Pērnvasar izveidotā koalīcija līdz pat šī gada sākumam demonstrēja apskaužamu vienotību. It kā apliecinot tās vadošā spēka – partijas “Vienotība” – neapstrīdamo līderību. Bez aizķeršanās tika ratificēta Stambulas konvencija, pieņemts partnerības likums, un arī valsts budžeta pieņemšanas laikā neradās ne mazākās kavēšanās. Taču jaunais gads pienāca ar divām politiskām vētrām. “Asiņaino graudu” lietu un nedienām ar pasažieru vilcieniem.
Ar “asiņainajiem graudiem” jāsaprot ne tikai Krievijas graudu tranzīts caur Latviju, bet viss jautājumu komplekss saistībā ar eksportu/importu no/uz Krieviju, kā arī ar tirdzniecības operācijām ar nosacīto Kirgizstānu. Tas ir, trešajām valstīm, apejot pret Krieviju noteiktās sankcijas.
Bizness ir kā ūdens, kas plūst uz leju, atrodot visniecīgākās sūces un spraugas, kuras aizdrīvēt ir grūti. Īpaši, ja nemaz īsti nevēlas to darīt. Esmu jau rakstījis, ka Krievijas diktatora Putina galvenais “maigās varas” ierocis nav kaut kāda ideoloģija vai rīcības modeļi, pat ne izslavētā propaganda, bet gan primitīvi koferi ar dolāru paciņām, ar kurām viņš jau gadu desmitiem pērk pasaules politiķus, agrāk cienījamas organizācijas, olimpiskās spēles un futbola čempionātus.
Latvija šajā ziņā nav nekāds izņēmums. Ne sliktā, ne labā nozīmē. Tas, ka izcēlās šo “asiņaino graudu” skandāls, valdošajai koalīcijai un it īpaši valdībai bija ārkārtīgi nepatīkams notikumu pavērsiens. Kaut kā bija jāreaģē, bet reaģēt negribējās. Politiķi locījās kā zuši uz pannas, cenšoties pabarot vilku, neupurējot kazu.
Kā glābiņš nāca ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa “pat ja mēs apturētu visu tirdzniecību ar Krieviju, tas Krievijas ekonomiku neietekmētu ne par vienu santīmu”. Tā kā tieši ārlietu ministrija atbild par sankciju ieviešanu un ievērošanu, tad visi pārējie var rādīt uz Kariņu, it kā sakot: “Nu, viņš jau visu pateica. Ko jūs man vēl jautājat?”
Taču tajā brīdī, kad šķita - viss, Kariņš ar savu “Krievija necietīs ne par vienu santīmu” visu problēmas smagumu uzņēmies uz sevi, jautājums izsmelts, valsts prezidents nāca klajā ar savu redzējumu, kas kardināli atšķīrās no Kariņa farizejiskās roku mazgāšanas nevainībā. Varētu jau teikt, ka prezidentam nav tādu pilnvaru, lai viņš varētu noteikt, kā valdībai jārīkojas, bet nedrīkst aizmirst katra autoritātes svaru. Edgaram Rinkēvičam tā pagaidām ir lielāka nekā jebkuram pašreizējās valdības loceklim, tāpēc ignorēt prezidenta teikto nozīmē pakļaut sevi un visu valdību popularitātes krituma riskam.
Vēl jo vairāk tāpēc, ka gluži nelaikā nāca otra politiskā vētra. Nedienas ar jaunajiem pasažieru vilcieniem. Viss liecina, ka esam pamatīgi “iepirkušies”. Padsmit gadus ilgušais pasažieru vilcienu iepirkums noslēdzies ar brāķa iegādi. Taču, tā kā runa nav par bikšu iegādi internetā, kur neveiksmīgu pirkumu var viegli atdot atpakaļ, tad, kā izķepuroties no radušās ķezas, nevienam skaidrības nav.
Satiksmes ministrs Kaspars Briškens drudžaini meklē grēkāzi, kuru varētu upurēt, lai nomierinātu satrauktos ļaužu prātus, bet situācija ar šiem vilcieniem, kas klājas virsū briestošajai “Rail Baltica” katastrofai, ir tik samilzusi, ka izskatās - ar “Pasažieru vilciena” padomi un valsts sekretāri Ilondu Stepanovu nepietiks. Tauta prasa paša Briškena galvu.
Tautas noskaņojumu sajutusi jaunā, uzlecošā “Vienotības” zvaigzne Evika Siliņa (to saku bez mazākās ironijas). Viņa izplatījusi paziņojumu, kuru var nepārprotami traktēt kā “uzbraucienu” satiksmes ministram: “Satiksmes ministrijai jāveic pilna mēroga izvērtējums - par iepirkumu; par to, kā vilcieni tika testēti; un par to, kā situācija risināta, kad radās problēmas. Šajā izvērtējumā ļoti būtisks ir arī jautājums par atbildību.”
