Cilvēki, sasniedzot noteiktus augstumus, aizmirst par dzīvi “zemākos plauktos”. Ja cilvēks jau dzimis karaliskos apstākļos, tad var aizrunāties pat līdz tādiem kurioziem, kā tas gadījās Francijas karalienei Marijai Antuanetei, kura, raugoties uz savu pavalstnieku protestiem pret augstajām maizes cenām, it kā esot teikusi: “Nu, lai tad viņi ēd kūkas.”
Kaut vairums vēsturnieku šaubās par šī Antuanetes izteikuma patiesumu un atzīst, ka frāze no karalienes mutes skanējusi ne tik absurdi, viņai tāpat par to nācās samaksāt dārgu cenu. 1793. gada 16. oktobrī Parīzē, Konkordijas laukumā, viņa pēc Revolucionārā tribunāla sprieduma tika giljotinēta. Ne gluži par šo izteikumu, bet faktiski par savu augstprātīgo attieksmi pret “vienkāršo” tautu.
Ministru prezidentes Evikas Siliņas skaidrojums TV3 raidījumā “900 sekundes” par nesaprotami augstajām jaunā dizaina pases cenām varbūt arī nav Marijas Antuanetes līmeņa situācijas neizpratnes demonstrācija, bet uz to pusi ir. Neadekvāti dārgo pasu attaisnošana, sakot: “nevajag katram cilvēkam pasi Latvijā. Pasi vajag tikai tiem cilvēkiem, kas grib izceļot uz trešajām valstīm. Tātad viņiem ir arī gana lieli ienākumi, lai viņi varētu atļauties šādu ceļošanas dokumentu”, ir acīmredzams profesionālās kvalifikācijas eksāmena nenokārtošanas piemērs.
Liepājas pazīstamais aktīvists Aigars Prūsis uz šo Siliņas skaidrojumu atbild: “Man ir četri bērni, un varu uzrādīt garu sarakstu, ko bez pases nevar izdarīt, lai gan Ēģiptē nekad neesam bijuši. Pirms rakstāt muļķības, atveriet pasi un izlasiet, kas ir pase - pase ir Latvijas Republikas īpašums. Padarīt to nepieejamu dārdzības dēļ ir, mazākais, neētiski.”
Jāatzīst, ka Siliņas it kā naivais, sievišķīgais smaids nenoliedzami mīkstināja situāciju (vismaz vīriešu acīs), bet viegli iedomāties, kāda būtu cilvēku reakcija, ja tos pašus vārdus pateiktu, teiksim, Aigars Kalvītis. Ne jau visiem pase ir vajadzīga. Lai nabagi staigā bez pases. Bet tie, kam tā ir vajadzīga, gan jau 60 eiro sagrabinās. Nav jau nekāda lielā nauda.
Var piekrist, ka tā patiešām nav nekāda lielā nauda. Protams, ja izejam no tā, ka mums alga ir kā Siliņai un citiem politiskās šķiras augstmaņiem: sākot no pieciem tūkstošiem eiro mēnesī un uz augšu. Tad 60 eiro patiešām tāda sīknauda vien šķiet. Bet valstī ir simtiem tūkstošu strādājošo, kuriem algas ne tikai uz rokas, bet pat uz papīra ir zem tūkstoša eiro mēnesī. Turklāt daudziem no viņiem ir bērni vai citi apgādājamie.
Siliņa brīdī, kad ar Marijas Antuanetes naivumu paziņoja, ka satraukumam neesot pamata, ja vien jūs neceļojat uz trešajām valstīm, nodemonstrēja šo savu (neesošo) empātijas līmeni. Latvijā ir pietiekams skaits salīdzinoši trūcīgu cilvēku, kuri, taupīgi dzīvojot, sakrāj naudu ceļojumam, teiksim, uz Ēģipti vai pat Taizemi. Viņiem šie 60 eiro par pasi ir būtisks apgrūtinājums.
