Karš Ukrainā un Karabahā izgaismo globālās drošības arhitektūras trauslumu

© SCANPIX

Azerbaidžānas uzsāktā militārā operācija pret armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahu (Arcahu armēņu variantā) visai ātri noslēgusies. Arcaha kapitulējusi un piekritusi Azerbaidžānas ultimatīvajām prasībām: atbruņoties, izvest no agrāk kontrolētās teritorijas visas bruņotās vienības un likvidēt tā dēvētās Arcahas republikas valstiskās struktūras.

Īss ieskats vēsturē

Īsumā ieskicēsim konflikta būtību. Karabaha jeb Arcaha ir sena armēņu apdzīvota teritorija, kura pēc starptautisko tiesību normām atrodas Azerbaidžānas teritorijā. PSRS laikos tas bija Kalnu Karabahas autonomais apgabals Azerbaidžānas PSR sastāvā. PSRS sabrukuma periodā šajā teritorijā sākās bruņotas sadursmes, kas vēlāk pārauga īstā karā. Deviņdesmito gadu sākumā karā uzvarēja armēņi un ieguva pilnīgu kontroli ne tikai pār Kalnu Karabahu, bet arī tuvākajām apkārtnes zemēm, tādējādi izveidojot drošības bufera zonu.

Ilgus gadus šāda kārtība saglabājās, par spīti permanentai spriedzei un regulārām sadursmēm, līdz 2020. gada septembrī Azerbaidžānas armija uzsāka plašu uzbrukumu armēņu kontrolētajām teritorijām. Tā kā skaitījās, ka miera garants reģionā ir Krievija, Armēnija vērsās pie Maskavas ar lūgumu iejaukties un izbeigt “Azerbaidžānas agresiju”, uz ko Kremlis atbildēja: Azerbaidžānas bruņotie spēki neuzbrūk Armēnijai. Tie darbojas savas valsts teritorijas ietvaros, tāpēc neesot pamata iejaukties.

Formāli Krievijai bija taisnība, taču novērotāji to uztvēra kā Putina atriebību Armēnijas līderim Nikolam Pašinjanam, kurš varu bija ieguvis nevis ar Maskavas svētību (kā iepriekšējie Armēnijas vadoņi), bet gan tautas spiediena ceļā, gāžot Putina idejisko līdzgaitnieku Seržu Sargsjanu.

Armēnijas bruņotie spēki pēdējās desmitgadēs modernizācijas ziņā sāka stipri atpalikt no Azerbaidžānas spēkiem. Tiek uzskatīts, ka tieši korumpēto Armēnijas agrāko laiku vadītāju dēļ. Viņi pamatā paļāvās uz Krieviju un tās militāro ietekmi.

2020. gada kara laikā Azerbaidžāna atguva kontroli pār visu buferzonu, taču pašā Arcahā neiegāja. Tika panākts pamiers un konflikta zonā izvietoti Krievijas miera uzturēšanas spēki. Taču tagad izrādījās, ka Krievijas tā sauktie miera spēki ir tukša čaula, ar kuriem Azerbaidžānas līderis Ilhams Alijevs vispār nerēķinās. Krievijas aizsardzības ministrija ziņoja, ka Krievijas spēki esot tikuši informēti par uzbrukumu tikai dažas minūtes pirms tā sākuma un konfliktā neesot iejaukušies.

Jānorāda, ka pašpasludināto Arcahas republiku neviena pasaules valsts oficiāli nav atzinusi. Tajā skaitā Armēnija. Tāpēc Erevāna paziņojusi, ka Armēnijas bruņotie spēki konfliktā neiejauksies un ar Azerbaidžānas bruņotajiem spēkiem nekaros. Šajā situācijā Arcahas līdz tam kareivīgajai pašpārvaldei nācās piekāpties un faktiski kapitulēt, lai izvairītos no daudzskaitlīgiem upuriem.

Pēc karadarbības apturēšanas iestājies nosacīts pamiers. Cik ilgi tas noturēsies, grūti teikt, bet vismaz pagaidām asinsizliešana pārtraukta, kaut šī konflikta pārzinātāji ilgstošu mieru neprognozē. Vēl vairāk - ir ārkārtīgi augsts etnisko tīrīšanu, grautiņu, terora risks.

Globālās drošības sistēmas erozija

Karabahas (Arcahas) konflikta kārtējais uzliesmojums, kā arī ilgstošais un nežēlīgais karš Ukrainā liek runāt par drošības sistēmu pasaulē kopumā. Tā pēkšņi atklājusies kā ārkārtīgi trausla un nevarīga. Bail pat iedomāties, kas būtu noticis, ja 2022. gada februārī Krievija no visām pusēm būtu iebrukusi nevis Ukrainā, bet, teiksim, Latvijā.

