Virsrakstā uzdotais jautājums satur gan vārdu spēli (nadežda – cerība, krievu val.), gan zināmu divdomību. Skaidrs, ka 17. martā Krievijā paredzētajā pasākumā, kuru Kremļa režisori dēvē par “Krievijas prezidenta vēlēšanām”, Borisam Nadeždinam nav ne mazāko cerību. Pat ne uzvarēt. Tikpat kā nav cerību līdz šīm vēlēšanām vispār tikt. Tāpēc jautājums ir cits – ko Nadeždins šobrīd nozīme Krievijai un pasaulei? Cerību vai bezcerību?
Latvijā laiku pa laikam izskan balsis - kāpēc gan mums vispār interesēties, kas notiek tajā čūsku midzenī? Ar to domāta Krievijas iekšējā politika. Lai viņi tur viens otru ēd nost, mums no tā ne silts, ne auksts.
Tam varētu piekrist, bet tomēr. Ikviens kaut niecīgākais satricinājums, kurš kaut minimāli var iedragāt Putina režīma monolītu, ir intereses vērts. Var, protams, teikt, ka ne jau Nadeždins būs tas, kurš šo režīmu iedragās. Visas viņa un tā dēvētās opozīcijas aktivitātes Putina režīmu satrauc kā ziloni oda kodiens. Tā, bez šaubām, ir, taču Nadeždina uznāciens uz politiskās skatuves un attieksme pret viņu ir viens no nedaudzajiem indikatoriem, kas ļauj spriest par notiekošo turienes “melnajā kastē”. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Nadeždina politiskās popularitātes uzliesmojums, kā liecina vairāki avoti, Kremļa polittehnologiem izrādījies negaidīts.
Kas noticis? Krievijā vēlēšanas par tādām var uzskatīt tikai nosacīti. Ja kādreiz šīs “vēlēšanās” kaut izskata pēc tika rīkotas pēc kādiem noteikumiem, tad tagad, kad ieviesta elektroniskā balsošanas sistēma, noņemtas videokameras balsošanas zālēs, no vēlēšanu komisijām izslēgti ne tikai opozicionāri, bet visi “neatkarīgie” novērotāji, vēlēšanu rezultātiem vairs nav nekādas saistības ar reāli nodotajām balsīm. Kādus ciparus par “vēlēšanām” atbildīgie Kremļa kuratori (prezidenta administrācijas vadītāja pirmais vietnieks iekšpolitiskajos jautājumos Sergejs Kirijenko un Krievijas prezidenta iekšpolitiskās pārvaldes priekšnieks Andrejs Jarins ) “uzzīmēs”, tāds arī būs.
Tajā pašā laikā šīs “vēlēšanas” ir obligāts Putina varas formālas leģitimitātes nodrošināšanas rituāls, bet rituāliem ir svarīgi notikt bez starpgadījumiem. Lai viss norit gludi, bez aizķeršanās. Putinam - 80+% balsu, pārējiem pa pusotram procentam. Tā, lai visiem viss skaidrs. Krievijas tauta saliedējusies ap savu nacionālo līderi, bet dažādi meža dīvainīši (mums taču demokrātija) pa pusprocentam, nu varbūt līdz 2%.
Lai nodrošinātu šo viltus demokrātiju, vēlēšanu farsā ļauj piedalīties dažādiem alternatīviem kandidātiem, taču tikai tādiem, kuriem nav iespēju savākt kaut cik nopietnu balsu skaitu. Tiklīdz kāds kļūst kaut nedaudz populārāks, kā, piemēram, 2018. gada “prezidenta vēlēšanās” komunistu izvirzītais Pāvels Grudiņins, tā pret viņu tiek vērsts viss valsts aparāta ceļa rullis un šis “kandidāts” tiek nospiests tā, ka tagad tādu Grudiņinu vairs neviens pat neatceras.
