grūti apjaust, ka vienīgais šīs peļņas avots ir patērētāji, kuri no saviem maciņiem šo peļņu nodrošina.
Lai arī raksts veidots uz Dānijas firmu piemēriem, aprakstīto darbību principi darbojas visā Eiropā, tajā skaitā Latvijā. No savas puses varu piebilst, ka šī raksta autors cenu veidošanas ilustrācijai saules un miglas vietā tikpat labi varētu izmantot vēja ātruma ietekmi uz elektrības cenām.
Ko no tā visa varam secināt? Lai arī brīvā tirgus apoloģēti ar apmiglotu skatienu turpina atkārtot mantru par tirgus neredzamo roku, kura visu, klusi ciešot, sakārtos, ir pilnīgi skaidrs, ka elektroenerģētikas tirgus joprojām ir mežonīgs, mūsdienu ekonomikas principiem neatbilstošs. Nesakārtots. Jēls.
Tā kā “zaļā kursa” tālākas ieviešanas procesā varam sagaidīt arvien jaunus brīnumus, ir pēdējais laiks sākt šo neapvaldīto elektroenerģijas tirgu kaut kā savest kārtībā. Ņemot vērā jau pieminētos miljardus, nav grūti prognozēt milzīgu pretestību šiem centieniem, jo pārāk daudzi ir ieinteresēti, lai viss paliek kā līdz šim, kad elektroenerģijas gala patērētājiem jāapmaksā dažādu starpnieku spekulācijas, kā rezultātā brīvā tirgus “konkurence” nevis samazina gala patēriņa cenu, bet gan to palielina.
Arī minētā raksta autors atzīmē, ka Eiropas politiķi šiem kliedzošajiem jautājumiem tikpat kā nepievērš nekādu uzmanību. Kāpēc? Baidās? Ir daļā?
