Latvijas basketbola izlase 2023. gada Pasaules kausa izcīņā pārspējusi pati sevi un pārsteigusi pasauli.
Tiem, kuri nav pietiekami dziļi tēmā, atgādināšu, ka jau izcīnītā ceļazīme uz Pasaules kausu Indonēzijā tika uztverta kā milzu uzvara, jo nekad agrāk neesam varējuši pārvarēt kvalifikācijas ciklu. Pēc tam, kad tikām ielozēti tā sauktajā nāves grupā, mūsu padomju laiku zvaigzne Valdis Valters sociālajos tīklos ierakstīja: mūsējiem nav izredžu izkļūt no grupas (Francija, Kanāda, Libāna).
Kad daži mēģināja iebilst, ka Kanāda taču ir ņemama (par olimpisko vicečempionu Francijas neuzvaramību domstarpību nebija), tad Ģenerālis (tā Valters sevi pozicionē sociālajos tīklos) nevērīgi attrauca: jā, jā, ar Kanādas 12 NBA spēlētājiem.
Kad atklājās, ka Indonēzijā (par Filipīnu posmu tajā brīdī pat nebija runas) nespēlēs mūsu galvenā NBA zvaigzne Kristaps Porziņģis, tad kopējais noskaņojums kļuva latviešiem ierasti piezemēts: jāpriecājas un jālepojas, ka vispār esam tikuši tik tālu. Ar izlozi varbūt nepaveicās, bet galvenais jau nav uzvarēt, galvenais ir piedalīties.
Šeit obligāti jānorāda, ka uzreiz pēc minētās izlozes komandas kapteinis Dairis Bertāns runas par smago grupu noraidīja kā nepieņemamas. Vienalga, kāda grupa, jācīnās par uzvaru katrā spēlē, uzsvēra Bertāns. Vienalga, kāds pretinieks. Tas, ko tagad Latvijas izlases puiši jau ir izdarījuši, ir it kā brīnums, bet šim “brīnumam” ir pavisam ikdienišķs, racionāls, ne ar kādām maģijām vai mistikām nesaistīts izskaidrojums.
Ir kāds līdz apnikumam nodrāzts izteiciens: viss jau ir galvās. Lai cik šis izteikums nebūtu banāls, tas deviņos gadījumos no desmit ir patiess. Droši vien tieši tāpēc arī skan tik banāli.
Konkrētajā gadījumā runa ir par tā dēvēto uzvarētāju un zaudētāju mentalitāti. Sportā, tāpat kā jebkurā citā dzīves situācijā, uzvarētājs visbiežāk ir determinēts jau pirms iziešanas laukumā. Paši spēlētāji to varbūt vēl skaidri neapzinās, tikai miglaini apjauš, bet par 80% (protams, nosacīti) rezultāts ir paredzams vēl pirms spēles. Atsevišķos cīņas veidos šis procents tuvojas simtam. Tāpēc, piemēram, lielo, smago zīdītāju (degunradžu, ziloņu, lauvu, gorillu) tēviņu pārošanās cīņas pārsvarā ir “psiholoģiskas” un tikai galējas pušu nepiekāpības gadījumos pāriet reālā, fiziskā sadursmē.
Šodien visi slavē izlases treneri Luku Banki, kuram izdevies iedvest latviešu basketbolistiem to pašapziņu, kura nepieciešama, stājoties pretī tādiem grandiem kā Francija, Spānija, Itālija, Brazīlija. Varu tikai pievienoties viņa slavinātājiem un nepateikšu neko jaunu, sakot, ka tieši šīs īpašības - pašapziņa, pašcieņa, ticība saviem spēkiem, komandas gars, neskatīšanās pār plecu, ko teiks “lielie” - ir absolūti nepieciešamas Latvijas politiskajai šķirai, lai tā panāktu Latvijas “atpakaļslīdēšanas apturēšanu” (Egils Levits), izslēgtu “pašiznīcināšanās pogu” (Alvis Hermanis) un beidzot uzsāktu sen gaidīto izrāvienu. Ne tikai ekonomikā, bet pilnīgi visās dzīves jomās.
Jautājums - kā to panākt? Rakstnieks Māris Bērziņš intervijā “Neatkarīgajai” rosina Latvijas sabiedrībai iziet tādus kā kolektīvos psihoterapijas kursus. Šī ideja nav jauna. Savulaik tā jau arī tīri praktiski ir tikusi realizēta. Tiesa, nesaucot šo “psihoterapijas kursu” šādā vārdā. Par ko ir runa?
