Mans tēvs piedzima 1913. gadā un 1940. gadā beidza Latvijas Universitāti. Otro pasaules karu un tā sākumu viņš pieredzēja Rīgā jau pieauguša cilvēka statusā. Bērnībā (esmu dzimis 1963. gadā) es viņu daudz izprašņāju par šo laiku, un viņš arī labprāt par to stāstīja. Viens no maniem jautājumiem bija: vai tad cilvēki tolaik nesaprata, ka tuvojas neizbēgams karš? Uz ko viņš atbildēja: it kā jau saprata. Visi it kā redzēja, ka uz to iet, bet tajā pašā laikā bija pārliecināti, ka viņus tas neskars un karš paies secen.
Nupat Zviedrijas bruņoto spēku komandieris Mikaels Budēns un civilās aizsardzības ministrs Karls Oskars Bulēns, uzstājoties drošības konferencē “Folk och Forsvar”, aicināja Zviedrijas pilsoņus neieslīgt pašapmierinātībā par 200 gadus ilgo miera periodu un sākt nopietni gatavoties karam. Lai arī Bulēns neuzskata, ka bruņots konflikts ir neizbēgams, viņš norādīja uz pieaugošo kara draudu esamību un aicināja visus piedalīties valsts aizsardzības spēju stiprināšanai. Budēns šim Bulēna brīdinājumam pievienojās, uzsverot nepieciešamību ar maksimālu nopietnību izturēties pret izveidojušos situāciju.
“Mums katram ir morāli jāgatavojas tam [karam]. Ir laiks pāriet no vārdiem un sapratnes uz darbiem,” norādīja Budēns.
Nenoliedzot šīs “gatavošanās karam” nepieciešamību, manuprāt, vēl svarīgāk ir darīt visu iespējamo, lai karu novērstu. Jautājums - kā? Ir divas tradicionālās pieejas, kā novērst karu. Viena - to “neprovocēt” un neliet benzīnu “kara kūrēju” ugunskurā. Otra - stiprināt aizsardzību un demonstrēt savu gatavību karot.
Abas šīs pieejas atrodas it kā pretējās pozīcijās, jo no pirmās pieejas pozīcijām otra izskatās tieši kā kara provocēšana un kara kurināšana, savukārt no otrās skatupunkta tieši pirmā ar savu čemberlenisko samiernieciskumu tikai provocē potenciālo agresoru uz asu, agresīvu rīcību.
Divi piemēri, lai labāk saprastu situāciju kopumā. Degunradžu tēviņi tāpat kā visi citi zīdītāji (izņemot mūsdienu cilvēkus), lai iegūtu tiesības pāroties, ir spiesti cīnīties ar citiem tēviņiem. Taču praksē ārkārtīgi reti nonāk līdz šo milzeņu reālai sadursmei, jo tāda cīņa varētu beigties letāli. Cīņa vairāk notiek psiholoģiskā plāksnē. Kurš nobīstas un atkāpjas, tas arī paliek tukšā.
Var jau teikt, ka cilvēki nav dzīvnieki. Tas nav apstrīdams. Tāpēc cits piemērs. Pēc Versaļas 1919. gada līguma Vācijas teritorija Reinas kreisajā krastā (pierobeža gar Beļģiju un Franciju) un 50 kilometrus labajā krastā bija demilitarizēta. Turklāt Vācija drīkstēja uzturēt sauszemes armiju tikai pašaizsardzības vajadzībām līdz 100 000 karavīriem. Bez smagās tehnikas un automātiskajiem ieročiem.
Kad 1936. gada 7. martā Hitlers nolēma uzspļaut šim Versaļas līguma punktam un pavēlēja vērmahta daļām pāriet Reinu, tad armijas ģenerāļi šausmās vērsās pie sava vadoņa: “Mans fīrer, mūsu mazskaitlīgajam kareivju korpusam, kurš bruņots tikai ar šautenēm, pretī stāv 30 franču divīzijas, bruņotas ar tankiem un ložmetējiem. Ko mēs darīsim, ja viņi nāks pretī?” “Nekur viņi neies. Viņi paliks savās kazarmās,” nesatricināmā mierā atbildēja Hitlers. Viņam izrādījās taisnība. Turklāt ne reizi vien arī turpmākajos gados.
