No “Apvienotā saraksta” ievēlētā Saeimas deputāta Igora Rajeva pāriešana “neatkarīgā” statusā, saglabājot (pagaidām) parlamentārā sekretāra vietu “Vienotības” pārstāvja Riharda Kozlovska vadītājā iekšlietu ministrijā, nebija īpašs pārsteigums.
Latvijas politiskās dzīves tradīcija ir jaunu politisko spēku izveidošanās uz katrām jaunām vēlēšanām un to sairums pēc ievēlēšanas. Tā tas bija ar KPL LV iepriekšējā sasaukumā, tagad līdzīgs liktenis draud “Apvienotajam sarakstam”. Pagaidām tikai draud, un no paša AS atkarīgs, vai situāciju izdosies stabilizēt un atrašanās opozīcijā neveicinās tālāku šī politiskā spēka eroziju.
Jāsaka uzreiz, Rajeva aiziešana nav liels AS zaudējums no personāliju viedokļa. Vairāk tas ir reputācijas zaudējums - žurkas bēg no grimstošā kuģa. Ja reiz tā, tad jājautā - cik tas ir liels ieguvums “Vienotībai”? Jā, Rajevs nav nevienā partijā iestājies, viņš ir “neatkarīgais” deputāts, taču “de facto” viņš ir koalīcijas (lasi: “Vienotības”) “pārpirkts” kā piecdesmit ceturtā balss.
No vienas puses, “Vienotība” demonstrē spēku. Pie mums nāk, pie mums tiecas, mēs esam politiskās dzīves centrs. Taču, no otras, parādās tas, par ko intervijā “Neatkarīgajai” teica bijušais “Vienotības” politiķis Pēteris Viņķelis: tā zaudē reputācijas un vēlētāju simpātiju ziņā. Sajūtu ziņā. Kā nesen rakstīju: “Vienotība” arvien vairāk pārtop no partijas vārda klasiskajā izpratnē par birokrātu, ierēdņu, karjeristu nomenklatūras sarakstu. Taču tā nav vienīgā “Vienotības” liga.
Nupat Latvijas basketbolistu izlase sasniedza nebijušus rezultātus Pasaules kausa izcīņā. Šie panākumi tika sasniegti trenera Lukas Banki vadībā. Itāļu trenerim izdevās mūsu basketbolistiem iedvest to pašapziņu un pārliecību par saviem spēkiem, kuras latviešiem allažiņ trūcis. Tas, ka tieši pašapziņas un pārliecības trūkums ir galvenais šķērslis, lai sasniegtu kādas augstākas virsotnes, jau sen nevienam nav noslēpums.
Līdz ar to galvenais jautājums vienmēr bijis: kā šo latviešu neizskaužamo mentālo defektu novērst? Ir Vairas Vīķes-Freibergas metode: “Mēs esam diži un vareni”; ir Boba Hārtlija metode: jāattīsta “lauvas sirds” - vēlme uzvarēt; bet ir arī pirmajā brīdī paradoksālā Lukas Banki metode: esiet pazemīgi, kas attiecīgajā kontekstā nozīmē - neesiet pārlieku lecīgi vai iedomīgi. Smagi strādājiet, nevis būvējiet sapņu pilis.
Banki lietotajam vārdam “humble” ir pretmets “arogance”. Augstprātība. Augstprātība īpaši tizli izskatās, ja tai nav pamata vai arī ja par to dārgi jāmaksā un tā tikai apgrūtina dzīvi. “Vienotība” ir līdz šim vienīgā Latvijas politiskā partija, kurai izdevies atgūties pēc tam, kad tā Solvitas Āboltiņas vadībā bija smagi sasirgusi ar arogances kaiti. Interesanti, ka pateicoties tieši Banki piesauktajai pazemībai.
Pēc tam, kad “Vienotība” 2018. gada Saeimas vēlēšanās knapi tika parlamentā, tā brīdi pastāvēja maliņā: lai “lielie” (ha-ha-ha, baigi nu tur lielie) vispirms izplūcas, un tad nāksim mēs, “maziņie”, un parādīsim, kā tās lietas darās. Arī Krišjānis Kariņš sākumā tēloja (?) tādu kautru, izstīdzējušu neveiksminieku, kuram viss krīt ārā no rokām. Tieši to Jāņa Poruka Cibiņu, kurš latviešu kolektīvajā zemapziņā iemieso pozitīvo “nabadziņa” tēlu. Žēlojamu, tāpēc atbalstāmu.
Tagad viss ir radikāli mainījies. “Vienotība” ir zirgā un sakoncentrējusi savās rokās milzīgu varu. Pieticīgā, zvaigznes no debesīm negrābjošā Kariņa tēlu nomainījis liekulīga, nepamatoti augstprātīga, ciniski mērķtiecīga, Briseles augstos amatus kārojoša Kariņa tēls. Taču, kā mēdz teikt latviešu nacionālās kāršu spēles zolītes fani: pēc zoles nāk kritiens.
“Vienotība”, kā teikts Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokoperā “Lāčplēsis”, sākusi vāji dzirdēt savu tēvzemi. Dzirdēt tās prieku un sāpes, gaviles un vaimanas. Atkal citēšu Viņķeli: “...ir daudzi “Vienotības” vēlētāji, kas uzgavilē tam, kā Siliņai ar vienu pirksta pakratījienu televizorā izdevās panākt pārmaiņas iecerētajā Saeimas prezidija sastāvā.” Tāpat ir daudzi “Vienotības” vēlētāji, kuri uzgavilē tam, kā veselības ministra Hosama Abu Meri padomnieks Ņikita Trojanskis uz aizrādījumu par latviešu valodas kropļošanu ar nevajadzīgiem angļu vārdu iestarpinājumiem izsmējīgi atbild: Ok, boomer.
Šāda demonstratīva savas visvarības izrādīšana daudz kur pasaulē darbojas un pat ļoti labi. Taču ne Latvijā. Neņemos vērtēt: vai tas ir labi vai slikti. Tas vienkārši tā ir. Piecas latviešu paaudzes ir augušas, skolā mācoties visai savdabīgu jau pieminētās Poruka noveles “Kauja pie Knipskas” interpretāciju. Pat tie, kuri šo noveli nav lasījuši vai pat par to nekad nav dzirdējuši, nevar, starp citiem latviešiem dzīvojot, neuzsūkt sevī šo gaisā virmojošo aksiomu: Buņģis - slikts; Cibiņš - labs. Demonstrējot savu pārākumu pār otru, vājāku, simpātijas neiegūt.
Vienlaikus nevar noliegt “Vienotības” profesionālismu. Galu galā tā ir birokrātu, ierēdņu, karjeristu kopa, kurā sapulcināti kadri ar labāko ožu. Viņi ātri saodīs, ka ne Rajevs, ne Trojanskis viņu kuģi neceļ. Drīzāk gremdē. Kas notiek ar lieko balastu, nav lieki jāpaskaidro. To pēdējā brīdī saprata Līga Meņģelsone un uz “Vienotības” klāja nekāpa. Visticamāk, pareizi darīja.
