Vācija, tēlaini sakot, ir ES motors vai sirds. Par šo savu vietu – būt galvenajai kontinentā – tā jau gadu simtiem cīnās ar Franciju, jo pēdējā savukārt tieši sevi redz Eiropas centrā. Neatkarīgi no šīs sāncensības skaidrs, ka politiskais izkārtojums Vācijā ir ārkārtīgi svarīgs ne tikai Eiropai, bet arī visai pasaulei, arī mums.
Pirmdien Berlīnē tika pieteikta jauna partija - “Sāras Vāgenknehtas savienība: Saprāts un taisnīgums” (Bündnis Sahra Wagenknecht - Vernunft und Gerechtigkeit). Jau pašā partijas nosaukumā jāatzīmē divas lietas, kuras iekrīt acīs. Vispirms tas, ka partijas līdera vārds iekļauts tās nosaukumā. Kad Latvijā šādu triku izspēlēja Zatlera Reformu partija, tad daudzi rauca degunus, bažījoties par šādas personālistiskas partijas politisko kredibilitāti un ilgtspēju. Kā vēlāk izrādījās, gluži pamatoti. Vācijā šāds vadonisms izskatās vēl aizdomīgāk, ņemot vērā tā lomu šīs valsts vēsturē.
Otra lieta, kas varbūt ir vēl zīmīgāka - partijas nosaukumā minēts vārds “saprāts” (to var tulkot arī kā - par saprātīgumu). Var tikai pabrīnīties, kāpēc līdz šim politiķi šo jēdzienu tik maz izmantojuši, jo saprātīgumam šodienas politikā ir liels pieprasījums. Lai arī nevar īsti teikt, ka Vāgenknehtas partija iemiesotu kaut kādu īpašu saprātīgumu, tā šo jēdzienu veikli izmanto.
Vācijas politiskie apskatnieki Vāgenknehtas partijai (BSW) paredz labus panākumus. Vismaz īstermiņā, kamēr nebūs kaut kas nelāgs sastrādāts. Šo potenciālo panākumu pamatā ir divi faktori. Sākšu ar otru mazāk nozīmīgo. Lai arī Vāgenknehta tiek saukta par populisti, putinisti, šķeltnieci un tamlīdzīgi, viņa ir spējusi palikt politiskās pieņemamības laukumā.
Cita populāra tā dēvētā populistiskā partija “Alternative für Deutschland” (AfD) aptaujās uzrāda augstus reitingus, bet ko tas dod, ja neviens ar to koalīcijas veidot netaisās, bet 50%+ tā tāpat nevar iegūt. Pagaidām Vāgenknehta un viņas partijas redzamākās figūras ārkārtīgi rūpīgi skatās, lai netiktu pārkāptas kādas neredzamās sarkanās līnijas, kuras pārkāpjot šī partija varētu izkrist no “normālo” partiju aptveres. Tas attiecas arī uz pārmetumiem putinismā, uz kuriem partijas līderi pārliecinoši atbild: neesam no Kremļa saņēmuši ne centu. Ir bijuši divi ziedojumi, kuri pēc IP adreses nākuši no Krievijas, 25 eiro apmērā, taču no jebkuriem sakariem ar Maskavu pēc iespējas tālāk.
Otrs, iespējams, pats galvenais partijas iespējamo panākumu faktors ir jau pieminētais saprātīgums. Vāgenknehta cenšas apseglot šo saprātīgas politiku zirgu. Nevis grozīšanos kaut kādā ideoloģiskā nišā, kuru vajadzības gadījumā var nedaudz pabīdīt uz vienu vai otru pusi, bet gan pilnīgu ideoloģisko dogmu atmešanu un rīcību atbilstoši reālajai situācijai.
Runājot par saprātīgumu Vāgenknehtas uzskatos, jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem, lai nerastos pārpratumi. Viņas “saprātīgums” drīzāk ir zināma bezprincipialitāte situācijās, kad ideoloģiskie principi nonāk pretrunā ar veselo saprātu. Uzskatāms piemērs ir attieksme pret imigrāciju.
Kreisie tradicionāli ir ļoti iecietīgi pret imigrāciju un dažādu konfliktu gadījumā nostājas migrantu pusē, taču Vāgenknehta šajos jautājumos ieņem labēju vai pat galēji labēju pozīciju. Pēc Ķelnes notikumiem 2016. gada Jaungada naktī viņa paziņoja, ka “jebkurš, kurš ļaunprātīgi izmanto savas tiesības uz viesmīlību, ir zaudējis šīs tiesības uz viesmīlību”. Viņa asi kritizēja tā brīža Vācijas kancleres Angelas Merkeles “atvērto durvju” politiku. Tieši migrācijas jautājums ir tas, kura dēļ viņa konfliktēja savas agrākās Kreisās partijas (“Die Linke”) iekšienē un beigu beigās no tās izstājās, izveidojot jaunu, savu partiju.
Ja reiz partija nosaukta tās līderes vārdā, tad dažus vārdus par viņu pašu. Vāgenknehta dzimusi 1969. gadā Austrumvācijā, augusi pārsvarā pie vecvecākiem. Tēvs irānis pēc viena no braucieniem uz savu dzimteni pazudis. Vāgenknehta vienmēr bijusi kreisi, antikapitālistiski, var pat teikt - komunistiski noskaņota. Jau no skolas gadiem viņa bijusi Brīvās vācu jaunatnes (VDR komjaunatnes) biedre, vēlāk 1989. gadā iestājusies Sociālistiskās vienības partijā un tās pēctecēs - Demokrātiskā sociālisma partijā un Kreisajā partijā. Viņai bija sava regulāra sleja vācu komunistu laikrakstā “Neues Deutschland”. Kopš 2014. gada precējusies (otrā laulība) ar citu redzamu vācu kreiso politiķi - par viņu 26 gadus vecāko Oskaru Lafontēnu.