Piesaucot “jautājumu par atbildību”, premjerministre ministram dod mājienu uz populāro anekdoti par trim vēstulēm. Atgādinu tās fabulu tiem, kas šo anekdoti nezina. Jauns ministrs, atnācis pirmo dienu uz darbu, seifā atrod trīs vēstules no sava priekšteča un zīmīti: kad nonāksi nepatikšanās, tad atver secīgi šīs vēstules. Pēc kāda laika sanāk ziepes. Ministrs atver seifu, atplēš pirmo vēstuli. Tur rakstīts: “Vel visu vainu uz mani.” Viņš tā arī dara. Visu tie iepriekšējie - Vitenbergs un Linkaits - savārījuši. Pēc kāda laika atkal ziepes. Atver otro vēstuli. Tur rakstīts: “Vel visu vainu uz laika apstākļiem.” Ministrs tā arī dara. Pie visa vainīgs salstošais lietus, kura dēļ elektropievades vadi apledojuši. Pēc kāda laika atkal nepatikšanas. Ministrs cerīgi ver vaļā trešo vēstuli. Tur rakstīts: “Gatavo trīs vēstules.”
Vai tas nozīmē, ka valdības stabilitāte šūpojas? Atļaušos teikt, ka nē. Valdība joprojām ir visai stabila, lai arī pirmās plaisas tās monolītā parādījušās. Šai stabilitātei ir vairāk iemesli.
Pirmkārt, tieši Siliņa šobrīd lielā mērā izvelk “Vienotību”. Paradoksālā kārtā tieši viņa var izrādīties tas nesējzirgs, uz kura muguras Eiroparlamenta vēlēšanās uz Briseli varētu aizjāt Valdis Dombrovskis un popularitāti stipri zaudējušais Kariņš. Nav šaubu, ka Siliņas izvirzīšana priekšplānā bija liela “Vienotības” veiksme, un, lielā mērā pateicoties tieši viņai, “Vienotība” vēl nav tur, kur tā bija 2017. gada vasarā. Proti, uz “Latvijas ceļa” un Tautas partijas takas.
Cits, jādomā, galvenais stabilitātes faktors ir tas, ka visi 2023. gada 10. maija ārlietu ministrijas telpās noslēgtās vienošanās “par prezidenta vēlēšanām” punkti ir izpildīti; visas, kādas nu kuram vajadzīgās konvencijas ir pieņemtas, un tagad politisko procesu varam sākt no baltas lapas. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē: ja kādam kaut kas nepatīk, tad tur ir durvis. Aiz vārtiem stāv gara gribētāju rinda, kas to tik vien gaida, lai atgrieztos pie varas galda.
Ar to garo rindu varbūt nedaudz pārspīlēju, bet divi politiskie spēki tur stāv un gaida noteikti. Gan Nacionālā apvienība, gan “Apvienotais saraksts” jebkurā brīdī būtu gatavi “atgriezties, lai strādātu”. Vecie aizvainojumi ir palikuši pagātnē līdz ar Kariņa valdību. Tagad varētu sākties jauns politiskais cikls. Ja vien būtu šāda nepieciešamība. To lieliski saprotot, koalīcijas partneri cenšas uzvesties rāmi.
Runājot par “rāmumu”, jāsaprot, ka “Progresīvie” jau pēc sava temperamenta nespēj būt pietiekami rāmi. Viņi savu uzdevumu - palīdzēt pieņemt tos lēmumus, kurus iepriekšējā koalīcija nebūtu pieļāvusi - ir izpildījuši. Tagad saskaņā ar slaveno vācu dramaturga Fridriha Šillera frāzi “Moris savu darbu padarījis, moris var iet” viņi vairs nevienam nav īpaši vajadzīgi.
“Vienotība”, ja ļoti gribētu, tad Briškena nedienas varētu izmantot, lai realizētu jau Kariņa aprobēto koalīcijas nomaiņu, nemainot valdību. Cits jautājums, vai nepieciešamība pēc šādas operācijas jau nobriedusi. Pēc manā rīcībā esošās informācijas, vēl ne, bet dzeltenā kartīte
“Progresīvajiem” ir parādīta. Tas nozīmē: ja nepratīsieties un nezvērēsiet (ar darbiem un uzvedību) uzticību vadonim/-ei, tad... paši saprotat.
Gaisotne koalīcijā saglabājas saspringta, un daudz ko nozīmēs šajās dienās gaidāmā jauno partiju reitingu publicēšana. Ja šajos reitingos parādīsies kādas būtiskas izmaiņas, tad jau pieminētās plaisas koalīcijas monolītā varētu vēl vairāk izplesties.