Tā pati Armēnija šobrīd, izrādās, ir pilnīgi neaizsargāta. Nekāda pasaules policista, kurš kaut izskata pēc uzrauga pasaules kārtību, vairs nav. Armēnija aiz ieraduma ilgi domāja, ka Azerbaidžāna respektēs Maskavu un tās “jumta” funkcijas. Kādu laiku tā arī bija, bet nu izrādās, ka “jumts” ir tikai izskatam.

Pēdējo desmit gadu laikā notikušas fundamentālas pārmaiņas pasaules drošības arhitektūrā. Diemžēl ne uz to labāko pusi. Bijušais ASV prezidents Baraks Obama 2013. gadā ignorēja paša nospraustās sarkanās līnijas par ķīmisko ieroču lietošanu Sīrijā, bet pēc gada caur pirkstiem noskatījās uz Krimas pievienošanu, kas bija kliedzošs 1975. gadā pieņemtā Helsinku Nobeiguma akta (par pēckara robežu negrozāmību) pārkāpums. ASV karaspēka haotiskā bēgšana no Kabulas 2021. gada augustā izgaisināja pēdējo pārliecību, ka pasaules varenākā lielvalsts joprojām ir gatava uzturēt kārtību. Kāda nu tā pasaulē ir.

Drošības sistēma, līdzīgi kā banku sistēma, kā papīra naudas aprite balstās uz ticību tam, ka visi rīkojas tā, kā sarunāts. Ka tiek ievērotas starptautiskās tiesības, līgumi. Ja pēkšņi atklājas, ka var vienkārši uzspļaut pašas parakstītajam Budapeštas memorandam, paņemt un pievienot lielu kaimiņvalsts teritoriju sev un tikpat kā nekāds sods par to neseko, tad agri vai vēlu sistēmā sāk klabēt visi gultņi.

Miers nav pašsaprotams

Pasaule ir dažādu teritoriālo, starpetnisko konfliktu pārpilna. Rietumu pasaule (ar to domājot arī Latviju) jau ceturto paaudzi dzīvo miera apstākļos un karu pazīst vien televizora ekrānā, reportāžās no tālām, “atpalikušām” zemēm. Neviļus rodas pārliecība, ka miers ir kaut kas pašsaprotams un tā uzturēšana nav ievērības cienīgs jautājums. Daudz nozīmīgāka problēma ir klimats, oglekļa izmeši, cīņa ar neskaitāmām fobijām, kultūrkari un citas sociālās aktivitātes izpausmes.

Šiem sociālajiem aktīvistiem, kuru performancēm diendienā seko Rietumu mediji, dažādi militārie konflikti, tajā skaitā karš Ukrainā, ir ārkārtīgi netīkams traucēklis, kurš bojā visu darba kārtību. Varētu līmēties pie muzeju sienām, stādināt satiksmi, nesāt galvā rozā micītes, riet uz “tradicionālo vērtību” aizstāvjiem un citādi izrādīties, bet te daži alarmiski noskaņoti histēriķi brīdina par iespējamo karu. Varbūt pat kodolkaru, kurš visas klimata aktīvistu un rozā micīšu nēsātāju smilšu pilis aizskalotu kā vilnis jūras krastā.

Politiķi tikai reflektē uz sabiedrības pieprasījumu. Galvenais pieprasījums ir par katru cenu novērst karu. Pareizāk sakot, par to pēc iespējas mazāk runāt. Ar runām par to nebojāt ierasto darba kārtību. Līdz ar to karš Ukrainā turpinās jau 18 mēnešus, un visu šo laiku nebeidzas sīva “virves vilkšana” par bruņojuma piegādi Ukrainai. Par katru smagā bruņojuma vienību Ukrainai nākas ilgi un dikti pārliecināt galvenos ieroču piegādātājus, it kā tie tiktu atrauti no bada cietēja mutes.

Tiem, kas seko līdzi šīm peripetijām ar ieroču piegādēm, katru dienu nākas saskarties ar pretrunīgām ziņām. Burtiski pirms nedēļas pasaules mediji ziņoja, ka ASV prezidenta administrācijā jau pieņemts lēmums par tālāka

rādiusa raķešu ATACMS piegādi, bet tieši tajā dienā, kad Ņujorkā ANO Ģenerālajā asamblejā savas runas teica ASV prezidents Džo Baidens un arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, tika oficiāli paziņots, ka šāds lēmums vēl neesot pieņemts. Līdzīgas pretrunas vērojamas attiecībā uz iznīcinātājiem F-16, tankiem “Abrams”.

