“Vismaz viena laba ziņa,” teica kāds personāžs no tviterpublikai labi zināmā Kuivižu veikala apkaimes “politbiroja”, reaģējot uz NATO paziņojumu par militāro mācību “Steadfast Defender” uzsākšanu nākamnedēļ. Paredzēts, ka manevri ilgs līdz maija beigām un tajos piedalīsies ap 90 000 karavīru no visām 31 NATO dalībvalsts un kandidātvalsts Zviedrijas.
Gaidāmo manevru mērķis ir noslīpēt NATO darbības, ja Krievija īstenotu agresiju pret kādu no NATO dalībvalstīm. Vienlaikus tiks nodemonstrēta NATO gatavība rīkoties, nevis sēdēt rokas klēpī salikušiem, ja Kremļa saimniekam ienāktu prātā darīt muļķības. Šīs būs lielākās NATO mācības kopš Aukstā kara beigām, un ne velti rakstīju, ka manevri paredzēti līdz maija beigām, jo ar zināmiem nosacījumiem tie var tikt pagarināti vai transformēti cita veida mācībās. Citiem vārdiem, kaujas tehnika un kontingents varētu palikt kaujas gatavībā tik ilgi, cik ilgi saglabāsies apdraudējums.
Pārskatot dažādus Eiropas preses apskatus, acīs krīt visai straujā noskaņojuma vai centrālās idejas maiņa sabiedriskajā domā. Vismaz Ziemeļeiropā un Centrālajā Eiropā, ieskaitot Vāciju. Vēl rudenī iespējamā karadarbības izplešanās ārpus Ukrainas šķita mazticama un trauksmes cēlāji par liela kara iespējamību Eiropā tika marginalizēti, bet tagad situācija ir fundamentāli mainījusies. Par pieaugošiem kara riskiem raksta un runā, sākot no Londonas (premjerministra Riši Sunaka uzruna parlamentā) un beidzot ar Helsinkiem (plašas publikācijas laikrakstos “Keskisuomalainen”, “Iltalehti” un citos). Arī pie mums Latvijā visās kritiskās infrastruktūras vienībās tiek izstrādāti rīcības plāni stundai X.
Kas ir noticis? Kāpēc sākusies šāda rosība? Ierosinātāji ir vairāki. Vispirms, Eiropas politiskā šķira ir aptvērusi, ka Trampa uzvara 6. novembrī paredzētajās ASV prezidenta vēlēšanās ir vairāk nekā iespējama. Lai arī šobrīd vēl nevar droši prognozēt, kāda būs Trampa rīcība, ja viņš tiešām kļūs Baltā nama saimnieks nākamā gada 20. janvārī, pastāv pamatotas bažas, ka izolacionisma politiku, kuru viņš šobrīd aktīvi sludina (jūs tur Eiropā dariet ko gribat, mums ir savas problēmas), Tramps turpinās arī pēc stāšanās amatā.
Tas nozīmē, ka Eiropai būs jāturas pretī Krievijas spiedienam vienai pašai. Vēl nav teikts, kāda būs Ķīnas politika. Ja Ķīna tuvināsies Krievijai (palielinās vairāk vai mazāk slēptās palīdzības apjomus), tad Eiropai, paliekot tādai, kāda tā vēl nesen bija, iestātos pavisam grūti laiki.
Runājot par Eiropu, kāda tā vēl nesen bija, ar to jāsaprot ilgus gadus Eiropā valdošā pārliecība, ka kari ir iespējami kaut kur tālu prom. Tur, kur dzīvo atpalikuši, dekolonizācijas procesu nepabeiguši nabadziņi. Civilizētajā Eiropā karu laikmets ir uz mūžīgiem laikiem beidzies. Varam nodarboties ar pasaules humanizāciju. Ar slavenā DEI principa (diversitāte, vienlīdzība, inkluzivitāte) ieviešanu. Aizsardzības sfērā tas nozīmēja bruņoto spēku pārvēršanu no reālām drošības struktūrām par DEI poligonu, kad priekšplānā izvirzās nevis armijas kaujas spējas, bet gan rasu, dzimumu, LGBTQ+ kopienas pārstāvju proporcijas tajā.