Krievijas iebrukums Ukrainā daudziem politiķiem nepatīk ne tikai no humānā aspekta. Daudzi uz šo karu raugās ar vāji slēptu greizsirdību, jo karš fundamentāli mainīja viņu ierasto dienaskārtību un viņu lomu uz politiskās skatuves. Politiķis bija licis kārti uz kaut ko vienu, bet sākās karš, un šī viņa kārts maz kuru vairs interesē.
Pazīstu kādu labējo aktīvistu, kurš kovidlaikos bija nelokāms antivakcīnists un cīnītājs pret, viņaprāt, demokrātijas izkropļojumiem. Kad 2022. gada sākumā kovids atkāpās un atklātībā nonāca daudzas strīdīgas ar vakcīnām saistītas lietas, tad viņš jau jutās gandrīz kā uzvarētājs. Viņš patiesi cerēja, ka drīzā nākotnē viņa taisnība triumfēs: visi šie pavļuti, fauči, trudo sēdēs nosacītajā Nirnbergas tribunālā uz apsūdzēto sola.
2022. gada 24. februāris visus šos viņa sapņus aizslaucīja nebūtībā, jo kovids pēkšņi nevienu vairs neinteresēja. Tāpēc šis cilvēks šo karu neieredz. Nevis tāpēc, ka Putins ir maniaks/kara noziedznieks, kura dēļ iet bojā tūkstošiem cilvēku, bet gan tāpēc, ka šis karš novērš uzmanību no, viņaprāt, svarīgākām lietām. Tāpēc karš jāizbeidz. Jo ātrāk, jo labāk. Vienalga kā.
Šeit mēs pienākam pie paša svarīgākā un diemžēl arī bīstamākā, kāpēc vispār visu šo rakstu. Politiķi, lai noslāpētu sirdsapziņu, izgudro savai rīcībai sevi apmierinošus attaisnojumus. Tā tas ir bijis vienmēr un būs, taču mūsu uzdevums ir šos attaisnojumus, ja tie nonāk pretrunā ar cilvēcei nepārprotami vēlamo, atmaskot.
Cilvēcei nepārprotami vēlams ir izvairīties no liela, pasaules kara. Iespējams, pat kodolkara. Par šo mērķi, šķiet, diskusiju nav. Taču vispirms par šiem attaisnojumiem.
Nav noslēpums, ka liela daļa ASV republikāņu (īpaši nelokāmie trampisti) ir ļoti skeptiski noskaņoti pret palīdzības sniegšanu Ukrainai. Republikāņu vairākums Kongresa Pārstāvju palātā bloķē 61 miljardu ASV dolāru lielo palīdzības paketi. Var likties - kā tad tā? Bijusī Reigana partija, kura vienmēr iestājusies par ASV varenību, pret Krievijas dominanti Eiropā, tagad faktiski piebalso Putinam.
Lai novērstu šo pretrunu, jautājums tiek pagriezts nedaudz citādi. Sev apmierinošākā gaismā. Mēs jau neesam Putina pusē. Mēs esam par mieru, par brīvību, par demokrātiju. Mēs esam pret asinsizliešanu, pret eskalāciju, pret ilūzijām un propagandu. Uz lietām jāskatās reālistiski, bez rozā brillēm.
Tiklīdz šie vārdi tiek izteikti, tā tajā pašā mirklī tiek uzvilktas šīs rozā brilles. Lūk, šajās dienās britu konservatīvajā izdevumā “UnHerd” bija publicēts atvaļināta ASV diplomāta Česa Frīmena raksts “Propaganda nolādējusi Ukrainu” ar apakšvirsrakstu “Maskava, Kijiva un Vašingtona apmaldījušās pārrēķināšanās miglā”.
