Vakardienas “Neatkarīgās” numurā solīju, ka par iekšpolitiskās dzīves perspektīvām 2024. gadā plašāk rakstīšu šodienas numurā. Tāpat norādīju, ka Latvijas iekšpolitiskā stabilitāte lielā mērā būs atkarīga no “Progresīvo” gatavības kļūt par koalīcijas “jaunāko” brāli, kas vecākajiem paklausīgi iet līdzi.
Šī jaunāko un vecāko brāļu metafora prasās atšifrējama. Vasarā, kad kļuva skaidras jaunas koalīcijas aprises un iezīmējās “Vienotības” tā brīža faktiskā līdera Krišjāņa Kariņa tālākās karjeras stratēģija - izdabāšana Briseles politiskajai šķirai (no Latvijas skatu punkta politiskā kursa pagrieziens pa kreisi), izskanēja divas diametrāli pretējas prognozes par “Vienotības” un “Progresīvo” nākotnes attiecībām.
Vieni (vairākums) teica, ka “Vienotība” politiski “apēdīs” “Progresīvos”, kamēr otri (mazākums) prognozēja, ka notiks pretējs process. Pēdējo prognoze balstījās pieņēmumā, ka “Vienotības” ideoloģiskais resurss izsīkst, tā atrodas norieta stadijā, kamēr “Progresīvie” esot uz viļņa, tās biedri ir entuziasma enerģijas pārpilni un atbīdīs malā vecos “Vienotības” bukus, līdzīgi kā “Visu Latvijai!” čaļi savulaik nobīdīja malā tēvzemiešu politiskos dinozaurus - dobeļus un rasnačus.
Lai arī šobrīd vēl pāragri “skaitīt cāļus” un viss vēl var vairākkārt mainīties, patlaban izskatās, ka taisnība tiem, kuri “lika” uz “Vienotību”. Lai arī “Vienotības” prestižu iedragāja neiedomājami vāji nomenedžētais Kariņa lidojumu skandāls, “Progresīvie” valdībā atrodas vēl depresīvākā stāvoklī. Ja sākotnēji likās, ka valdības “rūpju bērns” būs kultūras ministre Agnese Logina, tad tagad par tādu kļuvis satiksmes ministrs Kaspars Briškens. Pat ne “rūpju bērns”, bet “izsmiekla objekts”, kuru uz zoba nepavelk tikai slinkais.
Pēc tam, kad “Vienotības” (lasi: Kariņa) intereses tika apmierinātas - ratificēta Stambulas konvencija un pieņemts partnerattiecību likums - “Progresīvo” runās vairs nav nepieciešamības ieklausīties. Pēdējie to saprot un ar savu dienaskārtību vairs nekur īpaši nebāžas. Viņus praktiski vairs nedzird. Es domāju ideoloģiskā plāksnē, jo tas pats aizsardzības ministrs Andris Sprūds ir tāds pats “progresīvais” kā Kaspars Gerhards “nacionālists”. Tas ir, ja vajag pārstāvēt attiecīgo partiju, tad kāpēc gan ne? Varu izpalīdzēt.
Kļūst arvien redzamāk, ka jaunajā koalīcijā nosacītais svešķermenis ir tieši “Progresīvie” (nevis kā dažiem sākumā likās - ZZS), jo “Vienotība” un ZZS ir partijas, starp kurām nav nesamierināmu pretrunu. Kā jau esmu ne reizi vien rakstījis, tās abas ir izteiktas nomenklatūras partijas. “Vienotība” Rīgas nomenklatūras, bet ZZS reģionālās (lauku) nomenklatūras partija. “Ideoloģija” šīm nomenklatūras partijām ir vienkārša. Kā konkrētajā brīdī izdevīgāk, tā arī runājam. Ja kādam galvā ir patiesi stingri, nelokāmi ideoloģiski principi, tad šajās partijās tiem nav ko meklēt. Šim nolūkam ir citas partijas.
Apbruņotas ar šādu izdevīguma “ideoloģiju”, “Vienotība” un ZZS var samērā mierīgi un saskaņoti sastrādāties. Blakus šim tandēmam “Progresīvie” nevar nesajusties kā “mazākie” brāļi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka visa viņu skaļā retorika, saskaroties ar reālo darbu, skan kā tukša bungu rīboņa. Viena lieta ir izkliegt lozungus mītiņos, bet pavisam cita - reāli organizēt ikdienas darbus. Tāpēc, vismaz pagaidām, “Progresīvie” samierinās ar savu statusu.
