Šodien Saeimā balso par jauno Evikas Siliņas valdību. Šī valdība ieies Latvijas politiskajā vēsturē ar vairākām īpatnībām.
Pirmkārt, tā ir izteikta politiskā darījuma valdība, kad politiskie spēki tiek aicināti pie galda, atklāti atlīdzinot par agrāk sniegtu pakalpojumu. Var jau teikt, ka jebkuras valdības veidošana ir politisks “darījums”, bet neatceros, kad tas būtu noticis tik tieši, konkrēti un neslēpti kā šoreiz. Burtiski dažas stundas pēc Valsts prezidenta vēlēšanām premjerministrs Krišjānis Kariņš nāca klajā ar šo “koalīcijas paplašināšanas” ierosmi.
Vairas Vīķes-Freibergas gadījumā 1999. gada jūnijā situācija bija cita, jo vienojās opozīcija un pēc prezidenta vēlēšanām gāza valdošās partijas “Latvijas ceļš” valdību. Var diskutēt, kas šodienas koalīcijas nomaiņā ir vista, kas ola, jo ir acīmredzams, ka “Vienotība” daudz patīkamāk jūtas “Progresīvo” un ZZS sabiedrībā, nevis pie viena galda ar “Apvienoto sarakstu” un Nacionālo apvienību. Līdzīgi kā Joahims fon Ribentops 1939. gadā labāk jutās Maskavā kopā ar Josifu Staļinu un Vjačeslavu Molotovu nekā ar britu vai franču kabineta locekļiem. Katrs jūtas labāk kopā ar šķiriski sev tuvākiem cilvēkiem, tāpēc prezidenta vēlēšanu darījums var tikt uztverts arī kā parocīgs iegansts valdības partneru nomaiņai.
Otrkārt, līdz pat pēdējām dienām nebija skaidrs valdības sastāvs. Arī valdības deklarācija parādījās tikai dažas dienas pirms balsojuma, un tajā nekādas īpašas novitātes nav atrodamas. Citiem vārdiem, šī valdība, kaut arī tika briedināta neparasti ilgi - no šā gada maija, faktiski tika sastiķēta lielā steigā. Šī sasteigtība, visticamāk, ir sekas šīs valdības rašanās darījuma raksturam. Bija skaidrs, ka tajā jāiesaista par prezidentu balsojošie spēki, bet, tieši kā tas tiks izdarīts un kas no tā principāli mainīsies, nebija līdz galam atrunāts. Tāpēc visa šī mazliet juceklīgā jezga.
Un, kā teiktu angļi: visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi - ir jāpiekrīt redzamākajam “Progresīvo” runas vīram Andrim Šuvajevam, ka šī būs pirmā patiesi kreisi centriskā valdība kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Šis Šuvajeva izteikums LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?” uzreiz izpelnījās dažu novērotāju neizpratni, tāpēc tas jāiztirzā detalizētāk.
Latvijas politiskajā mitoloģijā vēl kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem izveidojies, manuprāt, maldinošs priekšstats, kurā kreiss = sovjetisks = krievisks = slikts; labējs = demokrātisks = rietumniecisks = latvisks = labs. Līdz ar to jebkurai partijai, ja tā gribēja būt valdībā, bija nepieciešams pozicionēties kā labējai un norobežoties no kreisi/krieviskajām saskaņām, PCTVL un citām bitēm.
Vēlāk šis dalījums evolucionāri reducējās uz “krieviskajām” un “latviskajām” partijām, bet tagad uz “valstiski domājošajām” un visām pārējām, tātad “nevalstiski domājošām”. Rezultātā visas līdzšinējās valdības ir uzdevušās un faktiski arī bijušas labēji centriskas. Vai tagad kaut kas mainīsies?
Īsā atbilde ir - jā. Pirmkārt, koalīcijā tiek iesaistīts patiesi īsts kreisais spēks (nevis viltus sociāldemokrātiskā “Saskaņa”), kurš iestājas gan par kreisu sociālo politiku (tā dēvētie cilvēktiesību jautājumi), gan kreisu ekonomisko politiku (vaļīgāku fiskālo disciplīnu).
Otrkārt, un tas mūsu gadījumā ir vissvarīgāk, Latvijas politiskā šķira kopumā un it īpaši tās “viedokļu līderi” ir nosvērušies stipri pa kreisi. Nav noslēpums, ka Latvijas kultūrpolitiskā mode atpaliek no Rietumeiropas par pieciem līdz desmit, atsevišķos gadījumos pat vairāk gadiem. Tagad, kad Rietumos kreisais uzplūds (Baraks Obama, Fransuā Olands, Angelas Merkeles kreisā sānslīde) jau iet uz beigām, pie mums atplūduši šīs pamatstraumes beigu ūdeņi. “Vienotība” vēl aiz ieraduma uzdodas par labēju partiju un ekonomiskos jautājumos tā tāda arī paliek, bet būt labējam Latvijas politiskajā telpā vairs neskaitās stilīgi.
Ko tas nozīmē? Tas nozīmē ne tikai jaunu valdību, bet, iespējams, pat jaunu ēru Latvijas politiskajā dzīvē. Apzināti lietoju piesardzīgo - iespējams, jo “Progresīvo” uznāciens Rīgas domē bija spilgts un “ar pretenziju”, bet beigās sanāca - blāvs un “nekāds”. Kā slavenajā pasakā par čiku. Tāpēc tikai laiks rādīs, cik viņu pieteikums lielajā politikā būs paliekošs.