Lai nevairotu aizspriedumus un iespējamos pārpratumus, uzreiz pateikšu, ka iepriekšējā “psihoterapeitiskā kursa” idejisko jēgu un sasniegtos rezultātus nevērtēju nepārprotami negatīvi vai pozitīvi. Tiem bija gan savi plusi, gan mīnusi.
Runa ir par tā dēvētās sovjetiskās domāšanas transformēšanu Rietumu tipa “liberālās demokrātijas” garā. Šī domāšanas transformācija tika realizēta par “atvērtības” kvazireliģijas pravieša Džordža Sorosa un viņa domubiedru naudu. To veica “Sorosa fonda” aktīvisti un laikraksts
“Diena” tās galvenās redaktores Sarmītes Elertes vadībā. Šodien šo darbu turpina lielākais un ietekmīgākais kolektīvais “psihoterapeits” - tā dēvētie sabiedriskie mediji.
Viena no šīs kvazireliģiskās ideoloģijas negatīvajām blaknēm (latviešiem) ir tieši “uzvarētāju” mentalitātes pārveidošana. Tiek uzskatīts, ka “uzvarētāju” mentalitāte ir tā pati agresivitāte, kura savukārt ir fašisma un visas vardarbības pamatā. Tāpēc notiek mērķtiecīga Eiropas un baltās rases pašnoniecināšana, lai mazinātu šeit it kā valdošo agresivitāti, kas esot visu karu pamatā.
Šīs kustības ietvaros, piemēram, Īlona Maska meita sludina, ka visi bagātnieki ir nelieši un tieši viņu (tādu kā viņas tētis) dēļ pasaule esot tik “netaisnīga”. Mums, kas reiz jau izgājuši šo “bagātnieku iznīcināšanas” ciklu, tas viss liekas “ak, šausmas”, bet mūsu “sabiedriskie mediji” jau nenostāsies pret valdošo tendenci.
Vai “sabiedriskie mediji”, veidojot latviešu nācijas kolektīvo apziņu, ievēro to kursu, kuru Lukam Banki sekmīgi izdevās iedvest mūsu basketbolistiem? Atbilde ir nepārprotama - nē, nē un vēlreiz nē. Tikai viens piemērs. Es būtu tikai priecīgs, ja kāds varētu norādīt uz citiem pozitīvākiem piemēriem.
Šovasar, tuvojoties 1. septembrim, pēkšņi (?) atklājās, ka saskaņā ar pirms gada pieņemtajiem grozījumiem imigrācijas likumā tiem Krievijas Federācijas pilsoņiem, kuri pirms šīs pilsonības iegūšanas bijuši Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi (šeit dzīvo ilgi vai pat šeit dzimuši) un gada laikā nav pārformējuši savas patstāvīgās uzturēšanās atļaujas, ar 2. septembri vecās uzturēšanās atļaujas kļūs nederīgas.
Izrādās, Latvijā ir vairāki tūkstoši personu (precīzu skaitli neviens īsti nezina), kurām būtu bijis šīs uzturēšanās atļaujas jāpārformē, bet viņi to nav izdarījuši. Viņi vispār nav kustinājuši ne pirkstu, lai kaut ko darītu. Kā jau teicu, neviens precīzi nezina, cik no šiem nekā nedarītājiem reāli vēl atrodas Latvijā, cik šeit vairs nedzīvo. Tiek pieņemts, ka tādu varētu būt vairāki tūkstoši. Ko ar viņiem darīt?
Eļļu ugunī, kā parasti, ielēja Kremļa propaganda, Krievijas tiešie un pastarpinātie ietekmes aģenti un vietējie “noderīgie idioti”. Kā pēc propagandas mācību grāmatām tika pārbīdīts fokuss un skaļi izkliegts Pavlova refleksu izraisošais atslēgas vārds - deportēšana.
Fokuss tika pārbīdīts uz “nabaga vecajiem, slimajiem krieviem”, kurus sirmā vecumā, kad prāts vairs nav tik ass, spiež mācīties “velnišķīgi grūto” latviešu valodu. Tiem, kuri nespēs šo valodu iemācīties, liks sakrāmēt koferus, aizvedīs uz staciju, salādēs vagonos un prom.
Kā ir patiesībā? Runa ir par Krievijas Federācijas pilsoņiem (nevis par krieviem vai nepilsoņiem), mazāk nekā 75 gadus veciem, kuriem jāzina latviešu valoda A2 (zemākajā) līmenī. Tas ir, jāsaprot ap 100 vārdu un jāvar atbildēt uz pašiem, pašiem primitīvākajiem jautājumiem. Nekādas garumzīmes un pareiza gramatika. Jāzina tikpat, cik jebkuram tūristam Spānijas laukos, kur angliski nerunā vispār. Šie 100 vārdi jāzina cilvēkiem, kuri Krievijas pilsonību ieguvuši, pirms tam ilgstoši dzīvojot Latvijā.