Šāds ceļojums nav nekāda pārākā ekstra, kas būtu pieejama tikai bagātniekiem. Vienreiz gadā aizbraukt uz siltajām zemēm mūsu platuma grādos dzīvojošajiem ir gandrīz vai pamatvajadzība. Šādi ceļojumi, īpaši gada tumšajos mēnešos, par savu tautu domājošai valdībai būtu pat jāsubsidē, nevis jāapgrūtina, uzliekot milzīgu pases nodevu.
Ja kāds grib aizstāvēt Siliņu un teikt, ka viņa taču nākamajos teikumos pieminēja atlaides, kuras saglabājas atsevišķām mazaizsargātām grupām, tad atliek norādīt uz citu piemēru, kā jārunā. Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, kurš politikā ir nesalīdzināmi rūdītāks, šādas attieksmes demonstrācijas kļūdas nepieļāva un šo jautājumu nokomentēja kā pienākas. Viņš, atzīstot, ka “neredz pamatu tik straujam pases nodevas pieaugumam”, profesionālās kvalifikācijas eksāmenu izturēja godam.
Ja reiz pieminam politiķu uzvedības ABC, tad jāatzīmē, ka mūsdienu politiskā kultūra liek ārkārtīgi uzmanīgi izturēties pret atsevišķu cilvēku problēmām. Pat ja šīs grupas cilvēku ir skaitliski maz, arī tad viņu intereses ir jāievēro vai vismaz tās nedrīkst publiski atzīt par mazsvarīgām.
Piemēram, šodien pilsētās nevar izveidot ietves bez taktilā bruģējuma vai izvietot luksoforus bez skaņas signāliem. Visām ēkām jābūt pieejai cilvēkiem ratiņkrēslos. Šādā veidā sabiedrībai tiek dots signāls, ka mums visi vienlīdz svarīgi un mēs rūpējamies par visu ērtībām un vajadzībām.
Siliņa no savas labklājības augstumiem uz mirkli piemirsa par tiem, kam 60 eiro joprojām ir liela nauda, un uzreiz no svārku apakšas izlīda viņas arogances āža kāja. Tiesa, nākamajā dienā viņa jau izplatīja citu paziņojumu - kļūdas labojumu, bet, kā mēdz teikt, izlietu ūdeni nesasmelsi. Vai vismaz visu nesasmelsi.
Godīgi sakot, šis ir viens no tiem gadījumiem, kad jāsaka - tas, ka Siliņa ir sieviete, viņai stipri palīdz, jo viņas neveiksmīgā izrunāšanās neizklausās ļauni. Drīzāk neapdomīgi, lai neteiktu dumji. Tāpēc nedomāju, ka šī neveiklība būtiski ietekmēs viņas reitingu. Lielākas bažas izraisa kas cits.
Bažas izraisa tas, ka šī “komunikācijas kļūda”, kas, atmetot Siliņas personības šarmu, robežojas ar izgāšanos, “Vienotības” elektorātā un “sabiedriskajos medijos” tika pieņemta kā nenozīmīga pārteikšanās. Izrādījās, ka augstprātība tiek asi nosodīta tikai tad, ja to izrāda svešie, apkarojamie. Ja augstprātīgu attieksmi atļaujas savējie, tad tas nav nekas. Nu, cilvēks mazliet neveikli izteicās. Kuram gan negadās.
Šī dalītā attieksme kārtējo reizi apliecina, ka minētās sociālās grupas pašpieņemtā pārliecība par stāvēšanu kaut kāda pašiedomāta “morālā pauguriņa” virsotnē ir pilnībā no gaisa pagrābta. Jebkuras šo cilvēku pretenzijas uz kaut kādu morālu pārākumu liecina tikai par viņu paškritikas trūkumu un nepamatotu iedomību. Tieši par to, kas pāri mēram piemita bēdīgi slavenajai Marijai Antuanetei. Tīksminoties par savu iedomāto pareizību, empātiju un progresivitāti, to nevajadzētu aizmirst.