Jebkurā gadījumā jaunajai Siliņas valdībai būs milzīgs uzticības kredīts. Daudzi skeptiķi, kuri par šīs valdības sastāvu atklāti šausminās, šajā brīdī var sašutuši jautāt: kāds vēl kredīts? Jo ātrāk šī valdība sabruks, jo labāk. Taču neuzdosim savu pārliecību par visu citu pārliecību.
Kā intervijā “Neatkarīgajai” teica politikā ne vienu vien pudu, drīzāk jau centneru sāls apēdušais Augusts Brigmanis: absolūto cilvēku vairākumu interesē “Sadales tīkla” tarifi un tas, kas pēc visu maksājumu izpildes paliek maciņā. Taču mūsdienu politiskās dzīves lielākais paradokss ir tas, ka galvenos viedokļu līderus, politisko procesu vērtētājus - tos, kas veido sabiedrisko domu - tieši šie jautājumi interesē vismazāk.
Protams, izskata pēc viņi tiem pievērš uzmanību, bet galvenie jautājumi ir citi. Tā pati Stambulas konvencijas ratifikācija, civilās partnerības regulējums un kas būs kultūras ministrs - “progresīvā” Logina vai “vecais stagnāts” Kūtris? Šeit svarīgi uzsvērt, ka nav svarīgi, cik patiesi progresīvs vai atpalicis ir viens vai otrs kandidāts. Galvenais, kādā nokrāsā ir ietonēts viņa tēls šajā politiskajā ēnu teātrī. Kurai komandai viņš piederīgs: “gaismas” vai “tumsas” spēkiem.
Šī būs pēdējo desmit gadu laikā šķiriski tuvākā valdība tām aprindām, kuras, lai apliecinātu savu piederību pašiedomātajai “intelektuālajai elitei”, ir gatavas atbalstīt jebkuru, pat visidiotiskāko ideju, ja vien tā izskatās pietiekami “advancēta”. Tāpēc šīs aprindas, kuru ietekmi būtu muļķīgi noliegt, stāvēs un kritīs par “savējo” valdību.
Bet kā tad ZZS? Vai tad tas nav labējs, konservatīvs spēks? Vai tad tas nelīdzsvaros “Progresīvo” kreisās pārmērības?
Varbūt arī kaut kādā mērā kopā ar “Vienotību” šo to minimizēs, bet jāatceras, ka ZZS šajā koalīcijā ir paņemts kā zibensnovedējs/peramais puika. ZZS to saprot un ir gatavi šo lomu uzņemties, ja tikai tā ļauj noņemt no sevis “nepieskaramo” birku.
Mēdz teikt, ka aprēķina laulības ir tās stabilākās, jo abas puses saprot, kāpēc tās ir kopā un ko katrs no otra gaida. ZZS šo savu vienošanās pusi lieliski apzinās un visādi apliecina. Vismaz līdz iešanai pie politiskā altāra. Pēc tam, kad gredzens būs pirkstā, tad varbūt parādīsies arī cita attieksme.
Visu nokrāsu skeptiķiem vēl paliek pēdējais, pats stiprākais trumpis. Bet kā tad ar visa ļaunuma sakni - Aivaru Lembergu? Kā šai koalīcijai izdosies neitralizēt ļaunā burvja Gingema/Lemberga visur saspraustās vudū adatas?
Jāatzīst, arī šis trumpis ir viegli sitams. Lemberga “burvestības” tiks neitralizētas tieši tāpat, kā Āfrikas kausa izcīņā futbolā tiek galā ar visos vārtos slepus ieraktajiem burvju akmeņiem. Proti, spēlējot futbolu un sitot bumbu vārtos. Vienkārši par burvestībām nedomājot. Lai pēc spēles zaudētāju komandas burvji skaidrojas ar menedžeriem, kāpēc pretiniekam bijuši spēcīgāki burvju vārdi. Uz spēlētājiem un viņu treneriem šīs diskusijas neattiecas.
Stāsts par “Lemberga ietekmi” ir tieši no tā paša repertuāra, kurā “retrogrādais Merkurs” jauc visu dzīvi. Cilvēkam var būt trīs augstākās, viņš var izsmiet homeopātiju, augstprātīgi pavīpsnāt par afrikāņu burvju rituāliem, taču var arī tikpat nevainīgi pajautāt: un kas viņš ir pēc horoskopa?
Kāpēc visu to pieminu? Tāpēc, lai paskaidrotu: vērtēt politiskos procesus tikai no tīri racionāliem aspektiem nozīmē ignorēt ārkārtīgi nozīmīgu iracionālu kvazireliģiskas pārliecības, ideoloģijas plakni. Tieši šīs dimensijas ignorēšana, mēģinājumi valdības veidošanu racionalizēt bija galvenais iemesls, kāpēc šim jautājumam veltītais 13. septembra LTV raidījums “Kas notiek Latvijā?” sanāca tik tukšs un garlaicīgs.
Galu galā visa pamatā ir ārkārtīgi viegli uztverami tēli, arhetipi, kuri sekundes simtdaļās cilvēku smadzenēs veido sinaptiskās neironu saites, nevis nedzīvā birokrātu valodā sarakstīti valdības deklarācijas punkti. Kurus tāpat neviens nelasa un kuru jēga ir vienīgi būt. Ķeksītim.
