Ir sena patiesība – nepateicība ir pasaules alga. To diemžēl var attiecināt arī uz kristietību, kura šodien ir viena no visvairāk nopeltajām pasaules reliģijām, lai gan objektīvi gandrīz viss labākais, kas pasaulē sasniegts, ir panākts tieši kristīgajā pasaules daļā. Ziemassvētkos, kurus joprojām svinam kā kristietības galvenos svētkus, to nav lieki vēlreiz atcerēties.
Kristietība ilgus gadu simtus un tūkstošus ir bijusi civilizācijas progresīvākā reliģija ar progresīvāko ideoloģiju. Tieši no tās izaugušas mūsdienu civilizētās pasaules uzvedības normas. Šī patiesība ir it kā tik acīmredzama, ka tai nevajadzētu radīt kaut mazākās šaubas, taču realitātē ir gandrīz pilnīgi otrādi.
Nav šaubu, ka virsrakstā minētais apgalvojums daudzos izsauks niknu sašutumu. Paradoksālā kārtā lielākās pretenzijas parasti izskan tieši no tiem sabiedrības slāņiem, kuri tieši kristietībai varētu pateikties par visu. Par savu labo, pārtikušo dzīvi sakārtotā, sakoptā un humānā vidē. Bet nē, tieši viņi ar neapvaldāmu riebumu zākā kristietību un apvaino to visos iespējamos grēkos, vainojot tieši to visās pasaules netaisnībās un nejēdzībās.
Kā tad tā? Kāpēc kristīgās pasaules labumu mantotāji un šo labumu lietotāji ar tādu dedzību šo savu “labdari” noliedz un nosoda? Atbilde ir samērā vienkārša. Ja pašos kristietības pirmsākumos, Senās Romas laikā, vēl varam runāt par kādu civilizētu sabiedrību šodienas izpratnē, tad pēc Romas sabrukuma, agrīnajos viduslaikos, pazuda pat šīs antīkās civilizācijas paliekas.
Iestājās ārkārtīgi nežēlīgi un tumši laiki. Absolūti lielākā sabiedrības daļa bija pilnīgi analfabēti un no mūsdienu viedokļa mežonīgi. Sabiedrības intelektuālais virsslānis, kurš prata lasīt, rakstīt un rēķināt, bija ārkārtīgi plāns. Valdošie tikumi bija no mūsdienu viedokļa necilvēcīgi cietsirdīgi.
Mūsdienās, vērtējot kristietību, šī to laiku šaušalīgā realitāte tiek gandrīz pilnībā ignorēta. Vai vēl trakāk, kristietība pie šīm šausmām vainota.
Mūsdienu morāle, mūsdienu izpratne par cilvēku savstarpējām attiecībām tiek pārcelta uz tiem laikiem un caur mūsdienu prizmu vērtēta tā laika cilvēku, kuri pārsvarā bija kristieši, uzvedība un rīcība.
Taču tieši šajā primitīvā mežonīguma vidē kristīgā baznīca iedzīvināja pilnīgi jaunu, tiem laikiem neiedomājami progresīvu “pareizas dzīves” ideoloģiju ar visām tām pamatlīnijām, kuras arī mūsdienās skaitās progresīvas: iecietība (ja sit pa vienu vaigu, tad pagriez otru vaigu), līdzjūtība, žēlsirdība (kura daudzviet pasaulē pat 21. gadsimtā ir absolūti sveša, nesaprotama īpašība).
Pateicoties tieši šai žēlsirdības un līdzjūtības ideoloģijai, baznīcu un klosteru paspārnē izveidojās slimnīcas, sociālās aprūpes iestādes, kas vēlāk radīja sociālā nodrošinājuma sistēmu, skolas, universitātes, izkristalizējās cilvēku savstarpējo attiecību kultūra, pieklājība, tiesiskums, darījumu kultūra un tamlīdzīgi. Agrīnajos viduslaikos kristietība attīstījās kā gaismas un labestības bāka vispārējā tumsas okeānā.
Interesants piemērs ir mūsdienās bēdīgi slavenā Svētā inkvizīcija. Tagad tā kļuvusi par viduslaiku nežēlīgas tumsonības un atpakaļrāpulības simbolu, lai gan patiesībā bija tieši otrādi. Inkvizīciju var uzskatīt par mūsdienu tiesu sistēmas priekšteci, jo līdz tās izveidošanai agrīnajos viduslaikos nekādas reglamentētas tiesu sistēmas prakses nebija vispār.
Īpaši jāuzsver vārds reglamentētas, jo visas citas tiesas darbojās varbūt arī uz kaut kādu likumu bāzes, bet pati tiesas procedūra bija pilnīgi patvaļīga. Kā vietējais feodālis gribēja, tādā formā arī tiesu (ja to vispār var saukt par tiesu) sprieda. Inkvizīcijas tiesa šajos beztiesības apstākļos ieviesa stingru tiesvedības procedūru.
