Nevarētu teikt, ka Aizsardzības ministrijas ilggadējā valsts sekretāra Jāņa Garisona atkāpšanās no amata būtu bijis liels pārsteigums. Drīzāk otrādi. Var tikai pabrīnīties, ka viņš tik ilgi noturējās savā amatā, jo vēl gada sākumā, kad izcēlās skandāls par 220 miljonu eiro vērto pārtikas iepirkumu armijas vajadzībām, no Saeimas tribīnes izskanēja kategoriskas prasības pēc Garisona “galvas”.
Tiesa, vēlāk veiktajās izmeklēšanās Garisona vaina netika atrasta. Pat vēl vairāk. Viņš izrādījās tīrs kā bērna asara. Par nesamērīgi lielo līguma summu Garisons esot uzzinājis no medijiem un paša līguma izstrādāšanai ar Rojā reģistrēto sīkuzņēmumu “Zītari LZ” neesot bijis pat tuvumā. Ja tā, tad kāpēc gan Garisons tika piesaukts pirmais, kad tika meklēti vainīgie?
Iemesls ir acīmredzams. Garisons Aizsardzības ministrijā ieņem vadošus amatus kopš 2005. gada. Kopš 2015. gada viņš ir šīs ministrijas valsts sekretārs. Pirms tam bija politiskais direktors un valsts sekretāra vietnieks. Citiem vārdiem, ministri nāk un iet, bet Garisons paliek. Var pat teikt, ka tieši viņš bija Aizsardzības ministrijas īstais “saimnieks”. Līdz ar to iedomāties, ka ministrijā kāds uzdrošinātos realizēt 220 miljonu eiro vērtu iepirkumu bez “saimnieka” ziņas, ir pagrūti.
Garisons tiek raksturots kā cilvēks ar lielām darbaspējām un radošu iniciatīvu. Tas, ka šāds darbīgs, idejām pārpilns cilvēks būtu palaidis garām tik milzīgu iepirkumu, rada augsni aizdomām, ka Garisona uzkrītošā klātneesamība šai iepirkuma procedūrai nav nejauša. Pieņemt, ka tāda mēroga iepirkums varēja notikt bez mazākās Garisona dalības, nav viegli, lai arī pēc papīriem tieši tā sanāk.
Oficiālais Garisona atlūguma iemesls ir “atšķirīgi viedokļi par to, kā vadīt Aizsardzības ministriju”. Ko lai saprot ar šo “atšķirīgo viedokli”? Ilgus gadus Garisons sastrādājās ar dažādiem ministriem, un ar viņiem nekādu “atšķirīgo viedokļu, kā vadīt ministriju”, nebija. Pašreizējam ministram Andrim Sprūdam ar Garisonu ir “atšķirīgs viedoklis”, ko gan pats ministrs diplomātiski neatšifrē.
Visticamāk, Sprūds Garisonam vienkārši neuzticas. Šādai neuzticībai ir jau minētais pamats. Lai nerastos pārpratumi, gribu uzsvērt, ka pamats šai neuzticībai nebalstās kādos konkrētos faktos vai nenoliedzamos nodarījumos. Tas balstās tikai un vienīgi uz it kā loģiskiem pieņēmumiem, kuri tikpat labi var arī izrādīties maldīgi.
Aizsardzības ministrija ir savā ziņā īpaša ministrija, jo tajā daudzas lietas ir slepenas. Daudz ko var apzināti noslepenot un šīs slepenības aizsegā kaut ko noblēdīt. Nesaku, ka tas tā tika darīts, jo kriminālprocesi par zagšanu ministrijā nav ierosināti, taču aizdomas var krist.
Galu galā, korupcija Latvijā vēl nav iznīdēta pašā saknē. Tā sabiedrībā joprojām tiek uztverta kā nopietna problēma. Tad kāpēc pieņemt, ka Aizsardzības ministrija ir no korupcijas brīva zona? Tas, ka neviens nav pieķerts, vēl nenozīmē, ka tur viss ir tīrs kā tas pats Garisons pārtikas iepirkuma lietā.
Ir tāds folklorizējies teiciens - viņš gan zog, bet arī dalās. Šādi teicieni nerodas tukšā vietā. Tie rodas no reālās dzīves. Ne uz vienu šajā gadījumā negribu norādīt, bet šis teiciens liecina par to, ka korupcijas mehānismi Latvijā ir tādi, ka zagšanas shēmās parasti ir daudzi iesaistītie. Pat ja ne uz viena dokumenta nav tava paraksta, tas vēl nenozīmē, ka tu neesi lietas kursā vai nesaņem savu daļu. Tiesa, tas arī nenozīmē pretējo. Visādi var būt. Nav nekāda pamata apgalvot, ka Garisons savā darbā būtu bijis negodprātīgs vai, vēl trakāk, piedalījies kādās apšaubāmās shēmās.
Lai kā arī būtu, šobrīd publiskā telpā esošie fakti liecina, ka Sprūds dažādos veidos centies panākt Garisona aiziešanu. Latvijas darba likumdošana valsts ierēdņus stipri aizstāv. Atbrīvot kādu no darba, ja vien šis kāds pats negrib iet prom, ir ārkārtīgi sarežģīti. Gandrīz vai neiespējami. Sprūds, kā var noprast, Garisonam regulāri piekasījies, licis rakstīt paskaidrojumus un citādi izrādījis savu neapmierinātību. Garisonam šī savstarpējā kasīšanās apnikusi, un viņš iesniedzis atlūgumu.
Kā vērtēt Garisona aiziešanu no Aizsardzības ministrijas? Zinoša, spējīga cilvēka aiziešana no darba gandrīz vienmēr ir zaudējums šai darba vietai. Izņemot vienu gadījumu. Ja šis zinošais un spējīgais cilvēks nav bijis pietiekami godprātīgs un viņam šajā struktūrā izveidojusies pārāk liela ietekme.
Kurš no šiem variantiem ir Garisona gadījums, pagaidām var tikai minēt. Ļoti iespējams, ka Sprūda neuzticība Garisonam ir tikai paša ministra iedomas. Ja tā, tad tas būs nenoliedzams zaudējums mūsu aizsardzības spēkiem. Jebkurā gadījumā atbildība par to gulsies uz ministra pleciem.
