Pagājušajā nedēļā tika publiskots jaunās Evikas Siliņas valdības potenciālo ministru saraksts. Kā vienmēr līdzīgās situācijās, šīs personas uzreiz nonāca smagas kritikas krustugunīs. Sāpīgākos triecienus nācās saņemt Gunāram Kūtrim un Andrim Sprūdam.
Kūtris jau pamanījies atzīt, ka uz viņam pierakstīto kultūras ministra krēslu nemaz nepretendē. Savukārt par Sprūdu izvērtušās asas pretējo nometņu cīņas. Viņa partijas biedri sliktākajās politisko demagogu tradīcijās bez mazākās kauna sajūtas ķērušies pie slīkstošu politiķu pēdējā salmiņa - pārmetumiem “labi koordinētā nomelnošanas kampaņā”, tādējādi kārtējo reizi apliecinot, ka ir izteikta muldētāju partija, kas pat par saviem vārdiem neatbild.
Diemžēl šīs tirgus līmeņa pļāpas par “kampaņām”, traucē racionālu iespējamo ministru izvērtēšanu. Bet derētu. Ar Sprūdu esmu ticies un viņu intervējis neskaitāmas reizes daudzu gadu garumā. Vēl pavisam nesen, tieši pirms NATO Viļņas samita jūlija sākumā, kad jau iezīmējās jaunās koalīcijas aprises, kurā Sprūdam tika prognozēta vieta valdībā. Tiesa, toreiz runāja, ka tas varētu būt ārlietu ministra krēsls.
Vienmēr gan pirms, gan pēc intervijām, gan arī to laikā esam apmainījušies ar domām, redzējumiem par to vai citu ārpolitisko aspektu. Neviena mūsu sarunu epizode man nav radījusi kaut minimālas šaubas par Sprūda valstisko un rietumniecisko pozīciju. Saukt viņu par prokremlisku vai proputinisku nav bijis ne mazākā pamata.
Par tagad publicētajiem viņa agrāko laiku izteikumiem un viņa personisko piemērotību aizsardzības ministra amatam nedaudz vēlāk. Vispirms atļaušos pateikt, ka, lai ko Sprūds dzīves laikā būtu izteicis, man nav ne mazāko bažu par viņa lojalitāti un saprātīgu pasaules redzējumu.
Tajā pašā laikā jāatzīst, ka Sprūds ir izteikts “pamatplūsmas” eksperts, kurš vienmēr runā “pareizi”. Vienalga kad, kur, kaut nakts laikā pamodināts. Tieši tā, kā tajā brīdī skaitās pareizi un cienījami. Gluži automātiski. Citādi viņš nemaz neprot.
Nav noslēpums, ka “pareizums” Latvijas krieviskajā un latviskajā telpā atšķiras. Nedaudz, bet atšķiras. Tāpēc krievu valodā raidošajos medijos “pareizais” Sprūds atsevišķos momentos ir runājis tā, kā latviešu telpā jau vairs neskaitās gluži “pareizi”. Īpaši, ja paņemam senus ierakstus un tos konfrontējam ar šodienas izpratni par to, kas pareizi, kas nepareizi bez pēdiņām.
Šīs Sprūda senās intervijas kārtējo reizi apliecina, cik bīstama Latvijai ir divu “informatīvo telpu” pastāvēšana, kad politiķi un tā dēvētie eksperti katrā no šīm “telpām” runā nedaudz atšķirīgā tonalitātē, cenšoties piemēroties auditorijas izpratnei par “pareizumu”.
Teorētiski tādi “eksperti”, kuri atkarībā no auditorijas maina ja ne gluži uzskatus, tad vismaz akcentus, būtu diskvalificējami no ekspertu vidus, taču mums šo kvalificēto ekspertu nemaz tik daudz nav. Tāpēc jāiztiek ar tiem, kas ir. Līdz ar to Sprūda 2014. gada divdomīgie izteikumi par Krimu varbūt arī nav tik kritiski, lai viņu obligāti “noņemtu no trases”. Viņš drīzāk atskaņoja tā brīža reālistisko skatījumu uz politisko situāciju Ukrainas dienvidos.
