Evikas Siliņas jaunās valdības apstiprināšana bija šī rudens spilgtākais politiskais notikums. Gluži likumsakarīgi tas aizēnoja citu ievērības cienīgu atgadījumu. Visnotaļ dīvaino bijušās veselības ministres Līgas Meņģelsones politisko kūleni, kuru trāpīgi raksturoja cits bijušais ministrs – Tālis Linkaits: “Kamēr braucu no vienas Latvijas malas uz otru, Līga Meņģelsone paguva gan iestāties partijā, gan izstāties.”
Ja kāds to ir palaidis garām, tad atgādināšu: Meņģelsone, kura kā ministre pārstāvēja “Apvienoto sarakstu” (oficiāli paliekot bezpartejiska), savas ministrēšanas pēdējās dienās iesniedza lūgumu uzņemt viņu partijā “Jaunā vienotība”, bet burtiski nākamajā dienā paziņoja, ka ņem savu iesniegumu atpakaļ.
Konkrētajā gadījumā nav jēgas atreferēt pašas Meņģelsones versiju par to, kas notika un kāpēc. Ne tāpēc, ka es neticētu Meņģelsones godaprātam. Ticu katram viņas vārdam. Bet tam nav ne mazākās nozīmes. Nav svarīgi, vai Meņģelsonei kaut kas tika apsolīts, vai arī viņa pati sadomājās, ka kāds viņai kaut ko sola.
Tas, kā tur īsti bija, neko nemaina, jo visiem tāpat viss ir skaidrs bez jebkādiem papildu skaidrojumiem. Sekundes desmitdaļā. Nevajag cilvēkus uzskatīt par neapķērīgiem grūtgalvjiem. Ja reiz cilvēks ieņem augstu amatu un grasās turpināt karjeru valsts struktūrās, tad pašsaprotama ir viņa vēlme stāties partijā.
Latviešu valodā nav noteikto un nenoteikto artikulu, bet, ja tādi būtu, tad šajā gadījumā būtu jāliek noteiktais artikuls. Proti, nav runa par kādām nenoteiktām partijām, kurās jāstājas, ja vēlies katapultēties varas stratosfērā. Runa ir par vienu konkrētu, visiem zināmu un ne ar kādu citu nesajaucamu partiju.
Tie, kas piedzīvojuši padomju laikus, to sapratīs vēl labāk. Pat ne sekundes desmitdaļā. Sekundes simtdaļā. Tajos laikos, dzirdot vārdu partija, nebija jautājumu - par kādu partiju ir runa. Par to pašu - galveno un vadošo. Par Brežņeva un Vosa partiju. Citu tolaik nebija. Tagad it kā ir arī citas, bet princips, uz kuru platiem soļiem ejam, ir palicis nemainīgs. Gribi karjeru valsts struktūrās - stājies partijā.
Meņģelsone nav vienīgā. Šo pašu ceļu ir gājusi gan cita bijusī veselības ministre Anda Čakša, gan tagadējā “lielā priekšniece” Evika Siliņa, gan daudzi citi, pašreizējo valsts prezidentu ieskaitot. Viņi visi sākumā bijuši “ne tajā” partijā, bet tad apjautuši, no kuras puses vēji pūš, un iestājušies partijā. Īstajā. Kurā jāstājas, šodien saprot jebkurš karjerists/vējrādītājs, kura mūža ceļš saplānots daudzus gadu desmitus uz priekšu.
Ne velti “Vienotību” konsekventi saucu par “Vienotību”. Jo tā, atšķirībā no nominālās partijas “Jaunā vienotība”, nav nekāda partija. “Vienotība” ir segvārds (eifēmisms) tam politisko birokrātu kopumam, kuru padomju laikos dēvēja par nomenklatūru. Tajos laikos “nomenklatūra” bija administratīvie darbinieki, kuru iecelšanu vai atstādināšanu drīkstēja veikt tikai ar partijas augstākās vadības ziņu. Ja cilvēks bija iekļauts nomenklatūras sarakstā, tad viņš faktiski bija imūns pret visu, izņemot nonākšanu partijas augstākās vadības nežēlastībā. Pat kriminālprocesu pret nomenklatūras darbiniekiem drīkstēja uzsākt tikai pēc partijas virsvadības (Centrālās komitejas) akcepta.
No šī aspekta Valmieras domes priekšsēdētājs Jānis Baiks ir it kā ārpus nomenklatūras. Tas zināmā mērā ir saprotams. Viņš jau nav “Vienotības” tīrbiedrs. Viņš ir tikai “sadarbības partneris” no “Valmierai un Vidzemei”. Viņa aizturēšana tāpēc ir uztverama arī kā signāls citiem. Tikai pilnvērtīga piederība “Vienotībai” dos tev drošu “jumtu”. Un arī tikai tad, ja ievērosi visus Latvijā valdošās korporatīvās ētikas principus.
Atsevišķi jārunā par to, uz ko daudzi norāda: vai tad partijās nestājas pārliecības dēļ? Vai tad tas, ka kaut ko solīja, pat it kā labas lietas dēļ (papildu finansējumu veselības aprūpei), ir iemesls, lai kaut kur stātos?
Kārtējo reizi jānorāda uz fokusa pārbīdi. Nav runas par partijām. Konkrētā gadījumā runa ir vienu, konkrētu partiju. Sakām “partija”, domājam “Vienotība”. Gribi būt nozīmīga skrūvīte sistēmā - stājies partijā. Tā mūsu pusē ir bijis kopš senseniem laikiem.
Tiklīdz mēs šo mehānismu saprotam, tā viss nostājas savās vietās. “Vienotība” savā dziļākajā būtībā ir nevis partija vārda klasiskajā izpratnē, bet gan birokrātu, ierēdņu, karjeristu nomenklatūras saraksts. To cilvēku kopa, kura bremzē Latvijas attīstību, jo viņiem nav nekādas Latvijas valsts attīstības vīzijas. Tas ir karjeristu saraksts, kurus interesē tikai pašu vieta varas hierarhijā un no šīs vietas iegūstamie labumi.
Meņģelsones gadījumu ar viņas lūgumu uzņemt partijā un sekojošo šī iesnieguma atsaukumu var uztvert gan kā savdabīgu kuriozu, pašas Meņģelsones neveiklu politisku manevru, gan kā sava veida audzinošu, izglītojošu piemēru. Šis gadījums spilgti atsedz Latvijas politiskās sistēmas butaforisko raksturu.
Var, protams, teikt, ka tur jau nav nekā jauna. Kurš gan šaubās, ka mūsu partijas ir tikai izkārtnes, simulakri, kargo kulta rituālie rekvizīti? Par to tiek runāts daudz un bieži, bet nav par skādi šīs patiesības laiku pa laikam bāzt “elektorātam” degunā. Citādi var aizmirsties un šo politisko bufonādi uztvert gluži nopietni. Tādi politiskie spīdekļi kā Meņģelsone neļauj mums šajā aizmirstībā ieslīgt. Par šo skaidro mācību vien viņai būtu jāizsaka pateicība. Paldies, Līga!