Tas pats attiecas uz tādu inkvizīcijai pierakstītu šausmu darbu kā spīdzināšana. Viduslaikos spīdzināšana bija plaši izplatīta. Tā tāpat kā tiesu procedūra bija pilnīgi nereglamentēta. Inkvizīcija arī šajā lietā ieviesa kārtību, kura no tā laika skatupunkta bija neiedomājami humāna un progresīva. Tika ieviesti strikti ierobežojumi, detalizēti izstrādājot spīdzināšanas procedūru pieļaujamības robežas.
Cik ilgi drīkst turpināt spīdzināšanu? Kādās situācijās tā jāpārtrauc? Kādos gadījumos obligāti jābūt ārsta klātbūtnei? Cik bieži to drīkst izmantot un tamlīdzīgi. Jau 17. gadsimtā spīdzināšana tika aizliegta un nāves sodu piespriešana gandrīz vai izbeigta. Kopumā inkvizīcijas tiesai tās vairāk nekā 500 gadu ilgajā pastāvēšanas laikā tika pakļauti ap 150 000 cilvēku, no kuriem nāves sods piespiests ap 2%. Tas ir ap 3000 cilvēku. Atsevišķi vēsturnieki šo ar nāvi sodīto skaitu lēš līdz pat 5000. Salīdzinājumam, Franču revolūcijas laika tribunālos atsevišķos laika posmos nāves sodu īpatsvars pārsniedza 50% un kopējais giljotinēto skaits nepilna gada laikā no 1793. gada 5. septembra līdz 1794. gada 27. jūlijam tiek lēsts uz 40 000 cilvēku. Par Staļina laika teroru ar miljoniem upuru pat nerunāsim.
Lieki piebilst, ka ārpus inkvizīcijas cilvēku mocīšana viduslaikos tika īstenota bez jebkādas reglamentācijas un ierobežojumiem. Tas attiecas ne tikai uz krievu cariem un tatāru haniem, bet arī Eiropas laicīgajām, feodāļu “izmeklēšanas” iestādēm un tiesām. Par situāciju ārpus Eiropas, ārpus kristietības vispār nerunāsim.
Atsevišķi jārunā par inkvizīcijas galveno uzdevumu. Tas bija glābt tos dīvaiņus, kuri dažādu iemeslu (visbiežāk psiholoģisku) dēļ nekādi neiekļāvās pamatstraumes sabiedriskās domas plūsmā (kā mūsdienās, piemēram, vakcīnu noliedzēji). Šos dīvaiņus ar visādām ķecerīgām idejām tā laika mežonīgā sabiedrība pie pirmās izdevības (ja bija jāatrod piemērots grēkāzis par jebkādām nelaimēm) linčoja bez jebkādas tiesas un izmeklēšanas.
Arī vietējie feodāļi šos dīvaiņus labprāt upurēja, kad bija nepieciešams atrast grēkāzi, kuru vainot par neražu, slimības epidēmiju vai vienkārši ļaužu izklaidei. Nonākot inkvizīcijas rokās, šiem cilvēkiem bija nesalīdzināmi lielākas iespējas tikt cauri dzīviem nekā nonākot vietējā feodāļa vai karaļa tiesā.
Visa šī inkvizīcijas darbība, protams, tika balstīta uz kristīgās reliģijas bāzes, kura tā laika neizglītotajā, mežonīgajā sabiedrībā bija humānisma, iejūtības un žēlsirdības virsotne. Iepretim tā laika uz dabiskajiem instinktiem balstītā sadzīves kultūra, par kuras izpausmēm mūsdienu lasītājam ceļas mati stāvus.
Pietiek palasīt mūsu pašu Garlība Merķeļa “Latviešus”, kur zemnieku sadzīves kultūra un it īpaši ārprātīgais empātijas trūkums izraisa mēmas šausmas. Un tas viss 18. gadsimta otrajā pusē, kad Rietumos jau visā krāšņumā uzplaukusi Apgaismība un plaši izplatās Voltēra, Didro, Ruso un citu humānistu idejas. Kāda bija sadzīves kultūra Eiropā 12. gadsimtā, šodien pat grūti iedomāties, bet, visticamāk, tā bija neiedomājami cietsirdīga.
Tieši šādos šausmīgos apstākļos kristietības paspārnē radās tā kultūra, kura ļāva sabiedrībai attīstīties, pamazām civilizēties, līdz noveda to jau līdz pieminētajam Voltēram un Kantam.
Šodienas kreiso progresīvistu diskursā viena no lielākajām apsūdzībām pret kristietību ir melno vergu izmantošana Amerikas apgūšanas laikā un verdzības kā sistēmas izveidošana. Šeit uzreiz jānorāda, ka Eiropā tāda veida verdzība, kāda bija plaši izplatīta arābu, Āfrikas cilšu un citu nekristīgo sabiedrību vidū, nekad pēc Romas sabrukuma nepastāvēja.
