Lai arī valsts augstāko amatpersonu lielās, publiskās uzrunas parasti gatavo citi, šo runu stilistiku, saturisko piepildījumu un to galveno ideju lielā mērā nosaka paši runas teicēji. Līdz ar to pēc šīm runām var spriest par to kursu, kuru nosprauduši attiecīgie vadoņi.
Pirms gada toreizējā premjerministra Krišjāņa Kariņa runa bija tik tukša, bezpersoniska, pat eksteritoriāla (to bez korekcijām varētu nolasīt gandrīz jebkurā citā pasaules valstī), ka bija skaidrs - Kariņš kā valdības vadītājs savu resursu ir izsmēlis. Katra diena, kas aizrit viņa vadībā, bremzē mūsu valsts attīstību un palielina atpalicību no tuvākajiem kaimiņiem.
Var pat teikt, ka Kariņa tukšā, bezsaturiskā runa bija viņa valdības drīzas krišanas priekšvēstnesis. Tāpēc uztvert šīs amatpersonu runas kā tukšu numuru atstrādāšanu nebūtu pareizi. Tās precīzi signalizē par politiskās šķiras mērķiem, paredzamo darbību un nosprausto kursu. Ko šajā ziņā var teikt par jaunās premjerministres Evikas Siliņas pirmo Jaungada uzrunu šajā statusā?
Uzreiz jāsaka, ka runa bija ieturēta modīgā stilistikā. Ar vārdu modīgi mēs saprotam frāžu un jēdzienu kopumu, kas attiecīgā brīdī ir plaši izplatīts pamatplūsmas sabiedriskajā domā (“solīdajā publikā”). Kāpēc virsrakstā minēju, ka runa bija modīga, bet ne moderna? Tāpēc, ka runā iztrūka modernitātes galvenās komponentes - novitātes. Siliņas runa bija visnotaļ pareiza, mūsdienīgā stilistikā ieturēta, un it kā tajā nebija kam piesieties, taču tās galvenais trūkums - tajā nebija nekādu jaunu, inovatīvu, oriģinālu ideju.
Lai nerunātu abstrakcijās, nedaudz papreparēsim šo Siliņas runu. Kā jau teicu, tās ārējais noformējums bija visnotaļ mūsdienīgs - runa tika teikta no Rīgas Tehniskās universitātes telpām. Šīs izvēles simboliskā jēga bija nepārprotama - izglītība, zināšanas ir mūsu valsts attīstības pamats. Turklāt nevis visādas “sociālās” kvazizinātnes, bet gan “īstās” zinātnes, kuras Siliņa arī skaļi nosauca vārdos - fizika, ķīmija, tehnoloģijas.
Tālāk sekoja vēl vairākas nozīmīgas lietas, kuras uzsvēra premjerministre. “Plaukstošā valstī vislabāk saglabāsim pašu svarīgāko - mūsu latviešu valodu un kultūru”, “Valsts nākotne sākas ar bērniem. [..] Ieguldījumi bērnos ir vislabākā investīcija” un “šonakt katrā mājā godināsim arī Ukrainas varoņus. Ukraiņu tauta cīnās arī par mums”.
Diemžēl visas šīs svarīgās lietas tika pieminētas visai abstrakti, nekādus konkrētus mērķus un soļus šo mērķu sasniegšanai nenosaucot. Bieži vien svarīgāk par to, kas tiek pateikts, ir tas, kas netiek teikts. Par cilvēku vairāk liecina nevis tas, par ko viņš runā, bet gan tas, par ko viņš nekad nerunā. Tas, ko viņš izvairās pat pieminēt.
Siliņas runā netika pieminēti divi latviešu tautai eksistenciāli svarīgi vārdi - demogrāfija un militārās rūpniecības attīstība. Politiskā “tīrība” izrādījās nozīmīgāka par būtību, jo demogrāfija skaitās nacionālkonservatīvo politisko spēku jājamzirdziņš, bet ja tā, tad šo vārdu izteikt nedrīkst, jo šī ir kreisi liberālā valdība, kuras globālā rūpe ir dzimstības bremzēšana, nevis tās veicināšana. Demogrāfija šajās aprindās ir vārds, kuram piemīt nelāga smaka. Apzināta bezbērnība, karjera, personīgā attīstība, labklājība bērnu vietā, tā ir šīs orientācijas cilvēku iecienītā leksika.
Tas, ka pašai Siliņai ir trīs bērni, neko nenozīmē. Kā pirmās paaudzes rīdziniece, kas galvaspilsētu sekmīgi iekarojusi, viņa lieliski zina, kas jārunā, ja gribi būt pareizā “centra meitene”, kurai nekad no svārku apakšas neizlien “pāķiskā” āža kāja. Tāpēc viņa runā tā, kā tajā brīdī skaitās modīgi. Tā, kā vajag.
Kas attiecas uz militāro rūpniecību, tad arī šajā ziņā šī ir “iekļaujošā” un nekonfrontējošā valdība, kuras ideoloģija ir “būt par mieru, nevis karu”. Par visu labo, pret visu slikto. Šīs ideoloģijas pamatprincips - liksim ziedus pretinieku tanku stobros. Tas, ka praksē šī brīnišķīgā ideja nedarbojas vai darbojas tā, ka ziedu licējus brutāli izvaro, aplaupa un nogalina, nemaina šīs idejas ētisko skaistumu, no kuras nekādi nevar atteikties.
