Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska ierašanās Viļņā un viņa turneja pa Baltijas valstīm bija patiešām negaidīta, lai gan, ja tā padomā, tad kas tur negaidīts? Zelenskis tagad daudz braukā pa ārzemēm (ne tā kā kara pirmajā gadā), tāpēc klātienē ierasties valstīs, kuras ir visuzticamākās Ukrainas sabiedrotās, ir gluži pašsaprotami.
Skaidrs, ka karojošas valsts prezidents pa pasauli nebraukā tāpat vien - ekskursijā, kur interesanti pavadīt laiku, dzīvojot greznās viesnīcās. Zelenskis braukā pa pasauli ar vienu konkrētu mērķi - gūt plašāku atbalstu cīņai pret agresoru.
Baltijas valstis, kā jau minēju, ir vienas no dedzīgākajām Ukrainas atbalstītājām. To līderi nav īpaši skubināmi vēl vairāk palīdzēt. Šeit ikviens zina, kas varētu būt nākamais agresijas upuris, ja Ukraina kritīs. Un tomēr kaut kādam papildu iemeslam, bez pateicības un pieklājības, jābūt. Šī varētu būt sava veida (psihoterapeitiska) mierinājuma vizīte, jo Viļņā, Rīgā, Tallinā Zelenskis dzirdēs daudz vairāk atbalstošu vārdu nekā citur. Bet tas noteikti nav svarīgākais iemesls.
Ukrainas pozīcijas starptautiskajā līmenī pēdējā laikā ir krietni pasliktinājušās. Galvenokārt ASV pozīcijas dēļ. ASV kā pasaules lielākās un politiski nozīmīgākās valsts iekšpolitiskie ķīviņi savu spriedzi izstaro uz visu pārējo pasauli. Īpaši Rietumu pasauli, kuru arvien spēcīgāk šūpo tā dēvētie kultūrkari starp nosacītajiem labējiem konservatīvajiem un kreisajiem liberāļiem.
Tas, ka šajos “kultūrkaros” tieši iesaistīta ir varbūt pavisam neliela sabiedrības daļa, neko nenozīmē, jo tieši abu pušu aktīvisti ir tie, kuri nosaka šīs politiskās konfrontācijas asumu. Amerikā, ietērpta dažādos eifēmismos, notiek nesamierināma cīņa pret Baidenu no vienas puses un pret Trampu no otras. Kurš kuru?
Cīņa ir tik asa, ka netiek smādēti nekādi līdzekļi. Tajā skaitā (tā to, protams, neafišējot) gatavība upurēt veselas valstis un nācijas. Proti, lai pazemotu, parādītu Baidenu kā vāju, neko atrisināt nespējīgu prezidentu, republikāņu partija ir gatava novest karu Ukrainā līdz visaptverošai humānai katastrofai. Turklāt ar akmens cietu, šaubu negrauztu seju, kāda piemīt ASV Kongresa Pārstāvju palātas spīkeram Maikam Džonsonam.
Atgādināšu, ka republikāņu partijas trampistu spārns (frakcija “Freedom Caucus”) jau vairākus mēnešus bloķē 61,4 miljardu ASV dolāru lielo palīdzības paketi Ukrainai. Sākotnēji šķita, ka šīs bloķēšanas mērķis ir izspiest no demokrātu partijas piekrišanu visai radikāliem grozījumiem imigrācijas likumā. Jautājuma asums slēpās ne tikai tajā, ka imigrācijas problēma pēdējos gados ir īpaši aktualizējusies, bet arī tajā, ka tas ir viens no principiālākajiem strīdus āboliem starp republikāņiem un demokrātiem pēdējo divdesmit gadu laikā. Līdz ar to piekāpšanās bija īpaši smaga, jo tad būtu arī jāatzīst savas ilggadējās pozīcijas kļūdainība. Demokrāti piekāpās arī šajā viņiem tik sensitīvajā jautājumā.
Taču Džonsons, kurš vienmēr apgalvo, ka izšķirošos brīžos, kad īsti nezina, kā rīkoties, atver Bībeli un tur atrod pareizo atbildi, paziņojis, ka ar piekāpšanos imigrācijas jautājumos nepietiekot. Baidenam vajagot skaidri pateikt, kādu viņš redz Ukrainas kara galarezultātu. “Ja mēs dodam naudu, turklāt lielu naudu, tad gribam zināt, kāds ir stratēģiskais plāns,” jauno prasību formulē Džonsons.
