Vācu tabloīds “Bild”, pamatojoties it kā uz slepenu Vācijas aizsardzības ministrijas dokumentu, kas nonācis tā rīcībā, apraksta iespējamo Krievijas uzbrukumu Baltijas valstīm, likvidējot tā dēvēto Suvalku koridoru, kas atdala Baltkrieviju no Krievijas eksklāva (Kaļiņingradas apgabala).
Lai arī vācu valodā iznākošais izdevums “Bild” vecajā mediju kvalifikācijā pieskaitāms pie dzeltenās preses, tas vēl nenozīmē, ka pret šo ziņu vajadzētu izturēties nevērīgi. Ne velti lietoju frāzi - vecajā mediju kvalifikācijā -, jo mūsdienās daudzi agrākie “kvalitatīvie” mediji ir neslēpti ideoloģizējušies, zaudējuši savu kādreizējo autoritāti, līdz ar to šis dalījums vairs nav īsti pamatots.
Cita lieta, ka “Bild” publicētais notikumu attīstības scenārijs, visticamāk, balstīts nevis uz izlūkdienesta datiem, kas izspiegoti no avotiem Krievijas Ģenerālštābā, bet gan paņemts no kāda kara spēļu scenārija. Šādas plaša mēroga kara spēles uz kartēm tiek regulāri izspēlētas armiju ģenerālštābos līdztekus reālajām mācībām lauka apstākļos, kur tiek izvērtētas bruņoto spēku praktiskās spējas un trūkumi.
Šādās kara spēlēs tiek modelēta pašu rīcība pēc noteiktām potenciālā pretinieka darbībām. Līdz ar to nav nozīmes diskutēt par to, cik ticama ir papildu mobilizācija Krievijā 2024. gada februārī (mēnesi pirms tā saucamajām Krievijas prezidenta vēlēšanām kā “Bild” scenārijā), bet gan jau tagad jādomā par to, ko darīt, ja šāda mobilizācija būs. Vienalga kad. Tāpat jādomā par NATO valstu reakciju, ja notiek jauns, masīvs uzbrukums Ukrainai un tā, nesaņemot pietiekamu Rietumu palīdzību (kā “Bild” scenārijā), līdz jūnijam tiek sakauta. Atsevišķi jārunā par dažādos “scenārijos” tik iecienīto etnisko konfliktu kā iespējamā iebrukuma ieganstu.
Var uzdot it kā naivu jautājumu: kāpēc viss jāaizlaiž tik dziļā grīstē? Kāpēc jāpieļauj, lai Krievija sakauj Ukrainas armiju, un tad jārunā par to, ka 2025. gada maijā sūtīsim 300 000 karavīru lielu kontingentu, lai novērstu
iespējamo iebrukumu Baltijā? Kāpēc jau tagad nedarīt tā, lai 2025. gadā nav jākož elkonī un nav drudžaini jādomā, ko darīt?
Psiholoģijā ir zināmi trīs standarta uzvedības modeļi briesmu gadījumā: bēgt, sastingt, uzbrukt pašam. Pārvēršot šos modeļus NATO mērogos, tas nozīmē: 1) piekāpties, iztapt visām Kremļa prasībām; 2) izlikties, ka nekas traks nenotiek, jo Putins uzbrukt NATO neuzdrošināsies. Dzīvojam tālāk kā vienmēr; 3) negaidīt Ukrainas sagrāvi karā, iebrukumu Baltijā, bet jau tagad darīt visu, lai scenārija nepatīkamākie varianti būtu neiespējami.
Šķiet, ka pēdējam uzvedības modelim vajadzētu būt pašsaprotamam. Ko tur vēl daudz domāt? Jādod Ukrainai ieroči, cik vien iespējams, jāpalīdz tai arī finansiāli, lai tā var attīstīt vietējo militāro rūpniecību un sekmīgi organizēt valsts pārvaldi. Savukārt visām NATO dalībvalstīm steidzami jādomā, kā reanimēt savus panīkušos bruņotos spēkus un uz grunti nolaisto militāro rūpniecību. Diemžēl realitātē ar visām šīm lietām iet kā pa celmiem.
Izrādās, politiskā inerce neļauj sabiedriskajai domai pietiekami strauji mainīties. Mūsdienu demokrātijās politiķi nevis virza savu dienas kārtību, bet gan pieskaņojas sabiedrības pieprasījumam. Ja sabiedrība pieprasa “mierīgu dzīvi” un “nebāzieties katru dienu man virsū ar savu Putinu”, tad karš Ukrainā un Kremļa nākotnes plāni aizbīdās dibenplānā.
Diemžēl cilvēka daba ir tā iekārtota, ka viņš no sev netīkamas informācijas atgaiņājas kā no uzmācīgas mušas. Cilvēki labāk pieņem, ka “briesmas ies secen”, nekā veic preventīvas darbības, ja šo darbību veikšana saistīta ar zināmiem apgrūtinājumiem. Pat Latvijā, kas ir apdraudējuma pirmajās
rindās, nemitīgi izskan pārmetumi - nu cik var baidīt ar to Putinu; kāpēc nevajadzīgi satraukt cilvēkus; kam tas izdevīgi, un tamlīdzīgi. Vācijā un citur Rietumos šie pārmetumi izskan vēl skaļāk. Arī no politisko aktīvistu puses, jo kara iespējamība izjauc visu viņu iecienīto dienas kārtību un padara par mazefektīvu ierasto politisko instrumentu paketi.