BSW vēl savas pilnvērtīgas programmas nav, taču Vāgenknehta ir pietiekami daudz par visdažādākajām tēmām izteikusies, lai tās gaidāmā politika būtu daudzmaz skaidra. No mūsu skatupunkta visaizdomīgāk izskatās viņas neslēptā pielaidība (lai neteiktu mīlestība) pret Putinu. Iespējams, šīs “mīlas” iemesls ir dziļi sirdī neizdzēšamais naids pret galveno kapitālisma pīlāru - ASV, kur Krievija ir tās galvenais iedomātais pretmets.
Katrā ziņā attiecībā uz Krieviju Vāgenknehta nespēj saglabāt objektivitāti. Pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā viņa izsmēja un nonievāja visus kara pareģotājus, īpaši ASV izlūkdienestus, kuri brīdināja par šo iebrukumu. Savu pārliecību Vāgenknehta pamatoja ar populāro argumentu - Putinam tas galīgi neesot izdevīgi.
Kad iebrukums tomēr notika, viņa gan atzina, ka kļūdījusies, tomēr iebilda pret sankciju noteikšanu. 2022. gada septembrī viņa apsūdzēja Vācijas valdību “bezprecedenta ekonomiskā kara uzsākšanā pret mūsu svarīgāko enerģijas piegādātāju”. 2023. gada februārī vietnē “Change.org” viņa rosināja parakstu vākšanu “Manifestam par mieru”, kurā aicināja sākt sarunas ar Krieviju un apturēt ieroču piegādes Ukrainai.
Cits jautājums, kurā Vāgenknehtai ir drīzāk labēja nekā kreisa nostāja, ir klimata jautājums. Arī šajā ziņā viņa ieņem samērā bezprincipiālu pozīciju. Nenoliedzot pašas klimata izmaiņas un to iespējamo antropoloģisko raksturu, viņa asi kritizē Vācijas valdības klimata politiku. Īpaši plānus jau 2033. gadā panākt aizliegumu ražot automašīnas ar iekšdedzes dzinējiem.
Šo savu pārliecību viņa argumentē vienkārši: pasaulē šādas automašīnas vēl ilgi būs pieprasītas, un tās ražos neatkarīgi no ES nostādnēm. Vācija šajā sfērā ir viena no vadošajām valstīm ar labi attīstītu zinātniski pētniecisko potenciālu, tāpēc Vācijai jābūt šīs ražošanas avangardā, piedāvājot īpaši ekonomiskus dzinējus ar nelielu izmešu apjomu. Šādām automašīnām vajadzētu būt Vācijas eksporta galvgalī.
Janvāra beigas paredzēts pirmais BSW kongress, lai jau jūnijā jaunā partija varētu piedalīties Eiroparlamenta vēlēšanās, bet rudenī trijās federālo zemju vēlēšanās bijušajā Austrumvācijā: Saksijā, Tīringenē un Brandenburgā. Šajās zemes šobrīd ļoti spēcīgas ir AfD pozīcijas, bet šī partija joprojām atrodas ārpus “solīdās” politikas laukuma, ar kuru “normālās” partijas nekādās koalīcijās nav gatavas iet.
Šajās dienās atkal izvirzījies jautājums par AfD aizliegšanu, jo atklātībā nonākusi ziņa, ka partijas pārstāvji slepus tikušies ar neonacistiem un apsprieduši iespēju deportēt no Vācijas līdz pat četriem miljoniem imigrantu. Atsevišķos gadījumos arī tādus imigrantus, kuri jau ieguvuši Vācijas pilsonību.
Ņemot vērā AfD politisko reputāciju un iespējami labos rezultātus minēto federālo zemju vēlēšanās, BSW cer, ka bez viņiem nevarēs izveidot rīcībspējīgas vietējās valdības.
No otras puses, šādām personālistiskām partijām demokrātiskās sabiedrībās patiešām ir grūti darboties ilgtermiņā, jo, esot ideoloģiski bezprincipiālām, to centrālais serdenis ir viena cilvēka popularitāte. Tajā brīdī, kad šis cilvēks izdara vai pasaka kaut ko tādu, kas īsti nepatīk viņa vēlētājiem (kā Zatlera gadījumā ar “Saskaņas” ņemšanu valdībā, kuru tikai ar tankiem varot novērst), tā partija sāk grimt, līdzīgi kā sūces skarts kuģis ar vienlaidus tilpni. Ja partija ir ideoloģiski strukturēta, tad tā ir kā kuģis ar daudzu nodalījumu tilpni. Sūce vienā vietā nenogremdē visu kuģi. Savukārt ja partija balstās uz vienu cilvēku, tad šī partija ir daudz vieglāk ievainojama.
BSW dibināšana liecina, ka Eiropas politiskajā telpā notiek būtiskas pārbīdes. Eiroparlamenta vēlēšanas jūnijā var atklāt gluži jaunu politisko salikumu Eiropā. Kāds tas būs, pagaidām vēl grūti spriest, bet izmaiņas var būt visai iespaidīgas. Vienlaikus neaicinu par šīm iespējamām izmaiņām īpaši priecāties, jo Latvijai kā nelielai, apdraudējuma zonā esošai valstij jebkura liela mēroga politiskā nestabilitāte, sajukums un apjukums var būt daudz bīstamāks nekā lielām un pašpietiekamām valstīm.