Ko šāds politisko lomu sadalījums nozīmē nākotnei? Politiskā loģika ne vienmēr ir racionāli izskaidrojama. No vienas puses, gan “Vienotībai”, gan ZZS ir izdevīgi, ka blakus ir nejēgas, uz kuriem kanalizēt sabiedrības neapmierinātību, taču, no otras, darbs kopā ar tādiem, pirmkārt, ir apgrūtinošs tīri praktiski un, otrkārt, ilgtermiņā velk uz leju arī visus pārējos. Šo iemeslu dēļ savulaik Kariņš pārmeta pār apmali vispirms daudzus kaitinošo Ilzi Viņķeli, bet pēc tam to, kas bija palicis pāri no KPV LV.
Pagaidām nav ne mazākās nepieciešamības no valdības stumt ārā “Progresīvos”, tāpēc nav arī pamata runāt par iespējamu valdības sašūpošanos vai kādu potenciālu krīzi. Cita lieta, ka šogad jūnijā būs Eiroparlamenta vēlēšanas, uz kurām ar sapņainām acīm raugās ne viens vien šobrīd uz vietējās politiskās skatuves aktīvs darbonis.
Tiesa, arī no šī aspekta nekādu īpašu pretrunu starp partijām nav, jo “Vienotības” Kariņa un ZZS potenciālā saraksta līdera Viktora Valaiņa elektorāts daudz nepārklājas. Šiem politiķiem nekāda “lāča āda” savā starpā nav jādala. Ja “Progresīvo” saraksta priekšgalā būs ārpus parlamenta un valdības esošais Mārtiņš Staķis, tad arī šeit iespējamie asumi ir minimizēti līdz pēdējam.
Tas tikai apstiprina, ka līdz Eiroparlamenta vēlēšanām valdības stabilitātei nopietnu apdraudējumu nebūs. Protams, nevar izslēgt Kariņa faktoru, jo šis politiķis, kurš vēl nesen bija pārliecināts, ka ir noķēris laimes putnu aiz astes, un sevi jau redzēja visaugstākajos Briseles krēslos, tagad pēkšņi ir kļuvis par toksisku figūru. No vilcēja pārtapis par gremdētāju.
Cilvēkiem šādās situācijās bieži vien raksturīga neadekvāta, iracionāla, sev un citiem kaitējoša uzvedība. Līdz ar to iespējamas Kariņa kārtējās neveiksmīgās izrunāšanās, kuras tagad, kad viņa apbrīnas plīvurs ir kritis, tiks uztvertas daudz kritiskāk. Ja Kariņa sapņu pilis sagrūs, tad vēl redzēsim, uz kādiem “brīnumiem” viņš spējīgs, taču viņam, sevi stingri turot rokās, vēl ir iespējas šos sapņus kaut minimālā apjomā piepildīt.
Jebkurā gadījumā pēc Eiroparlamenta vēlēšanām sāksies jauns politiskais cikls, kurā visas pagājušās vasaras politiskās batālijas, savstarpējie apvainojumi un aizvainojumi nosēdīsies, pārklāsies putekļiem un tiks aizmirsti. Sāksies jauna politiskā ikdiena, kad visdažādāko līmeņu politikāņi kafejnīcās, pirtīs un pīpētavās atkal ar nopietnām sejām “stādīs” valdības, “bīdīs” ministru krēslus un mēģinās “sarunāt”.
Atkal visi būs vienādi - “Apvienotais saraksts” un ZZS; “Progresīvie” un Nacionālā apvienība; “Vienotība” un “Latvija pirmajā vietā”. Visi kopā “bīdīs štelles”, un tikai daži ideoloģiski “norūpējušies” skraidīs apkārt, klaigādami par “nodotajām vērtībām”. Aizmirstot, ka 2025. gadā notiks tikai pašvaldību vēlēšanas, kurām ar “lielo” politiku un “vērtībām” ir visai attāla saistība.
Tā ka zināma taisnība ir Jurģim Liepniekam, kurš par šogad Latvijas liktenim nozīmīgākajiem uzskata ārpolitiskos notikumus - karu Ukrainā un prezidenta vēlēšanas ASV. Mūsu pašu politiskā veiktspēja ir tāda, ka no tā, vai Latvijā satiksmes ministrs ir Kaspars Briškens, Jānis Iesalnieks vai Klāvs Olšteins, vilcienu kustības regularitāte ir tikpat daudz atkarīga, cik no Latvijas hokejistu spēļu rezultātiem pasaules čempionātā. Tāda ir mūsu politiskā realitāte. Tas nu diemžēl jāatzīst.
