Dienestam Nacionālo bruņoto spēku Mehanizētajā kājnieku brigādē pērnruden bija jāiesauc 480 jauniesaucamo. Pieteicās 515 jaunieši, no kuriem par derīgiem dienestam tika atzīti 330. Trūkstošos 150 tika nolemts atlasīt izlozes veidā no tiem 300, kuriem pēc likuma būtu jādienē obligātā kārtā.
Var, protams, runāt par to 185 jauniešu fiziskās vai morālās sagatavotības līmeni, kuri dažādu iemeslu dēļ tika atzīti par dienestam nederīgiem, vai par to, kāpēc brīvprātīgi pieteikušies tikai 515, nevis 1515, no kuriem varētu atlasīt labākos no labākajiem, bet šoreiz runāsim par ko citu.
Valsts aizsardzības dienesta (VAD) institūts jau no tā dibināšana brīža tiek pakļauts dažādiem kreiso aktīvistu uzbrukumiem. Galvenokārt pa dzimuma līniju. Pašreizējā sarežģītajā ģeopolitiskajā situācijā, neatļaujoties uzbrukt VAD tieši, kreiso radikāļu uzbrukumi tiek vērsti pret šī VAD iesaukuma šķietamo dzimumu nevienlīdzību jeb tā saucamo seksismu.
Kāds jaunietis no “Progresīvo” partijas ziņu par iesaucamo izlozi komentēja šādi: “Šodien pievienosimies valstīm, kuras balsta savu drošības politiku dzimumu aizspriedumos, nevis vienlīdzībā. Gaidīsim dienu, kad pievienosimies Norvēģijai un Zviedrijai, un izskaudīsim seksismu arī šajā institūcijā.”
Neslēpšu, ka redakcijā dažkārt izceļas diskusijas: vai jāreaģē uz katra muļķa purkšķi? Skaidrs, ka nē, bet ja šis “purkšķis” ir mērķtiecīga un visai masveidīgas gaisa bojāšanas kampaņas sastāvdaļa, tad jāreaģē. Turklāt jo ātrāk, jo labāk, neļaujot šiem gaisa bojātājiem nodarīt jau neatgriezenisku bojājumu. Konkrētajā gadījumā ir runa par mēģinājumu vājināt mūsu valsts aizsardzības spējas ar dažādām viltus problēmām. Duļķojot ūdeni ar runām par “dzimumu aizspriedumiem” un “seksismu”.
Tā kā kreiso diskursā “dzimumu jautājums” ir viens no viņu jaudīgākajiem ideoloģiskajiem tarāniem, ar ko “graut veco tirānijas troni un jaunu pasauli sev celt”, tad šeit nepieciešams plašāks izvērsums.
Iesākumā neliela atkāpe, lai būtu labāk saprotams, ar ko mums ir darīšana. Reiz kādā politiski tendētā sarunā izskanēja plaši izplatītā hipotēze, ka pie visām mūsu šodienas nelaimēm (īstām un iedomātām) esot vainīgi komunisti, kuri pēc neatkarības atjaunošanas esot saglabājuši varu. Ja ne gluži formālo varu, tad nu ietekmi noteikti.
Tā kā saruna bija par ideoloģiskām tēmām, tad atļāvos iebilst, ka, lai gan savulaik ceturtdaļgadsimtu nodzīvoju PSRS, nevienu īstu, dzīvu komunistu netiku redzējis. Tā teikt, idejisku marksistu-ļeņinieti, kas kvēli un nesatricināmi ticētu drīzai komunisma uzvarai. Jā, bija cilvēki, kuri ticēja propagandai par Padomju Savienības miermīlību, humānismu, sociālo taisnīgumu iepretim ļaunajai, merkantilajai un netaisnīgajai kapitālistiskajai iekārtai, bet dedzīgu un idejisku komunistu laiks manā laikā jau bija pagājis.
Toreizējie komunisti nebija nekādi progresisti avangardisti, kādiem viņiem būtu jābūt atbilstoši galēji kreisajai komunistiskajai mācībai. Tie drīzāk bija konservatīvi noskaņoti stagnāti, kuri krampjaini turējās pretī cilvēces attīstībai un progresam. Komunistiska viņiem bija vien biedra karte, bet ne idejiskā pārliecība.
Lūzums PSRS tā saucamo komunistu masu apziņā iestājās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad sabruka ar izrāvienu kosmosā saistītais sešdesmito gadu optimisms. Astoņdesmitajos gados komunistiskā reliģija PSRS bija “de facto” jau mirusi. To vēl pēc inerces mākslīgi uzturēja pie dzīvības, taču tai bija zudusi idejiskā bāze, kas arī noteica drīzu sistēmas krahu.
Tagad pasaulē, tajā skaitā Latvijā, atkal parādījusies galēji kreisi noskaņota revolucionāru paaudze, kura gatava turpināt Trocka, Buharina un citu komunistu iesākto. Atgādinu, ka boļševiku (komunistisko) apvērsumu 1917. gadā Krievijā vadīja pārsvarā trīsdesmitgadnieki, kas partijā iestājās padsmitnieku vecumā. Trockim tieši apvērsuma dienā 1917. gada 25. oktobrī/7. novembrī palika 38 gadi; Buharinam bija 29; Zinovjevam - 34; Kameņevam - 34; Staļinam - 37 gadi. Ļeņinam 1917. gadā bija 47 gadi un visi viņu sauca par Ģedu (Vecis, krievu valodā). Komunisms ir jauniešu, nevis vecu kraķu reliģija, kā varētu padomāt, izejot no mūsu pašu pieredzes, kas konkrētajā gadījumā ir maldinoša.