Atbilde, kāpēc Rietumi tik piesardzīgi palīdz Ukrainai, ir pašā virspusē. Tās ir bailes no izslavētās “eskalācijas”. Rietumi cenšas nedot Putinam ne mazāko ieganstu konflikta pacelšanai augstākā līmenī. Ar to domājot vai nu taktisko kodolieroču izmantošanu Ukrainā, vai raķešu triecienus pa ieroču piegādes punktiem Polijā. Tāpat iespējamas dažādas provokācijas NATO austrumu spārnā (Baltijas valstis, Polija) ar ideju notestēt NATO gatavību iedarbināt izslavēto 5. pantu. Par to, ka Rietumu ekonomiskais, militārais un tehnoloģiskais pārspēks ir neapstrīdams, šaubu nav. Jautājums ir par gatavību karot. Par to, cik daudz Rietumi ir gatavi piekāpties, lai novērstu jebkādu militāro sadursmi.

Pastāv uzskats, un tas šobrīd ir valdošais gan Vašingtonā, gan Eiropas lielo valstu galvaspilsētās, ka Putinu nedrīkst “dzīt stūrī”. Ja viņš jutīs cilpu sažņaudzamies, tad būs gatavs “izdarīt muļķības”. To nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut, tāpēc Putins jānokausē lēnām. Līdz kādā brīdī viņš pagaidām vēl nezināmu iemeslu dēļ pazudīs no skatuves un dzīvi varēs turpināt “kā agrāk”.

Zaudēto vietu bez cīņas neatgūt

Tieši cerības, ka, pazūdot no skatuves Putinam, varēsim pāršķirt lapu un dzīvot tālāk, it kā nekas nebūtu bijis, ir lielākā ilūzija, kas pārņēmusi Rietumu politisko šķiru. Tā cer, ka bez papildu piepūles un papildu cīņas Rietumi spēs atgūt to izšķirošo vietu, ko tie ieņēma vecajā globālās drošības arhitektūrā.

Taču diez vai tā būs. Jā, Rietumi ar ASV priekšgalā nodrošina Ukrainas iespējas ne tikai sekmīgi aizstāvēties, bet pat uzbrukt. Taču tas, ka Ukraina nav kritusi, nav primāri Rietumu nopelns. To ar savu varonīgo pretošanos izcīnīja Ukrainas bruņotie spēki kara pirmajās dienās un nedēļās, kad Rietumi jau bija gatavi pieņemt “jauno realitāti” un piedāvāja Zelenskim “drošu evakuāciju”.

Ja Putina zibenskara plāns būtu izdevies - Zelenskis būtu izmantojis ASV piedāvāto transportu un “evakuējies”, armijas un valsts pārvalde būtu pajukusi, Kijivā iesēdināts Medvedčuks, tad mēs dzīvotu pavisam citā pasaulē. Putina plāns nenostrādāja ne jau Rietumu dēļ. Tas nenostrādāja Ukrainas dēļ.

To lieliski saprot Ķīna. Tā jau sen skatās uz Taivānu kā no savas miesas atrautu ķermeņa daļu. Līdz šim tās militāru “Ķīnas teritoriālas vienotības atjaunošanas” operāciju neļāva veikt bailes, ka ASV bruņotie spēki iejauksies un tieši vai netieši palīdzēs Taibejai.

Vai tagad šīs bailes ir kļuvušas lielākas vai mazākas? Skaidru atbildi uz šo jautājumu pagaidām vēl nevar dot. Tas lielā mērā būs atkarīgs tieši no turpmākās Rietumu rīcības. Lai kā to negribētu atzīt Rietumu pasaules līderi, vienīgā iespēja atjaunot pasaulē stabilu mieru ir Rietumiem, pirmām kārtām ASV, nodemonstrēt, ka tā ir joprojām ir spēks, kurš grib un var uzturēt pasaulē kārtību.

Citu variantu vienkārši nav. Miers pats no sevis neiestāsies. Bērnudārzā kārtības bez pieaugušo uzraudzības nebūs. Jo ātrāk Rietumi nodemonstrēs, kurš te uztur kārtību, jo mazāk upuru tas prasīs. Jo ilgāk Rietumi mēģinās tēlot kaķus Leopoldus, jo smagāka būs izšķirošā kauja.

Svarīgākais