Valdīja uzskats: ja nu gadījumā kāds mums patiešām uzbruktu (bet kurš gan būtu tas neprātis), tad mūs aizstāvēs ASV bruņotie spēki. Pašu armijas kļuva dekoratīvas kā Šveices kohorta Vatikāna gvardē. Ieroču un bruņojuma rūpnīcas pamazām aizvērās, iekārtas tika pārkausētas, tehnoloģiskās gudrības aizmirstas. Iestājās bezbēdīga nirvāna, kurā var sapņot par pasauli, kurā nav apspiesto, nav ciešanu, nav vardarbības. Par kariem nemaz nerunājot.
Putins un Tramps Eiropu no šī saldā, reibinošā sapņa ir pamodinājis. Ne visus, bet valdošā politiskā šķira ir atskārtusi savu neaizsargātību un faktisko vājumu. Lielbritānijas ārlietu ministrs Deivids Kamerons, ceturtdien uzstājoties parlamentā, uzsvēra, ka NATO alianses kopējais IKP pret Krievijas IKP ir 25 pret vienu, bet ko tas dod, ja gatavība kauties ir atrofējusies līdz ar toksisko maskulīnismu. Iepriekšējā teikuma pēdējo frāzi Kamerons, protams, neteica. Tiktāl Eiropa vēl nav pamodusies, bet tas kļūst arvien acīmredzamāks tiem, kas kaut ko grib redzēt.
Diemžēl arī Latvijas (tāpat kā Igaunijas un Lietuvas) aizsardzības spējas ir nepietiekamas. Trūkst pretgaisa aizsardzības iekārtu, tālās darbības artilērijas bateriju, nopietnas smagās tehnikas. Ilgus gadus valdīja pārliecība, ka mūs droši aizsargā NATO 5. pants. Reāla apdraudējuma gadījumā ieradīšoties NATO ātrās reaģēšanas vienības un visu, klusu ciešot, atrisinās. Mums tikai esot jānoturas 48 vai 72 stundas, kā nu kurš stāstīja. Kā jānoturas, ar kādiem spēkiem, kādā veidā, šie jautājumi palika ārpus kadra. Tas viss šķita no teorētisko gudrību arsenāla, kam ar reālo dzīvi ir mazs sakars. Tagad pamazām nāk atskārsme, ka tā ir pavisam reāla iespējamība.
Lai neizklausītos pēc panikas, atzīmēšu, ka novērotāju vidū valda gandrīz vai vienprātība: šogad no Krievijas puses nopietni agresīvas darbības pret NATO valstīm (lasi: Baltijas valstīm un Poliju) netiks veiktas. Tas, protams, neizslēdz dažādas provokācijas, bet īsts uzbrukums nav gaidāms, jo Putins gaidīšot ASV prezidenta vēlēšanas. Kamēr Baltajā namā sēdēs cilvēks, kurš neskaitāmas reizes ir atkārtojis frāzi par “ne collu NATO teritorijas”, tikmēr Putins neuzdrošināšoties pārbaudīt Baidena vārda turēšanas stiprību.
Tas nozīmē, ka Eiropai ir gads rezervē, lai sagatavotos Kremļa izaicinājumiem. Diemžēl slavenais krievu sakāmvārds par zemnieku, kurš nepārkrustīsies, iekams pērkons nenodārdēs, attiecināms arī uz Rietumu demokrātijām. Līdz šim tās ir reaģējušas tikai uz jau notikušiem faktiem. Tikai tad, kad kaut kas nelāgs jau atgadījies, sākas aktīva pretdarbība. Prevencija ir aizmirsta.
Vai šoreiz būs citādi? Ļoti gribētos uz to cerēt, un lielākie NATO manevri pēdējo trīsdesmit gadu laikā ir nopietns šo cerību piepildīšanās priekšnoteikums.