Siliņas un viņas koalīcijas aizstāvji varētu iebilst: viņas runā taču bija pieminēti gan bērni, gan mūsu drošsirdīgie karavīri Ādažu bāzē. Jā, patiešām. Bērni bija pieminēti, nepiesaucot demogrāfiju, bet valsts aizsardzības spējas, nepiesaucot militāro rūpniecību. Respektīvi, ar vārdiem atbalstīsim, ar darbiem... ir svarīgākas lietas. Kādas?
Visnotaļ abstraktajā, izplūdušajā tekstā tikai vienā vietā bija kāda konkrētība. Diemžēl tieši šajā vietā neiztika bez izteikti demagoģiska toņa. “Tikko apritēja valdības 100 dienas. Šajā laikā atrisinājām jautājumus, kurus atsevišķi politiķi izmantoja populismam. Pieņēmām partnerības regulējumu, jo katra Latvijas ģimene ir vērtība. Ratificējām arī Konvenciju par vardarbības pret sievietēm novēršanu.”
“Atsevišķi politiķi”, “izmantoja populismam” ir frāzes, kuras varbūt piedien runām no Saeimas tribīnes, kad jāuzbrūk konkurentiem, bet Jaungada uzrunā tās izklausās pēc politiskas kladzināšanas. Stilistiski lec ārā.
Ja reiz pieskārāmies stilistikai, tad runā forma dominēja pār saturu. Acīmredzami primāri tika domāts par labskanību, nevis jēgu. Piemēram, uzrunas noslēgumā Siliņa, aicinot būt savstarpēji laipnākiem un iejūtīgākiem, rosina: “Iepriecināsim darba kolēģus, pasakot viņiem kādu labu vārdu vai paldies”, kas ir loģiski un jēgpilni, bet seko: “Piezvanīsim bijušajiem skolas biedriem, lai apvaicātos, kā klājas.”
Es joprojām uzturu draudzīgas attiecības ar vairākiem bijušajiem skolas biedriem, bet pat man šāds ieteikums šķiet bezjēdzīga vārdu kulstīšana. Realitātē es būtu vairāk nekā pārsteigts, ja kāds, ar ko kādreiz mācījos skolā, piezvanītu un tāpat vien jautātu, kā man klājas.
Līdzīga tukšvārdības sajūta radās pēc frāzes: “Esam sākuši mazināt birokrātijas slogu mūsu uzņēmējiem.” Ja tas tiešām tā ir, tad varētu taču konkretizēt, kā šī mazināšana izpaužas. Kādi normatīvie akti pieņemti vai tieši otrādi - atcelti, lai birokrātiskais slogs būtu vieglāks? Kaut vienu. Taču nekas konkrēts netika minēts. Tukša frāžainība. Tieši tāpat kā runājot par gandrīz visu.
Būtu lieliski, ja Siliņa atšifrētu, ko domājusi, vēlamības formā lietojot frāzi - iekļaujošāka sabiedrība. Vai tā ir nodeva koalīcijas partneriem no “Progresīvajiem”, vai arī tā ir pašas lolota ideja? Kas mums būtu vēl vairāk jāiekļauj? Vairāk nekā 30 gadu laikā tā arī neesam spējuši “iekļaut” putinistus, kuri Jaungada naktī demonstratīvi šauj petardes pēc Maskavas laika. Cik vēl “iekļāvīgiem” jābūt, lai šos personāžus iekļautu mūsu sabiedrībā kā savējos?
Šeit arī nonākam līdz Siliņas runas “nemodernumam” vai, pareizāk sakot, tās neaktualitātei. Vai pati ideja par “iekļaujošās sabiedrības” vēlamību jau nav kļuvusi par vakardienu? Vai tā dēvētā multikulturālisma un diversitātes apjūsmošana jau nesāk iziet no modes? Vai tās nav frāzes, kuras apzelētas un zaudējušas sākotnējo garšu kā vakardienas košļājamā gumija?
Gribētos cerēt, ka Siliņa frāzi par “iekļaujošāku sabiedrību” vienkārši atkārto, nedomājot par šīs frāzes jēgu konkrētajā vēsturiskajā situācijā, nevis tiešām aicina būt vēl pielaidīgākiem un piekāpīgākiem pret visiem “iekļaujamajiem”.
Kopumā Siliņas runu var vērtēt ar stabilu četrinieku pēc piecu ballu skalas vai ar septītnieku pēc desmit ballu skalas. Runa bija patīkama, nekaitinoša un visumā pozitīva. Vai tā bija iedvesmojoša? Vai deva pārliecību, ka tagad tik būs ilgi gaidītais izrāviens? Diez vai. Sajūta, ka Siliņai būtu ko tautai teikt, neradās.
Tāpēc atliek vien piebiedroties Siliņas runas noslēguma aicinājumam: “Vairāk uzticēsimies viens otram un vairāk mīlēsim viens otru”, jo cerēt un paļauties uz valdību nebūtu prātīgi. Tikai mēs paši varam savu likteni veidot. Uzticēsimies un mīlēsim viens otru.
