ZZS Saeimas deputāts Gunārs Kūtris Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” atļāvās paust vairākus izteikumus, kuri nepārprotami izgāja ārpus Latvijas politiskās pieņemamības rāmjiem. Tie varētu arī neraisīt plašāku sabiedrības viļņošanos, ja ne Kūtra gaidāmā virzīšana uz Saeimas priekšsēdētāja amatu.
Daži Kūtra izteikumi no latviešu politiskās mitoloģijas aspekta bija tik kliedzoši, ka ne vienam vien politiķim no “Vienotības” un it īpaši “Progresīvajiem” būs jāpārvar milzu iekšējā pretestība, balsojot par Kūtri kā nomināli otro cilvēku valstī. To pašu, kurš pilda Valsts prezidenta pienākumus pēdējā prombūtnes laikā.
Ko Kūtris tādu šausmīgu pateica? Vislielāko sašutumu izraisīja divi viņa izteikumi par ZZS premjera amata kandidātu Aivaru Lembergu.
Pirmais: “Es uzskatu, ka Lembergs ir labs saimnieks. Ja kāds saka, ka viņa saimniekošana [..] ir bijusi slikta, piedodiet, tad kurā vietā, kādā jomā? [..] parādiet, kurā vietā Latvijas valstī iepriekšējos gados Lemberga norādījuma vai lēmuma dēļ tautsaimniecībā vai Latvijas attīstībā ir radies slikts risinājums.”
Otrs: “Ja man būtu jāattīsta ekonomika, tad aicinātu uz apspriedi Latvijas miljonārus, vienalga, vai viņi apsūdzēti vai notiesāti. Lai viņi pastāsta, kur redz Latvijas attīstības problēmas un kā viņiem izdevies savu ekonomiku attīstīt.”
It kā nav jēgas iztirzāt šos izteikumus pēc būtības, jo nav nozīmes, cik tie objektīvi aplami, maldīgi vai kaitīgi. Pilnīgi pietiek, ka šie izteikumi ir pilnībā ārpus pieņemamības rāmjiem. Kādas varētu būt to politiskās sekas?
Diezgan līdzīgi (no nepieņemamības aspekta) bija arī aizsardzības ministra Andra Sprūda izteikumi, taču tie bija teikti sen, un tolaik uz šādiem izteikumiem krievu valodā raidošos kanālos vēl varēja skatīties caur pirkstiem. Turklāt tad, kad Sprūds tos izteica, viņš nepretendēja uz politiķa statusu. Tagad viņš no visiem šiem izteikumiem ir pilnībā norobežojies. Kūtris savus izteikumus izsaka šodien. Dažas dienas pirms savas izvirzīšanas Saeimas priekšsēdētāja amatam.
Kas tas ir? Laukuma nepārzināšana? Noteikumu nezināšana? To ignorēšana? Vai viss kopā?
Kūtris runā publiskā telpā apmēram tā, kā viņš varētu runāt savu partijas biedru vidū pēc otrā alus kausa. Proti, daudz nedomājot, kā tas izskatīsies citādi domājošo acīs. Kūtris ir pieredzējis politiķis. Viņš lieliski saprot, kā kas izskatās. Tad kāpēc tik nediplomātiski izteikumi?
Kūtis skaidri demonstrē nepakļaušanos vispārpieņemtajai līnijai. Kā domāju, tā runāju. Tā acīmredzami ir ZZS politiskā stratēģija, kuru viņi nepārprotami nosprauda jau 14. Saeimas vēlēšanu naktī: no Lemberga nenorobežosimies, turēsim stingru līniju vienos - otršķirīgos jautājumos, bet būsim pielaidīgi citos - pirmšķirīgos jautājumos.
Lai saprastu, ar ko atšķiras pirmšķirīgie jautājumi no otršķirīgiem, jāatgādina sena anekdote. Žurnālists ieradies pie laulātā pāra, kas kopā saskanīgi nodzīvojuši ilgus gadus, un jautā: kā jums izdevies tik ilgi bez strīdiem kopā nodzīvot? Vīrs atbild: mums ir precīzi nodalītas atbildības sfēras. Es atbildu par pirmšķirīgiem jautājumiem, kamēr sieva par otršķirīgiem. Ar ko tie atšķiras, jautā žurnālists. Sieva: nu kā? Otršķirīgi ir jautājumi: ko ēdīsim vakariņās, kurā skolā bērni mācīsies, kādas mēbeles pirksim. Bet pirmšķirīgie: vai ir dzīve uz Marsa, kas nogalināja prezidentu Kenediju un tamlīdzīgi.
Šajā kontekstā ZZS jaunajā koalīcijā gribētu pildīt šo sievas lomu. Viņi nodarbosies ar tā dēvēto praktisko politiku, savukārt politiskiem partneriem ļaus nodarboties ar visām tām stambulām un citiem pirmšķirīgiem jautājumiem. Tāds ir stratēģiskais plāns.