Nadeždins ir Krievijas politikas veterāns, Borisa Ņemcova līdzgaitnieks, kurš gadsimta sākumā bija Krievijas Domes deputāts no liberālās “Labējo spēku savienības” partijas. Līdz pat pēdējam laikam viņš bija regulārs viesis propagandas TV šovos, kur tika izmantots kā “sitamais” liberālis.
Pēc nerakstītiem vēlēšanu rituāla priekšrakstiem vienam no “kandidātiem” jābūt “liberālim” (iepriekšējās vēlēšanās šo lomu pildīja Ksenija Sobčaka). Šoreiz šī loma tika uzticēta Nadeždinam. Viņš nekad nav izcēlies ar īpašu harismu un vienmēr lieliski zinājis, ko drīkst un ko nedrīkst. Šķita, ka vēl izdevīgāku “kandidātu liberāli” Kremlim būtu grūti atrast. Pilnīgi nekaitīgs.
Krievijas “prezidenta vēlēšanu” rituāls paredz vairākas formālas darbības, no kurām viena ir parakstu vākšana. Lai varētu reģistrēties par kandidātu, ir jāsavāc 100 000 parakstu visā valstī (no viena reģiona nevar būt vairāk kā 2500 parakstu). Tieši šī parakstu vākšana kļūst par gandrīz vienīgo dzīvo politiskās cīņas elementu šajā rituālajā procedūrā.
Tā tas bija 2020. gadā Baltkrievijā, kad cilvēki stāvēja garās rindās vairākas stundas, lai parakstītos par Svjatlanas Cihanouskas kandidatūru. Toreiz Baltkrievijas uzurpators Lukašenko Cihanouskas faktoru nenovērtēja un gandrīz vai zaudēja varu, sākoties milzīgiem tautas protestiem pēc uzzīmēto viltus rezultātu publiskošanas.
Tagad Krievijā vērojami līdzīgi skati. Garas rindas pie parakstu vākšanas vietām. Nepieciešamie 100 000 parakstu tika savākti piecās dienās. Tagad šo parakstu skaits pārsniedz jau 200 000, jo viena no Krievijas Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) iecienītākajām metodēm, kā nepielaist kādu pie vēlēšanām, ir atzīt daļu savākto parakstu par nederīgiem. Tāpēc tie jāsavāc ar krietnu rezervīti. Tiesa, šī brīža politiskā realitāte Krievijā ir tāda, ka nav nepieciešami nekādi jēgpilni iegansti, lai jebkuru nevēlamo kandidātu noņemtu “no trases”. Tāpēc novērotāji ir pārliecināti, ka arī Nadeždins pie “vēlēšanām” pielaists netiks.
Šī pārliecība balstās uz divām lietām. Oktobrī, kad Nadeždins sāka runāt par savu kandidēšanu, viņš savu “liberālo” “pretkara” retoriku bija ietērpis Kremlim pieņemamā, Solovjova TV aprobētā retorikā, taču vienā brīdī viņš izgāja ārpus nospraustajām robežām un sāka runāt tā, kā Putina Krievijā runāt nedrīkst. Nadeždins atklāti iestājas par nekavējošu “speciālās militārās operācijas” izbeigšanu (tiesa, nekonkretizējot, ar kādiem nosacījumiem).
Līdzīgi kā Ļeņins 1917. gadā viņš sola, ka pirmais viņa kā prezidenta dekrēts būšot “par mieru”. Līdz ar to Nadeždins cenšas apseglot to elektorālo zirgu, kas barojas no vēlmes pēc iespējas ātrāk izbeigt karu Ukrainā, bet, kā liecina pat Kremļa kontrolētās socioloģijas dati, šī vēlme pieaug. Nadeždina retorikā tiek apšaubīts arī pats Putina varas nenovēršamības pamatprincips - ja ne Putins, tad Rietumi ar ASV priekšgalā jau sen būtu Krieviju sagrābuši, izlaupījuši un sadalījuši. Tā kā Krievijā kopš Staļina laikiem tiek kultivēta pārliecība, ka visi pasaulē par to vien sapņo kā iegūt savā pārvaldībā Brjanskas apgabala bagātās sādžas, tad šis absurds tiek uztverts kā neapstrīdama aksioma.