Jautājums ir it kā loģisks, bet patiesībā krāpniecisks, jo netiek pateikts, kāda atbilde Džonsonu un aiz viņa stāvošos republikāņus apmierinātu (lai dotu naudu). Jautājums formulēts tā, ka vienalga, ko teiktu Baidens, Džonsons var pateikt, ka tas mūs neapmierina, tas nav reāli, tas var eskalēt karadarbību, novest pie pasaules kodolkatastrofas un tamlīdzīgi. Šāda tipa jautājumu uzdošana liecina, ka runa ir nevis par iemeslu, bet gan ieganstu, lai arī tālāk torpedētu palīdzību Ukrainai un nostādītu Baidenu arvien muļķīgākā nespējnieka pozīcijā.
Šeit nevēlos iztirzāt, cik liela ir paša Baidena vaina, ka viņš ļāva sevi iedzīt šādās lamatās, jo Baidena ilgstoši nenoteiktā pozīcija, lavierēšana starp nosacīto valsts sekretāra Entonija Blinkena (proukrainisko) un nacionālās drošības padomnieka Džeika Selivena (piesardzīgo) pozīciju, ļāva republikāņiem uzdot šo it kā jēgpilno, bet patiesībā bezjēdzīgo (maigi sakot, lai netiktu nelietīgo) jautājumu: kāds ir jūsu plāns?
Šajā Ukrainai kritiskā situācijā, kad galvenais sabiedrotais - ASV - faktiski bezspēcīgi plāta rokas, ir gluži pašsaprotami, ka Zelenskis brauc pie jebkura, kurš kaut kādā veidā var palīdzēt. Atceros, 2022. gada marta sākumā, uzreiz pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā, attālināti intervēju Vašingtonā dzīvojošo politologu Andreju Piontkovski.
Lūk, gandrīz divus gadus vecs šīs intervijas fragments, kurš diemžēl ne par matu nav zaudējis aktualitāti: “Rietumi, atdodot Ukrainu saplosīšanai, ņem nost armijai argumentus nostāties pret Putinu, jo viņš var teikt - nu, redziet, es taču teicu, ka viņi noraustīsies. Un noraustīsies arī nākamreiz. Kas vienreiz demonstrējis gļēvumu, tas to darīs vienmēr. Man jautājums jums - vai Baltijas valstu līderi to, par ko mēs te runājam, saprot? Nepieciešams, lai viņi tagad steidzami trijatā brauc uz Vašingtonu un paskaidro Baidenam, kas notiks tālāk. Vajag apstādināt Putinu jau tagad. Baidoties iejaukties šodien, šī iejaukšanās tiek padarīta neizbēgama pavisam drīzā nākotnē.
Baidenam jau daudz neizdevīgākā situācijā. Mums visiem kopā, to skaļi sakot, ir jācenšas apturēt trešo pasaules karu.”
Šajos divos gados mainījies ir tikai tas, ka Baidenam vairs nav ko paskaidrot, jo viņš pats ir sapinies savas “piesardzības” politikas tīklos. Šo sapīšanos ciniski izmanto viņa politiskie oponenti. Taču ideja, ka Baltijas valstu prezidentiem visiem trim jābrauc uz Vašingtonu un situācija jāskaidro turienes līderiem, joprojām nav zaudējusi aktualitāti.
Iespējams, ka Zelenska vizītes galvenais mērķis ir tieši aktivizēt Baltijas valstu un citu Ukrainas draugu diplomātisko spiedienu uz Vašingtonas politisko šķiru (tajā skaitā tās konservatīvo spārnu), lai viņi beidz savas iekšpolitiskās spēlītes, jo tās pasaulei var dārgi maksāt. Atļaušos teikt, pārāk dārgi maksāt.
Nobeigumā kāds nelūgts padoms tiem mūsu diplomātiem, kuri Vašingtonā un citur Rietumos skaidro, kas notiks pēc tam, kad Ukraina kritīs. Nav nozīmes stāstīt, ka Putins ar Ukrainu neapmierināsies, neapstāsies un ies tālāk. Uz Baltiju, Moldovu vai vēl kaut kur. Svešas sāpes maz kuru interesē. Jāskaidro citādi. Rietumiem tā turpinot, nepaies ne pāris gadu, kad Maskava ar to pašu Džonsona šaubu nenomākto sejas izteiksmi, pavēlošā tonī noteiks, kā uzvesties Rietumu diplomātiem, kad kārtējo reizi kāds ANO Nebenzja viņiem uzkliegs: “Nenovērs skatienu, kad ar tevi runā. Skaties taisni acīs, mērgli!”
Kas vienreiz nodemonstrējis gļēvumu, tas to darīs vienmēr. Šī vispārzināmā patiesība nekur nav pazudusi, un to labi saprot Putins, kurš, kad nezina, kā rīkoties, atver nesen kā mirušā žurnālista Andreja Konstantinova grāmatu “Banditskij Peterburg” un paskatās, kā līdzīgā situācijā rīkojušies šīs grāmatas varoņi.
