Daudzi autobraucēji ir saskārušies ar to ne visai patīkamo sajūtu, kāda rodas, kad braucot pēkšņi sadzirdi, ka kaut kas sācis grabēt. Īsti nevar saprast, kas, bet skaidrs, ka labi nebūs. Agri vai vēlu šī grabēšana radīs problēmas, tāpēc nav ko vilcināties un jābrauc uz servisu.
Gandrīz jebkurā komandā, darba kolektīvā, arī valdībā vienmēr atrodas kāds personāžs, kurš lec laukā no kopējā ritma un kolektīva vadītājam rada šī “grabošā gultņa” sajūtu. Par Evikas Siliņas valdības “grabošo gultni” nedaudz negaidīti kļuvis “Progresīvo” satiksmes ministrs Kaspars Briškens.
Negaidīti tāpēc, ka sākotnēji viņš tika pozicionēts kā mūsdienīgs jaunā kaluma vadītājs, kurš iemieso 21. gadsimta valsts pārvaldes standartus. “Progresīvo” premjera kandidāts. Kā tika pasniegts - ārkārtīgi spējīgs kandidāts. Diemžēl ar katru Briškena darbošanās brīdi arvien skaidrāk iezīmējas tikai viena šo “spēju” šķautne. Prasme tekoši, burtiski berot vārdus, runāt progresistu jaunvalodā, kuras īpatnība ir tā, ka tai absolūti nav nekādas saturiskās jēgas. Tās vienīgā jēga - izklausīties gudri un moderni, atskaņojot tukšas, bet skanīgas frāzes.
Citiem vārdiem, Briškens atklājies kā spilgts tukšmuldētājs, no kura tagad neko citu vairs negaida. Nedienas ar jaunajiem vilcieniem šo viņa tukšmuldēšanu ir pacēlušas jaunā līmenī. Ja šī verbālā klabēšana sākumā šķita mazliet komiska (kad jauno vilcienu palaišanas dienā Briškens stāstīja par savu nelāgo sapni, kurš pēc dažām dienām arī piepildījās), tad tagad šī tukšā muldēšana jau kļuvusi kaitinoša un pat nožēlojama (kad viņš cenšas attaisnot jauno vilcienu disfunkcionalitāti).
Var jau teikt, ka Briškenam vienkārši neveicas. Var teikt, ka viņa vietā varēja būt jebkurš, bet arī veiksme un neveiksme biežāk atnāk pie tiem, kuri to pelnījuši. Cilvēka īstā daba parādās grūtībās, kritiskā brīdī. Briškens šajā situācijā sevi parādīja kā vāju krīzes menedžeri, kurš ministra lielo algu saņem nepelnīti.
Jau viņa agrākā darbība “airBaltic” padomē un “Rail Baltica” stratēģijas un attīstības vadītāja amatā izsauca daudzus jautājumus. Tagad ir pilnīgi skaidrs - neko nopietnu šim mutes bajāram uzticēt nevar. Vājš vadītājs un menedžeris. Salaidīs dēlī visu, kam tiks klāt. Savā ziņā otra Baiba Rubese.
Evika Siliņa šo Briškena profesionālo vājumu nevar nepamanīt. Ko darīt? Šeit jāatceras, ka arī pati Siliņas valdība savas izveidošanās nosacījumu dēļ ir visai īpatna valdība. Tā radās kā iepriekšējā premjera Krišjāņa Kariņa rezerves plāns B, ja neizdodas realizēt plānu A.
Plāns A bija it kā pavisam vienkāršs un sākotnēji šķita viegli realizējams. Mērķis - Brisele. Komisārs vai labākajā gadījumā pat kaut kas augstāks. Šim nolūkam jāsavāc “labo darbu” sertifikāti (punkti) savā līdzšinējā darbībā. Stambulas konvencijas ratifikācija un partnerattiecību likuma pieņemšana noteikti tiktu atzinīgi novērtēta Briseles lēmēju nosacītajā sekmju lapā. Skaidrs, ka koalīcijā ar Nacionālo apvienību (NA) un “Apvienoto sarakstu” (AS) šos punktus nesavākt. Obligāti valdībā jāiesaista “Progresīvie”.
Sākotnēji plāns paredzēja, ka, piespiesti pie [realitātes] sienas, “Apvienotais saraksts” un varbūt pat NA piekāpsies (lai paliktu pie varas) un būs gatavi koalīcijas paplašināšanai. Kariņš saglabā premjera amatu, statusu un rullē tālāk. Uz Eiroparlamenta vēlēšanām viņš iet kā neapstrīdams vadošās partijas līderis. Ja situācija ļauj, tad varbūt var vispār šajās vēlēšanās nepiedalīties, tādējādi atbrīvojot sevi no apgrūtinošā vēlēšanu maratona.