Galu galā, roku liekot uz sirds, kurš var pārliecinoši teikt, ka līdz 2022. gada 24. februārim ticējis Ukrainas drīzai Krimas atgūšanai. Šāda iespēja bija tikai tīri teorētiska, jo Ukrainas armija 2014. gadā un arī turpmākajos gados nebija gatava karam ar Krieviju, bet citādi atgūt Krimu nebija iespējams.
Tad jau krietni bīstamākas izskatās Sprūda izplūdušās atbildes par iespējamo separātismu Latvijā un potenciālajiem mēģinājumiem nodibināt “Latgales tautas republiku”. Tā vietā, lai asi un bez mazākiem kompromisiem noraidītu pat domas par šādiem gājieniem, Sprūds intervijā radio “Baltkom” sāka spriedelēt par “procesa konstitucionalitāti”, “tā miermīlīgo raksturu” un sarunu par šo tēmu iespējamību. Šeit divu domu nav - tā ir pilnīgi nepieņemama muldēšana.
Skaidrs, ka arī šajā gadījumā izpaudās Sprūda, ja tā var teikt, inteliģentā daba. Centieni izvairīties no kategoriskiem izteikumiem un maksimāli nogludināt asos stūrus atspēlējas šodien. Te arī nonākam pie jautājuma par Sprūda piemērotību aizsardzības ministra amatam. Vai kara apstākļos mums ir pieļaujams aizsardzības ministrs - nosacītais “botāniķis ar brillītēm”, kurš savu rakstura īpašību dēļ nav spējīgs turēt stingru pozīciju visās iespējamās situācijās?
Teikšu vēl vairāk. Jautājums ir daudz nopietnāks nekā pārspriedumi par Sprūda agrāko laiku izteikumiem. Vai kara laika apstākļos vispār drīkst tik nopietnu sektoru kā aizsardzības ministrija nodot “Progresīvo” pārziņā? Vai nepietiek jau ar “Progresīvo” idejiskās līdzinieces “Kustības Par!” pārstāves Marijas Golubevas savulaik iekšlietu ministrijā sastrādāto? Sprūds varbūt nav tik traģisks gadījums kā Golubeva, bet kara apstākļos riskēt nedrīkst. Tāpat kā saspringtā mača galotnē nevar laist laukumā spēlētāju, par kura spējām nav pārliecības.
Paradoksālā kārtā Sprūda lamāšana par prokrievisku putinistu objektīvi lej ūdeni uz viņa un “Progresīvo” dzirnavām. Tāpēc, ka notiek jēdzienu devalvēšana un patiesu argumentu aizstāšana ar viegli apstrīdamiem. Kāds nu Sprūds prokremlisks? Šo birku Sprūda aizstāvji visai viegli no viņa var “atmazgāt”. Cita lieta, ka Sprūda tipa politiķi kara apstākļos no militārā sektora būtu jātur pēc iespējas tālāk. Turklāt vēl no partijas, kurai globālisms ir ideoloģijas stūrakmens un attiecīgi riebums pret nacionālu valstu ideju kā tādu.
Skaidrs, ka Sprūds nav nedz prokrievisks, nedz prokremlisks, taču arī Čemberlens 1938. gadā nebija nedz provācisks, nedz prohitlerisks. Tas gan viņam netraucēja meklēt iespēju vienoties ar Hitleru. Droši vien Čemberlens nebija slikts cilvēks. Viņš tikai ļoti negribēja karu un uzskatīja sevi par reālistu.
Pie kā šie mūžīgo reālistu, humānistu, miera mīlētāju kompromisi ar absolūto ļaunumu pasauli noveda pirms 85 gadiem, nav jāatgādina. Savukārt mūsdienu Čemberleni ļāva Putinam uzsākt plaša mēroga karu Eiropā pirms pusotra gada. Vai situācijā, kad mums kaimiņos zobus griež 21. gadsimta Hitlers, mums vajag aizsardzības ministru - Čemberlena tipa politiķi? Stipri šaubos, lai arī Sprūds kā cilvēks man šķiet visnotaļ simpātisks un interesants sarunu biedrs.
