Kā ilggadējs sporta līdzjutējs varu teikt tikai vienu: kaut ko tādu, ka viena gada laikā divas reizes ar dažu mēnešu pārtraukumu (jūnijā hokejisti, septembrī – basketbolisti) notiek Latvijas izlases svinīgā sagaidīšana pie Brīvības pieminekļa, piedzīvoju pirmo reizi. Latvijas sportistu panākumi ir vienreizēji.
Šiem panākumiem nav tikai sportiskā komponente. To nozīme ir krietni lielāka. Varētu pat teikt gudrā svešvārdā - tam ir milzīgs kumulatīvais efekts. Latviešu nācija ir ilgstoši cietusi no pašapziņas trūkuma, un pret kompleksiem nav labāku zāļu kā šādi panākumi. Kā teica mūsu spilgtākais spēlētājs Pasaules kausā Arturs Žagars - ir milzīgs prieks, ka mēs visa Latvija esam kopā. Tas dod enerģiju visiem.
Neteikšu, ka bijušās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas izteikumi savulaik no Dziesmu svētku estrādes “Mēs esam diženi, mēs esam vareni” būtu bijuši nevietā un bez pamata. Bija vietā un laikā, jo latviešu tautai tobrīd patiešām bija nepieciešami uzmundrinoši vārdi, lai nomāktu ierastos - nu, ko nu mēs? Mēs jau neko. VVF deva impulsu idejai - arī mēs varam.
Vakar pie Brīvības pieminekļa VVF vārdus ar nelielām izmaiņām atkārtoja mūsu komandas kapteinis Dairis Bertāns. Lai arī Dairim šie vārdi nesanāca tik aktieriski pārliecinoši kā publiskajās runās ietrenētajai VVF, Daira izpildījumā tie bija saturiski daudz piepildītāki. Latvijas basketbola izlase bija dižena un varena ne tikai skanīgos vārdos. Tikai viena metiena attālumā tā bija no medaļām un uzvaras pār nākamo pasaules čempioni - Vāciju.
Tas latviešu nācijas pašapziņas pienesums, kuru deva mūsu izlases fantastiskais sniegums Džakartā un Manilā, ir nepārvērtējams. Jau mūsu hokejistu panākumi pasaules čempionātā šķita kaut kas ārkārtējs, bet viena gada laikā ar triju mēnešu starpību sumināt savējos pie Brīvības pieminekļa, tas ir kaut kas nebijis ne tikai Latvijas, bet visas pasaules sporta vēsturē.
Protams, vienmēr var teikt, ka mūsu hokejisti jau neieguva zeltu. Mūsu basketbolisti pat ne medaļas, bet... Mēs esam pierādījusi savu saliedētību un spēku. Pirmām kārtām jau paši sev. Atsevišķi jārunā par saliedētību, jo tieši tā bija tā burvju nūjiņa, kura ļāva mūsu sportistiem sasniegt tos augstumus, kuru dēļ tūkstošiem cilvēku jau otro reizi šogad pulcējās pie Brīvības pieminekļa. Ne tikai lai suminātu mūsu sportiskos varoņus, bet arī lai sajustu šo saliedētības saldo garšu.
Mūsdienās vārdam saliedētība ir aizdomīga piegarša, jo veido alūzijas ar vārdu fašisms, kura etimoloģija nāk no vārda “zaru kūlis”. Šajā ziņā mums jābūt stingriem un nelokāmiem - ja kāda nācija saliedētības sludināšanas ietvaros ir nonākusi fašisma valgos, tad tas nedrīkst būt par pamatu idejai, ka saliedētība ir bīstama. Mūsu gadījumā saliedētība un vienojošs gars ir galvenais faktors, kurš varētu novest pie sengaidītā nacionālā izrāviena.
Būsim atklāti pirmām kārtām pret sevi. Mūsu basketbolistu uzvaras Francijā, Spānijā un Itālijā diez vai kāds pat pamanīja. Lai kādas šīs valstis nebūtu basketbola lielvalstis, arī tur ir tikai viens reāls sporta veids - tas ir futbols. Mūsu piektā, septītā vai trešā vieta maz kuru pasaulē interesē. Tā ir tikai mūsu uzvara, uzvara tikai mums, un nevienam citam gar to nav nekādas daļas.
Pat ja Dāvis Bertāns ceturtdaļfinālā pēdējās sekundēs būtu iemetis trīspunktnieku un izslēdzis nākamos pasaules čempionus no tālākās cīņas par medaļām, šim notikumam būtu niecīga rezonanse pat Vācijā, nerunājot par pārējo pasauli. Kāpēc to pieminu? Tāpēc, ka ar nokaitētu dzelzi jāizdzen no latviešu apziņas skatīšanās pār plecu - ko par to teiks citur pasaulē? Mēs gūstam uzvaras nevis tāpēc, lai kādam kaut ko pierādītu, bet gan tāpēc, lai gūtu baudījumu sev - mēs varam uzvarēt, uzvaram un uzvarēsim.
Sportisti mūs šogad ir divas reizes pamatīgi iepriecinājuši. Būtu lieliski, ja arī politiķi demonstrētu šādus sasniegumus. Teikšu atklāti, prezidenta ievēlēšana šķita daudzsološa. Tagad kārta jaunajai valdības vadītājai. Nebūtu slikti, ja viņa ņemtu priekšzīmi no mūsu basketbolistiem un hokejistiem un dotu nācijai papildu pašapziņu.