Vergu darbu patiešām visai plaši izmantoja Amerikas laukos, taču Eiropas sabiedrībā jau kopš vēlīnajiem viduslaikiem valdīja visnotaļ negatīva attieksme pret verdzību kā tādu. Šī negatīvā attieksme balstījās tieši kristīgajā atziņā, ka visi cilvēki ir brāļi un Kristus visus mīl vienādi stipri. Var šodien teikt cik grib, ka tā bija izteikti liekulīga pozīcija un vēl 20. gadsimtā Rietumos valdījis vāji slēpts rasisms, bet nav noliedzams fakts, ka tieši Rietumu kristīgā sabiedrība ilgstoši cīnījās pret verdzību un beigu beigās to likvidēja. Neviena cita. Nekur citur, nevienā citā sabiedrībā pret verdzību kā tādu nebija nekādu iebildumu, līdz Rietumu baltais “kolonizators” šo vietējo verdzību nelikvidēja un neieviesa savus humānos likumus.
Esmu pietiekami daudz pa pasauli braukājis, nupat atgriezos no kārtējā ceļojuma pa ekvatoriālo Āfriku, un katru reizi šajos braucienos arvien vairāk nostiprinos pārliecībā, ka arī Āfrikai labākais, kas tās vēsturē ir bijis (ar retiem izņēmumiem, kā, piemēram, Beļģijas karaļa Leopolda kundzība Kongo), ir saistīts ar kristietības un balto cilvēku izpratnes par lietu kārtību ieviešanu.
Skaidrs, ka katrai tautai, katrai sabiedrībai gribas pašai lemt savu likteni, tāpēc koloniālās sistēmas sabrukums pagājušā gadsimta 60. gados ir likumsakarīgs, loģisks un vēsturiski atbalstāms, taču visas šīs valstis dzīvo ar to kristīgās kultūras bāzi, kādu tai deva tie 60-80 gadi, kurus šīs zemes nodzīvoja zem eiropiešu pārvaldes līdz neatkarības iegūšanai.
Var diskutēt par kristietības kā ideoloģiskas mācības (par tās transcendento būtību jārunā atsevišķi) vietu mūsdienu pasaulē, tās atbilstību šodienas prasībām un uzstādāmajiem mērķiem, taču nav nekāda pamata noliegt un nopulgot kristietības devumu mūsu civilizācijas attīstībā.
Nesen, nolaižoties ar lidmašīnu no spožas saules pielietās Kenijas tumši pelēkajā Rīgā (pulkstenis rādīja 14.45 pēc Latvijas laika), mani pārņēma zināms šoks. Kaut kā nebiju gaidījis, ka pie mums gaišā dienas laikā ir tik tumšs. Vienkārši biju jau aizmirsis. Taču nekāda Āfrikas saule, žilbinoši baltā Indijas okeāna piekrastes pludmale, turienes neiedomājami garšīgie ēdieni, saldie, svaigie augļi, smaidīgie, viesmīlīgie turienieši nevar atsvērt to kārtību, sakoptību, prognozējamību, vienā vārdā civilizētību, kāda ir Rīgā, Latvijā. Tā vien šķiet, ka ikdienā mēs to nenovērtējam. Mums šķiet, ka tā tas ir pašsaprotami, pats no sevis. Tā tam vienkārši jābūt.
Tā nav. Mūsu sakārtotā dzīve ir sekas tam, ka paaudžu paaudzēs esam auguši ar kristīgajām vērtībām un caur tām nonākuši pie tās kultūras, kurā tagad jūtamies ērti un labbūtīgi. Pat ja kāds no mums vairs nav aktīvs kristietis vai pat ir ateists, tik un tā šie humānisma principi, uz kuriem balstās mūsu sabiedrība, savā sākotnējā uzstādījumā nāk no evaņģēlija mācības. No Jēzus Kristus, kura dzimšanas dienu šajās dienās atzīmējam. To šajos svētkos gribu atgādināt.
Tāpat kā to, ka būt pateicīgam ir viena no cilvēku labākajām īpašībām. Būsim pateicīgi Dievam un iepriekšējām paaudzēm, kuras mums ir nodrošinājušas tik komfortablus dzīves apstākļus šodien. Tas attiecas arī uz tiem, kuriem varbūt neiet tik spoži kā gribētos, jo arī viņiem der atcerēties, ka citur pasaulē trūcīgajiem un citiem dzīves pabērniem iet nesalīdzināmi smagāk. Tur žēlsirdības akcijas nerīko, jo sabiedrība nesaprot žēlsirdības jēdzienu kā tādu. Pārāk maz paaudžu tur dzīvojušas kristīgajā paradigmā. Tāpēc neidealizēsim dzīvi ārpus kristīgās pasaules un nenoniecināsim to, kas mums ir dots.