Otra, no Kremļa logiem skatoties, pat lielāka Nadeždina nepieņemamības iezīme ir viņa kandidatūras atbalsts no īstās antiputiniskās opozīcijas. Atbalstu Nadeždinam izteikuši daudzi emigrācijā esoši Putina opozicionāri - Maksims Kacs, Jekaterina Šulmane, Mihails Hodorkovskis un, galvenais, vienmēr ar milzīgu politisko greizsirdību uz visiem citiem raugošā Alekseja Navaļnija komanda. Tajā skaitā viņa sieva Jūlija Navaļnija. Pašā Krievijā Nadeždinu publiski atbalstījis leģendārās grupas “DDT” līderis Jurijs Ševčuks.
Kā liecina izdevuma “Meduza” Kremļa korespondents Andrejs Percevs, kuram joprojām ir izdevies saglabāt avotus prezidenta administrācijā un citur, Kremļa politiskajā blokā ar izveidojušos situāciju esot ļoti neapmierināti. Kā labāko risinājumu viņi redzot paša Nadeždina atteikšanos no piedalīšanās vēlēšanās. Lai viņš atsakās iesniegt CVK
savāktos parakstus un pasaka, ka “kļūdījies”. Kaut kāda brīdī aptumšojies prāts, bet tagad tas ir apskaidrojies. Atvainojiet par maldināšanu.
Savukārt tie, kas ir ciešā kontaktā ar Nadeždinu, apgalvo, ka pēdējais nedaudz zaudējis realitātes izjūtu, iekritis pašnāvnieciskā azartā un patiešām gatavs cīnīties “vēlēšanu sacīkstēs” līdz galam. Protams, Kremlim ir milzīga pieredze, kā galvu zaudējušus politiķus atgriezt atpakaļ realitātē, un maz kurš šaubās, ka ar Nadeždinu drusku “pastrādās” un viņš “nolaidīsies uz zemes”.
Politologs Aleksandrs Morozovs intervijā izdevumam “Republic” pat apraksta, kā tas notiks: “Neviens viņam nedraudēs vai neuzstādīs kādus nosacījumus. Vienkārši viņa vecie draugi, kas tagad strādā prezidenta administrācijā, pajautās: “Borja, pasaki mums tagad, kāds ir tavs turpmākās dzīves plāns? Vai tu vēlies ar Mihaila Borisoviča Hodorkovska atbalstu iesēsties uz gadiem desmit? Vai tomēr vēlies arī turpmāk iet uz Pirmo kanālu televīzijā.” Un viss. Viņi teiks: “Tu tikai pamāj ar galvu, vari skaļi neko neteikt.””
Uzskatīt Nadeždinu par nopietnu draudu Putina režīmam nevar. To arī saprot “vēlēšanu” kuratori. Tajā pašā laikā situācija ar “kandidātu Nadeždinu” aizgājusi ne tajā gultnē, kā bija sākotnēji plānots. Salīdzinoši liels atbalsts Nadeždina “pretkara” retorikai kārtējo reizi apliecina, ka Putina režīmam, ja tas grib saglabāt varu, nav cita ceļa kā “skrūvju piegriešanas”, tas ir, arvien dziļāka totalitārisma - Staļina un Ziemeļkorejas ceļš.
Cits ceļš nav pat iespējams. Ar visām iekšpolitiskajām un diemžēl arī ārpolitiskajām sekām. Gan Krievijai, gan pārējai pasaulei. Tāpēc atliek tikai gatavoties. Augsta siena, grāvis ar ūdeni un tajā peldoši krokodili. Vēlams, arī mīnu lauki un betona aizsardzības bunkuri. Citu variantu nav. Diemžēl.