Taču AS un NA politiķi iespītējās. Ja tā, tad paši vainīgi. Izspēlēsim vēl nebijušu triku. Mainām koalīcijas divas partijas pret citām divām partijām; mainām divas trešdaļas valdības ministru, bet nemainām pašu valdību. Valdība un tās premjers paliek vecais. Kariņš. Nav nekādas jaunas valdības, tāpēc valsts prezidentam jauns ministru prezidents nav jānosauc. “Netaisos mest plinti krūmos,” Kariņš piektdien, 11. augustā, atbild uz jautājumu par savu demisiju, bet jau pirmdien preses konferencē paziņo par atkāpšanos.
Acīmredzot pa brīvdienām viņš no lidināšanās sapņu mākoņos aiz kājas norauts uz zemes. Visticamāk, ne bez Rīgas pils jaunā saimnieka ziņas. Spēkā stājas plāns B, kurā pieredzējušajam Kariņam atvēlēts ārlietu ministra amats meitenīgas, politiski mazpieredzējušas premjerministres valdībā.
Arī šī rokāde ir politikā neparasta. Bijušais premjers un viņa padotībā esoša ministre apmainās vietām. Tagad bijusī labklājības ministre ir premjere, bet bijušais premjers degradēts līdz ministra statusam. Šāda pretdabiska Kremļa stila amatu “rokāde” ļauj domāt, ka formālais un faktiskais valdības vadītājs(-a) nav viena un tā pati persona. Vai vismaz pats Kariņš tā to ir iecerējis.
Cits jautājums, vai pagļēvajam Kariņam ir krampis noturēt faktisko varu, kad formāli vairs neskaitās galvenais? Par to rodas šaubas jau Siliņas valdības veidošanās gaitā, un vēlāk atklātībā nākušais Kariņa lidojumu skandāls šīs aizdomas tikai pastiprina.
Draud sabrukt arī Kariņa plāns B, jo no “Vienotības” līdera un partijas karognesēja viņš strauji pārvēršas par toksisku figūru, kurai bīstami stāvēt blakus. Šajā situācijā nedienas ar jaunajiem elektrovilcieniem un sabiedrības uzmanības pārfokusēšanās uz satiksmes ministru, “Progresīvo” Briškenu ir Kariņam kā slīcējam glābšanas riņķis. Pareizāk sakot, kā Kariņam Gobzems, uz kura fona atkal var izslieties pilnā augumā. Tagad nevis Kariņš ir visiem zobgaļiem uz mēles, bet gan Briškens.
Ja Latvijā būtu plašāk attīstīta parodiju kultūra, tad Briškens būtu visvairāk parodētais politiķis. Kaut vai tāpēc, ka viņš lieliski padodas parodēšanai. “Līdzīgi kā jaunai automašīnai, arī vilcienam nepieciešams sākuma iebraukšanas periods,” skaidro ministrs, it kā attaisnodamies pats: “Līdzīgi kā jaunai automašīnai, arī ministram nepieciešams darbā “iebraukšanas” periods.”
Par kādu “jaunām automašīnām nepieciešamo iebraukšanas periodu” domā ministrs, viņš nepaskaidro. Viena iemesla dēļ. Pat šis skaidrojums nāk no tukšmuldētāju repertuāra. Nevis pēc būtības, bet gan kā tukšs, labskanīgs vārdu virknējums, kurš neiztur jēdzienisko patiesības pārbaudi.
Ko ar šo tukšo tarkšķi darīt Siliņai? Skaidrs, ka kamēr paši “Progresīvie” nesapratīs, ka viņu “premjera kandidāts” Briškens ir nevis raķete ar reaktīvo dzinēju, bet gan akmens pie kājas, tikmēr Siliņai politiskās stabilitātes vārdā viņš būs jāpiecieš. Turklāt tas viņai kā potenciālajai “Vienotības” “Ugunīgajai Solvitai-2” vismaz pagaidām ir izdevīgi - konkurējošā partija ar līdzīgu elektorālo bāzi novājinās. Nemieru rada kāds cits bīstams blakus faktors.
“Vienotībai” ar “Progresīvajiem” līdzīga ir ne tikai elektorālā bāze. Līdzīga ir arī šī tukšmuldēšanas politiskā kultūra, tautā dēvēta par daiļdir...u. Tieši šī daiļdir...a pamazām kļūst par Siliņas valdības “firmas zīmi”. Tā kā šī “māksla” Briškena izpildījumā ir atklāta un plaši izgaismojusies, tad arī premjeres pašas un citu ministru tukšmuldēšanas iemaņas var kādā brīdī, kā šajā elektorātā mēdz teikt, “trigerēt”.
Līdz ar to gluži nejauši var atklāties, ka Briškena tukšā grabēšana ir ne tikai atsevišķa, viņa paša individuālā problēma, bet gan indikatīvs signāls par defektiem visā valdības “mašīnā” kopumā. Tieši par to tagad prioritāri būtu jālauza galvas “Vienotības” stratēģiem, nevis jādomā, ko darīt ar Kariņu un Dombrovski. Bet to no šiem “Vienotības” Vērmaņdārza līmeņa politiskajiem šahistiem velti gaidīt. Varbūt tā pat labāk. Drīzāk tiksim no viņiem vaļā.