Jau rakstīju, ka ZZS pirms iešanas pie politiskā altāra var rādīt vienu seju, bet pēc tam, kad gredzens jau pirkstā, pavisam citu. Politiskā situācija ir tāda, ka ZZS tagad var savus jaunos “laulātos draugus” arī mazliet padancināt. Pat zināmā mērā atriebties par ilgstošo pāri darīšanu. Cits jautājums, vai šādai atriebībai ir kāda politiskā un, galvenais, praktiskā lietderība.
Pašreizējā politiskā konstelācija ir gandrīz vienīgā iespējamā šajā Saeimas salikumā. Teorētiski iespējama atgriešanas pie vecās koalīcijas, taču tā jau būtu “Vienotības” izgāšanās. Nav teikts, ka prezidents trešo reizi dotu iespēju “Vienotībai” šī sasaukuma laikā atkal stādīt valdību.
Jau izskan aicinājumi ZZS virzīt citu Saeimas priekšsēdētāja amata kandidātu. ZZS ir divas iespējas. Abas partijai nesliktas. Pirmā - stingri pastāvēt uz savu. Vienošanās bija par amatu sadali, un mēs jūsu iekšpartejiskās izvēlēs nejaucāmies. Nejaucieties mūsējās. Pieņemiet un punkts.
Otra - labi, ja jūs tik ļoti gribat, tad atkal atveram tirgu. Ko jūs varat dot pretī? Tā kā Kūtris jau vienreiz tika “noņemts no trases” kā kultūras ministra kandidāts, tad tagad kompensācijai viņam un partijai jābūt ievērojamai. Ko tādu patiešām lielu varat piedāvāt? Jebkurā gadījumā ZZS iziet no situācijas kā uzvarētāja.
Bet kā tad ZZS vēlētājs, kas visu to tā pieņem? Kas vispār par viņiem vēlē, neizpratnē jautā tie, kas par ZZS nekādos apstākļos nebalsotu, vienalga, ko par Lembergu teiktu tās līderi. Cilvēku nesatricināmā pārliecība, ka tikai viņu redzējums ir vienīgais pareizais un iespējamais, ir patiešām apbrīnojama.
Tieši tie arī ir ZZS vēlētāji, kuri faktiski atbalsta Kūtra izteikumus. Arī minētajā radio pārraidē Aidis Tomsons uz Kūtra it kā vientiesīgo jautājumu - parādiet, ko Lembergs sliktu nodarījis - nespēja pārliecinoši un, galvenais, konkrēti neko pateikt. Lemberga sliktums ir it kā vispārzināma aksioma, bet ir sabiedrības daļa, kas šo aksiomu nepieņem.
Trakākais, ka līdz pat šim brīdim nav izstrādāts tāds šīs aksiomas pierādījums, kuru dzirdot Kūtrim un jebkuram citam vairs nebūtu ko iebilst. Tomsons nenobēra ikvienam saprotamus Lemberga noziedzīgos nodarījumus no piesauktā tiesas sprieduma. Kad, kur, ko, cik, kā. Tas, ka divdesmit gadu laikā Lemberga pretinieki neko vairāk kā visur klāt kabināmo pantiņu par smagos noziegumos apsūdzēto, tagad notiesāto, nav spējuši izgudrot, par daudz ko liecina.
Tomsona lietotā metafora par Kūtri kā strausu, kurš bāžot galvu smiltīs un neko negrib dzirdēt, bija pietiekama aksiomas atzinējiem, bet cilvēkam no malas, kurš par Lembergu dzird pirmo reizi, tā objektīvi bija tukša un nepārliecinoša. Teikt, ka cilvēks slikts, nepaskaidrojot, kāpēc, jo tas tāpat pašsaprotams, nav tā labākā pārliecināšanas metode. Tad jau Kūtra argumenti bezkaislīgam novērotājam no malas izklausījās pārliecinošāki.
Objektīvi jaunās valdības veidošanas procesā ir divi politiskie uzvarētāji - ZZS un “Progresīvie”. Šo partiju cilvēki visu vasaru staigā apkārt ar starojošām sejām. Tāpēc, ka viņi var publiski runāt to, ko grib un domā. To, ko no viņiem gaida tieši tie, kuri par viņiem vēlējuši.
“Vienotībai” un “Apvienotajam sarakstam” nemitīgi jāgudro dažādi iegansti, kāpēc viņi rīkojas tā, kā rīkojas. Jātaisnojas, jāklausās pārmetumos liekulībā un pat melīgumā. Kārtējo reizi pierādās, ka labāk ir runāt kā ir, nevis slēpties aiz sadomātiem stāstiem.