No šāda aspekta “Bild” publikācija var nospēlēt zināmu lomu sabiedriskās domas mobilizēšanā, bet, no otras puses, šo scenāriju holivudiskais raksturs novērš sabiedrisko domu no patiesās problēmas saknes, kuru ļoti precīzi formulējis Oslo universitātes aizsardzības politikas, raķešu tehnoloģiju un kodolieroču projekta zinātniskais līdzstrādnieks Fabians Hofmans, kura rakstam sociālajā tīklā “X” ir vairāk nekā pieci miljoni skatījumu un to pārpublicējuši daudzi redzami politiskie analītiķi.
Hofmans norāda uz ļoti plaši izplatītu Rietumu sabiedrības kļūdu, analizējot Krievijas radītos draudus. Viņš to sauc par nonākšanu “spoguļattēlu” slazdā. Proti, uzskatīt, ka Krievija uz potenciālo konfliktu ar mums (NATO) raugās tāpat kā mēs uz potenciālo konfliktu ar viņiem. Pēc Hofmana domām, nekas nevarot būt tālāk no patiesības.
Krievija neplāno tāda veida konvencionālo karu ar NATO, kāds šobrīd vērojams Ukrainā. Putina & Co ideja balstās uz eskalācijas kontroles un vadības koncepciju. Šī koncepcija paredz efektīvi pārvaldīt kara eskalācijas rīku, nemitīgi ar to žonglējot un draudot.
Atbilstoši šai koncepcijai karš pēc iespējas ātrāk jāizbeidz ar Krievijai labvēlīgiem nosacījumiem. Karadarbības agrīna izbeigšana ir obligāta, jo jāpanāk uzvarošs iznākums, vēl pirms izpaužas NATO militārais pārākums.
Tā vietā, lai sakautu NATO ilgstošā sauszemes karā, līdzīgi tam, ko mēs redzam Ukrainā, šī koncepcija paredz NATO pakļaušanos pēc Krievijas skaidri paustiem signāliem nodarīt arvien lielākus postījumus (eskalēt situāciju).
Runa varētu būt par raķešu triecieniem pa kritiski svarīgo Eiropas NATO valstu civilo infrastruktūru ar skaidru vēstījumu NATO valdībām: neatbalstiet savus Austrumeiropas sabiedrotos, ja vien nevēlaties, lai jūsu iedzīvotāji cieš. Vienlaikus Krievija paplašinātu savu kodolieroču “aizsardzības zonu” uz to NATO teritoriju, kuru tai būtu izdevies sākotnēji ieņemt, nosūtot otru vēstījumu: jebkurš mēģinājums atkarot ieņemtās teritorijas nozīmēs būtisku kodolkara iespējamības pieaugumu.
Psiholoģiskās bailes no tālākas eskalācijas, no nepieņemamiem zaudējumiem, atbilstoši šīs koncepcijas autoru iecerei, liktu NATO līderiem uzsākt sarunas par NATO nākotni un drošības arhitektūru Eiropā - protams, ar Krievijas nosacījumiem.
Šāda veida karadarbības scenārijā svarīgākais ir nevis tas, kurš reāli stiprāks, bet gan kurš pirmais atkāpsies, saskaroties ar liela mēroga kara iespēju, tajā skaitā iespējamu stratēģisko kodollādiņu abpusēju triecienu.
Atbilstoši šai doktrīnai Krievijas militārajam spēkam nav jābūt samērojamam ar NATO konvencionālo ieroču spēku. Visu noteiks apņēmība “iet līdz galam”. Tā kā pēc Putina pārliecības Rietumiem trūkstot apņēmības (par ko liecinot arī karš Ukrainā un Rietumu dozētais atbalsts), tad Krievijai esot labas izredzes uz uzvaru, ja NATO piekāpsies pieaugošā psiholoģiskā spiediena apstākļos.
Pēc Hofmana novērojumiem, Rietumos notiekošās nesaskaņas un nebeidzamās diskusijas par eskalāciju tikai pastiprina Kremļa pārliecību, ka NATO atkāpsies, kad nāks izšķirošais trieciens. Hofmans lēš, ka mums labākajā gadījumā esot divi līdz trīs gadi, lai atjaunotu pārliecinošu Krievijas militārās atturēšanas sistēmu. Pretējā gadījumā ir augsta varbūtība, ka Krievija agrāk vai vēlāk mūs izaicinās.
Vienīgā alternatīva: NATO pārliecinoši (tā, lai Maskavā nevienam nebūtu šaubu) jāatņem Krievijai jebkādas domas sagrābt kādu NATO teritorijas daļu vai draudēt ar triecieniem pret NATO valstu kritisko infrastruktūru. Pagaidām par šādu pārliecinošu NATO demonstrāciju nav pat runas.
Nobeigumā vēl par “Bild” scenārijā pieminēto “etnisko konfliktu”, “nekārtībām ar daudziem upuriem” un tamlīdzīgiem holivudisku scenāriju elementiem. Pat runas vien par šādiem konfliktiem un nekārtībām liecina par to, ka nepārejošu baiļu uzturēšanas mehānisms strādā un viss iet atbilstoši Kremļa “eskalācijas kontroles un vadības” doktrīnai.
Putinam jau sen vairs nav ne mazākās nepieciešamības pēc kādām “provokācijām” vai “ieganstiem”. Ja viņš uzskatīs, ka laiks sākt 1989.-1991. gada globālo pārmaiņu pilnīgu un visaptverošu revīziju Austrumeiropas telpā, tad viņš to darīs ar vai bez provokācijām un ieganstiem. Vēl vairāk. Jo vairāk viņš redzēs potenciālo upuru bailes, jo lielāka varbūtība, ka viņš šos savus draudus piepildīs.
