ASV Pārstāvju palātas spīkers republikānis Kevins Makartijs otrdien tika gāzts no amata, 216 kongresa locekļiem balsojot par viņa atstādināšanu, 210 pret. Tā bija pirmā rezultatīvā spīkera gāšana ASV Kongresa vēsturē. Iepriekšējais mēģinājums 1910. gadā beidzās bez rezultāta, toreizējam spīkeram Džo Kenonam saglabājot krēslu.
Makartija gāšanai ir ne tikai svarīga ASV iekšpolitiskā nozīme, bet arī ārpolitiskā. Tā notika tikai dažas dienas pēc tam, kad tika pieņemts ASV pagaidu budžets 45 dienām, kurā netika iekļauts finansējums palīdzībai Ukrainai. ASV prezidents Džo Baidens, parakstot likumu par šo pagaidu budžetu, piebilda, ka esot panākta vienošanās ar Makartiju, ka jau tuvākajā laikā tiks pieņemts atsevišķs likumprojekts, kurā šī palīdzība tiks iekļauta. Ar “tuvāko laiku” bija domāta jau šī nedēļa. Taču tagad amatā vairs nav paša Makartija.
Pagaidām vēl nav pamata lielam uztraukumam, jo kopējais atbalsts Ukrainai ASV Kongresā ir. Abās palātās un abās partijās. Jautājums, cik ilga var būt šī aizķeršanās, jo, kamēr turpinās iekšpolitiskās jukas, tikmēr par nopietnu politisko darbu grūti runāt. Visi aizņemti ar savām politiskajām spēlītēm, un šajā ziņā ASV Kongress īpaši neatšķiras no mūsu Saeimas.
Makartija gāšanu iniciēja neliela republikāņu trampiskā spārna grupa ar Metu Gecu (Matt Gaetz) priekšgalā. Pašam Gecam Vašingtonā ir skandaloza “zīmuļa” slava. Arī šoreiz viņa oponenti un pats Makartijs norādīja, ka ne jau valsts intereses virza Gecu, bet gan neapvaldāmās ambīcijas un vēlme būt uzmanības centrā.
Gecs pazīstams kā izteikts antiisteblišmenta pārstāvis, kurš vienmēr ieņem pamatstraumei pretēju nostāju. Viņa pamatpozīcija - vienmēr būt šķērsām. Ukrainas jautājumā viņa redzējums sakrīt ar citas tā paša spārna spilgtas figūras Mārdžorijas Teilores Grīnas pozīciju: ne centa Ukrainai. Nebūtu lieki piebilst, ka tā nu sagadījies, ka Gecs ir redzamākais Kremļa propagandas naratīvu izplatītājs ASV Kongresā, regulāri runā par “mierizlīgumu Ukrainā” un jau šā gada februārī virzīja Kongresā likumprojektu, kurš pārtrauktu finansējumu Ukrainai.
Par ko tad Gecs pieprasīja uzticības balsojumu Makartijam? Makartijs esot “pārdevies” (par daudz piekāpies) demokrātiem un ar viņiem vienojies par turpmāku finansējumu palīdzībai Ukrainai. Patiesības labad jānorāda, ka pārmetumu skaitā bija ne tikai palīdzības nepārtraukšana Ukrainai, bet arī citu izdevumu nemazināšana.
Gecs ir no tiem labējiem politiķiem, kuri uzskata, ka federālie izdevumi ievērojami jāsamazina un jāsāk ar sociālo palīdzību un atbalstu “visādām Ukrainām”. Makartijs šajā ziņā esot bijis “pārāk mīksts”, lai gan citi republikāņi, Kongresa debatēs aizstāvot Makartiju, norādīja tieši uz viņa pozitīvo ieguldījumu izdevumu samazināšanā. Šī duālā pozīcija pat pašu republikāņu vidū liek domāt, ka ne jau Makartija “mīkstums” vai “cietums” bija galvenie iemesli viņa gāšanā.
Jāpiezīmē, ka arī pats Makartijs ASV politiskajā šķirā tiek uztverts kā paliels “narciss”, kurš tik ļoti gribēja būt spīkers, ka, lai šī gada janvārī tiktu šajā amatā, bija gatavs uz visu. Četras dienas ilga Makartija cīņa par spīkera krēslu. Tikai 15. balsošanas kārtā viņam izdevās panākt vairākumu, visos jautājumos piekāpjoties Grīnas/Geca trampistu spārnam. Viens no piekāpšanās punktiem paredzēja, ka spīkera atstādināšanas ierosināšanai pietiek ar tikai viena (!) kongresmeņa prasību.
Tieši šo punktu izmantoja Gecs. Sākotnēji daži apskatnieki lēsa, ka daļa demokrātu varētu Makartiju atbalstīt un kopā ar lielāko daļu republikāņu nobalsot pret Makartija atstādināšanu, tādā veidā gandrīz pilnībā neitralizējot “trampistus” (atņemot viņiem “zelta kārti”). Taču, kā jau minēju, arī pašam Makartijam nav īpaši laba reputācija, un beigu beigās demokrāti izrēķināja, ka viņiem izdevīgāk neatbalstīt spīkeru. Demokrātu nometnē uzvarēja viedoklis: lai republikāņi paši tiek galā ar haosu savā partijā. Jāatzīst, ka arī pats Makartijs atteicās no centieniem panākt vienošanos ar demokrātiem.
Balsojumā neviens demokrātu pārstāvis nenobalsoja par labu Makartijam, bet astoņi republikāņi (visi dedzīgi trampisti) nobalsoja par viņa atstādināšanu. Makartijs amatu zaudēja un jau paziņoja, ka uz to vairs nepretendēs. Par pagaidu spīkeru ievēlēts republikānis no Ziemeļkarolīnas pavalsts Patriks Makhenrijs (Patrick McHenry), kuru šim amatam izvirzīja Makartijs.
Baidens pēc Makartija gāšanas jau aicinājis Pārstāvju palātu ātri izraudzīties jaunu spīkeru, jo ASV aktuālās problēmas nedrīkstot gaidīt. Kas notiks tālāk? Ir divas iespējas. Ņemot vērā, ka republikāņiem ir, lai arī neliels, bet tomēr vairākums Pārstāvju palātā, viņi varētu atrast kandidātu, kurš apmierinātu visus republikāņus. Tajā skaitā trampistus ar Grīnu/Gecu priekšgalā. Tas nebūtu viegli, bet iespējams, jo otra iespēja trampistiem būtu daudz sliktāka.
Runa ir par republikāņu kandidātu, kuru, kuluāros vienojoties, varētu atbalstīt arī daļa demokrātu. Tiesa, šāda politiska konstrukcija ne visai atbilst ASV politiskajai tradīcijai, kur līdzīgos gadījumos parasti tiek ievērota partejiskā principialitāte. Tāpēc tā ir maz ticama.
Lai arī parasti, kad ASV politiskajā sistēmā rodas turbulence, tiek piesaukta izslavētā atsvaru sistēma (checks and balances), kura galu galā “visu nokārto”, šajā situācijā, kad Ukrainā notiek karš un “vilcināšanās līdzvērtīga nāvei”, jācer, ka politiskā vētra ASV Kongresā izrādīsies “vētra ūdens glāzē”. Jācer, ka situācija pavisam drīz normalizēsies, palīdzība Ukrainai nepārtrūks un tiks pieņemti tie likumprojekti, kurus Baidenam apsolīja Makartijs.