Šo rakstu kā labu un pareizi visu atspoguļojošu man ieteica izlasīt jau pieminētais labējais aktīvists. Šajā rakstā autors, pats to negribēdams, precīzi parāda visas tās aplamības, ilūzijas, iedomas, ar kurām tie paši republikāņi attaisno savu cilvēcei nevēlamo uzvedību. Kas šajā rakstā tik aplams?
Ja māja tiek būvēta uz šķībiem pamatiem, tad neatkarīgi no tā, cik rūpīgi un kvalitatīvi to cels, tā būs nestabila, ilgtermiņa dzīvošanai nederīga. Raksta pamatideja, kā var arī nojaust no apakšvirsraksta, ir tāda, ka, karu uzsākot, pārrēķinājušies visi.
Maskava par to, ka Ukrainu ātri sakaus un Rietumi tai nepalīdzēs; Kijiva par to, ka Rietumi tai palīdzēs Krieviju sakaut, bet Vašingtona par to, ka Ukraina ar Rietumu ieroču palīdzību spēs sakaut Krieviju un to tik stipri novājināt, ka tā vairs nebūs spēks, ar kuru ASV jārēķinās “lielajā” cīņā ar Ķīnu. Visi esot pārrēķinājušies un tagad maldās miglā (trijās priedēs).
Kas tad tur aplams? Vai tad tā nav, var iebilst “UnHerd” lasītājs, kurš krievu valodu nesaprot, Kremļa politikā neorientējas un Ukrainas karam sekojis fragmentāri. Nē, nav. Karu sākot, Putins patiešām pārrēķinājās, domājot, ka Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis bēgs, armija pašķīdīs pa pakšķiem, bet Ukrainas iedzīvotāji sagaidīs krievu tankus ar ziediem un sālsmaizi. Arī Vašingtona pārrēķinājās, taču pavisam citādā ziņā, nekā to apraksta Frīmens.
ASV piedāvāja Zelenskim helikopteru, ar ko bēgt, jo arī Vašingtona bija pārliecināta, ka Kijiva dažu dienu laikā kritīs. Savukārt Zelenskis nevarēja neko pārrēķināties, jo Putins Ukrainai uzbruktu jebkurā gadījumā, neatkarīgi no tā, ko domātu vai darītu Zelenskis. Protams, izņemot gadījumu, ja pats Zelenskis padotos un labprātīgi ielaistu Krievijas armiju savā valstī. Tas ir, kļūtu uz mūžīgiem laikiem nicināms nodevējs.
Ja reiz visi esot pārrēķinājušies, tad jābūt arī pareizajai kalkulācijai, kad viss notiktu “kā vajag”. Frīmens ar naiva bērna atklātību šo “pareizo” rīcības modeli atklāj.
Rietumiem esot bijis jāievēro Krievijas intereses Eiropā. Tiem bija rūpīgi jāizvērtē Krievijas 2021. gada 17. decembra priekšlikumi (ultimāts par NATO atkāpšanos līdz 1997. gada robežām) un vairāk jāieklausās Krievijas argumentos (ārlietu ministra vietnieka Sergeja Rjabkova: “Savāciet savas mantiņas un ar visām pārpalām vācieties atpakaļ uz 1997. gada robežām.”).
Savukārt Ukrainai Rietumiem esot bijis skaidri jāpasaka: nekad ne ES, ne NATO jūs nebūsiet, un Rietumi jums militāra konflikta gadījumā nepalīdzēs. Padodieties un pakļaujieties Krievijas žēlastībai. Izbeidziet krievvalodīgo diskrimināciju, pilsoņu karu (?) Donbasā un ievērojiet Minskas nolīgumus.
Ko darīt tagad, jautā Frīmens. Ja reiz, karu uzsākot, Putins pārrēķinājies, tad tagad viņš kā racionāls aprēķinātājs būtu gatavs karu izbeigt. Atliek vien sēsties pie galda un pusēm vienoties. Jāatzīmē, ka Frīmens uztur Kremļa naratīvu, ka patiesībā notiekot Krievijas - Rietumu karš Ukrainas teritorijā, tāpēc pie sarunu galda jāsēžas Putinam un Rietumu līderiem. Ukrainas pārstāvji var pasēdēt priekštelpā, kur pagaidīt, ko par viņu likteni būs izlēmuši “lielie”.