Tad nu mūsdienu komjaunieši, kuri Latvijā pulcējušies zem “Progresīvo” karoga, pēc būtības tie paši marksisti komunisti vien ir. Protams, ņemot vērā vēsturisko realitāti, viņi ir nevis proletariāta aizstāvji, kā tas bija pirms 100 un vairāk gadiem, bet gan visu “apspiesto” aizstāvji un cīnītāji pret visu veidu “netaisnību”, kura valdot pasaulē.
Rodas jautājums: bet kāpēc pasaulē “valda” “netaisnība”? Atbilde ir vienkāršāka par vienkāršu. Tāpēc, ka līdzšinējā pasaule esot patriarhālās sabiedrības speciāli vīriešiem labvēlīgi modelēta. Viss esot speciāli sagudrots, lai vīriešiem vienmēr viss būtu izdevīgāk un labāk. Lai viņi varētu dominēt un apspiest “nabaga” sievietes. Šī vīriešu pašiem sev labvēlīgi sagudrotā pasaule esot jāsagrauj, un pirmais, kas jādara - jāizskauž visi ar dzimumu saistītie “aizspriedumi”.
Kreiso radikāļu izpratnē nekādas principiālas atšķirības starp dzimumiem neesot. Īpaši ekstrēmie pat uzskata, ka neesot divu pretēju dzimumu, bet gan esot plūstošs dzimumu spektrs, tāpēc jebkura dzimumu nodalīšana ir nosodāma jebkādās tās izpausmēs. Pats par sevi saprotams, arī VAD. Iesaukums nedrīkstot saturēt nekādas atšķirības pēc dzimuma pazīmes.
Ar karadienestu viss skaidrs. Visiem jādod vienādas iespējas un no visiem jāprasa vienādi. Gan no sievietēm, gan vīriešiem. Taču tas skar tikai vienu nelielu sabiedrības daļu. Jāiet tālāk. Plašāk! Dziļāk! Varētu sākt ar sportu, kas ir ļoti nozīmīgs modernās sabiedrības dzīves elements.
Bieži tiek piesauktas ievērojamas atšķirības vīriešu un sieviešu profesionālā sporta finansiālajā novērtējumā. Vīrieši sportisti, piemēram, pat visai viduvēji futbolisti, saņem krietni lielāku atalgojumu nekā pat izcilākās futbolistes sievietes. Diskriminācija? Seksisms? Nenoliedzami.
To visu varētu viegli atrisināt. Ar vienu rāvienu. Vienkārši izbeidzot šo arhaisko dalījumu - sieviešu un vīriešu sportā. Visi kopā bez šiem seksiskajiem aizspriedumiem par vīriešu un sieviešu atšķirībām. Tie taču ir tikai patriarhālās, vīriešu sev labvēlīgi modelētās sabiedrības izgudrojumi.
Vīrieši, nelieši, sev samodelēja iešanu karā, visu vīriešu dzimuma personu nokaušanu cietokšņa ieņemšanas gadījumā, smagu strādāšanu šahtās, cehos un tīrumā, iztikas gādāšanu un citas jaukas un patīkamas lietas, kamēr sievietēm izgudroju bērnu dzemdēšanu un viņu aprūpēšanu. Protams, viņi jau būtu varējuši ar sev piemodelēt šo bērnu dzemdēšanas funkciju, bet acīmredzot patriarhālisma idejas “tēvi” nevēlējās šo nodarbi sev, tāpēc sugas turpināšanas funkciju uzgrūda uz “nabaga” sieviešu pleciem.
Izklausās pēc kaut kāda absolūta sviesta, bet šo sviestu mums pilnā nopietnībā cenšas iesmērēt jaunie komjaunieši. Dedzīgi kā revolucionārie aktīvisti. Mirdzošām acīm, kvēlojošu sirdi un diemžēl apmātu prātu.
Tik apmātu, ka arī valsts drošība, aizsardzība viņu galvās ir tikai ideoloģiskā rotaļa, kad var demonstrēt rozā vagīnu micītes, klaigāt pa ļauno patriarhātu, toksisko maskulīnismu un nelietīgo vīriešu uzturētiem “aizspriedumiem”.
Diemžēl nevainīgu spēlīšu laiks, kad var bezbēdīgi fantazēt par “taisnīgu” pasauli, kurā visi vienlīdzīgi, kur zudusi vardarbība, netaisnība, kur vilks un stirniņa no viens peļķes dzer, ir beidzies. Pienākuši skarbi laiki, kad jādomā, kā aizsargāt sevi, savu valsti, savu zemi un tautu. Kad nevis jācīnās pret vīrišķību, bet gan tā jāceļ godā.
Laiks pret kreisajiem idiotiem, kas aicina iet pretējā virzienā, izturēties nopietni. Kā pret vērā ņemamiem Latvijas valsts ienaidniekiem, nevis prātu izkūkojušiem vientiešiem. Tādā veidā mēs stiprinātu savu drošību.