Ja reiz Frīmens atzinis, ka Krievijas ultimāta nepieņemšana 2022. gada sākumā esot bijusi kļūda, tad skaidrs, ka jaunajā miera līgumā šī kļūda būtu jānovērš. Respektīvi, jārevidē Aukstā kara rezultāti un jāatjauno Krievijas ietekmes sfēra 1985. gada robežās. Citiem vārdiem, jāatzīst Rietumu kapitulācija šajā Putina uzsāktajā karā.
Frīmens Krieviju un tās vadoni uztver kā normālu valsti un Putinu kā “normālu” prezidentu. Viņa galvā tas, ka NATO aizies no Austrumeiropas,
Krievija pārņems Ukrainu, atjaunos savu ietekmi līdz Berlīnei kā senajos laikos, nav nekas īpašs. Nu un tad? Toties simtiem tūkstošu cilvēku būtu palikuši dzīvi. Frīmenam un viņam līdzīgi domājošiem šķiet, ka šādā gadījumā nomainīsies tikai dažas izkārtnes uz iestāžu durvīm un viss pārējais paliks pa vecam.
Šeit atkal jāatgriežas pie mana tēva atmiņām. Šoreiz par 1940. gada vasaras notikumiem Rīgā. “Neviens jau nezināja, kas sekos. Daudzi patiesi priecājās par jaunajām pārmaiņām. Atjaunosies demokrātija, notiks Ulmaņa aizliegtās Saeimas vēlēšanas. Gandrīz visas pilsoniskās partijas pat gatavojās tajās piedalīties un iesniedza savus sarakstus, jo bija solīts, ka tiks atjaunota tautas demokrātija. Tikai vēlāk un pamazām Staļins ar Višinski parādīja savus zobus.”
Jautājumu, vai Putins ar šo “mazumiņu” apmierināsies, ne Frīmens, ne ASV trampistu spārna republikāņi neuzdod. Tas, ka Putins pēc Rietumu kapitulācijas var sagribēt būt par saimnieku ne tikai Kijivā, Varšavā un Vīnē, bet arī Vašingtonā (varbūt ne tieši, bet caur saviem pakalpiņiem), viņiem pagaidām neienāk prātā. Pagaidām.
Atgriežoties pie mūsu pamatjautājuma par kara novēršanu, atbilde ir tikai viena. Vienīgais veids, kā novērst karu - likt potenciālam agresoram nepārprotami saprast, ka nekādas “raustīšanās” nebūs. Būs spēcīgs, nāvējošs atbildes prettrieciens. Atslēgas vārds, kurš izšķir visu šajā situācijā, ir “nepārprotami”, jo agresori tāpat kā visi citi par ticamāko izvēlas sev labvēlīgāko scenāriju. Ja pastāv kaut neliela iespēja, ka pretinieks “noraustīsies”, tad tas arī tiks ieplānots.
Parasti agresori nav kļūdījušies. Kamēr nenotiek kaut kas neparedzēts. Piemēram, Hitleru pievīla viņa japāņu drauģelis Todzio, kurš 1941. gada 7. decembrī sadomāja bombardēt ASV kara bāzi Havaju salās, Pērlharboru. Ja tā vietā Todzio izlemtu ieņemt Vladivostoku, tad pasaule, iespējams, būtu pavisam cita un pats Todzio netiktu 1948. gada 23. decembrī pakārts.
Kamēr šodien pilnā nopietnībā tiek apskatīti Frīmena rosinātie risinājumi, varam būt pilnīgi droši, ka tuvojamies lielam karam, un atliek vien piekrist sākumā minētajām Zviedrijas amatpersonām: katram individuāli un mums visiem kopā jāgatavojas karam. Vēsture nekad nevienu nav mācījusi, un pagaidām nav pamata domāt, ka šī reize būs citāda. Gribētos tomēr cerēt, ka ir gan.