Tātad likums ir likums. Tas cilvēkiem, kuri uzturas Latvijā, ir jāpilda. Vienalga, vai tas ir Latvijas, Krievijas, Beļģijas vai Burkinafaso pilsonis. Kur problēma? Protams, katrā konkrētā gadījumā, ja cilvēks atrodas slimnīcā; ir smags invalīds un nespēj šos dokumentus nokārtot, var atrast gluži humānus un pieņemamus risinājumus, kas nevienam saprātīgam cilvēkam neradītu iebildumus. Tā vietā uz šo dažu smago gadījumu bāzes tiek torpedēts viss likums un uz diviem gadiem pagarināts dokumentu iesniegšanas termiņš.
Konkrētajā gadījumā es nerunāju par pašu šo likumu un tā grozījumiem. Tas šajā gadījumā nav būtisks. Tas ir tikai atspulgs uz sienas, kas ieskicē kopējo bildi. Runa ir par Lukas Banki “uzvarētāju” mentalitātes ieaudzināšanu sabiedrībā. Kādu pozīciju šajā situācijā ieņēma Latvijas nācijas nosacīti galvenais treneris - “sabiedriskie mediji”?
Skaidra atbilde atrodama šim jautājumam veltītajā raidījumā “Aizliegtais paņēmiens”, kurā kā “eksperti” bija pieaicināta portāla “Re:Baltica” darbiniece Inga Spriņģe un PR (komunikācijas) (?) doktors Mārtiņš Kaprāns. Jānorāda, ka šis jau bija tāds kā tēmu noslēdzošais raidījums, jo pirms tam šis jautājums tika skatīts īsāka formāta ziņu sižetos. Visos gadījumos uzņemtā toņkārta bija līdzīga Kremļa propagandas partitūrai - ak, nabaga vecie krievu sirmgalvji, kurus moka piekasīgie latviešu nacionālisti.
Ne velti Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča komentārs uz raidījuma producentu viņam nosūtīto jautājumu bija īss: “Komentāru nebūs, jo valsts prezidents neveicinās Krievijas propagandas vēstījuma izplatību.”
Šajā raidījumā zīmīga bija Kaprāna argumentācija: “Man te zvana ārzemju žurnālisti, un man jātaisnojas...” Ļoti līdzīga argumentācija ik dienas skan saistībā ar valdības veidošanu un jebkuru strīdīgāku politisku jautājumu. Ko par to teiks mūsu stratēģiskie sabiedrotie (ASV un NATO)?
Atkal, lai nerastos pārpratumi, esmu spiests precizēt, ka tas, ko patiešām svarīgos jautājumos teiks ASV un NATO, ir ārkārtīgi svarīgi un mums saistoši, bet runa ir vienīgi par patiešām svarīgiem jautājumiem, nevis par to, vai 1985. gadā Uldis Pīlēns bija vai nebija komjaunatnē. Pat tas, cik ciešas saites ZZS un jaunajai Evikas Siliņas valdībai būs ar sankcijām pakļauto Aivaru Lembergu, nav šo patiešām svarīgo jautājumu skaitā. Tie visi ir mūsu iekšpolitiskie jautājumi. Vēl vairāk tas attiecas uz mūsu pašu agrāk pieņemto likumu realizāciju.
Arguments “mums būs jātaisnojas kādu priekšā” ir ne tikai dziļi provinciāls un “zaudētāju” mentalitātei raksturīgs. Tas pēc būtības atkārto populāro Kremļa naratīvu par Latviju kā marionešu valsti, kura tikai pilda “saimnieka” norādījumus no Vašingtonas “obkoma”. Šo argumentu lieto ne tikai cilvēki no malas - politiskie apskatnieki un viedokļu līderi -, bet arī paši politiķi un augstus valsts amatus ieņemošas personas. Teikt, ko par to padomās “priekšnieks”, ir pašsaprotama frāze, kuru Latvijas politiskajā šķirā neuzskata par apkaunojumu.
Tieši tāpat kā vēl pavisam nesen sporta komentētāji bez mazākā mulsuma, ar lepnumu teica: “pirmajā puslaikā nospēlējām teicami. Zaudējam Lietuvai tikai ar diviem punktiem” (ar cerību, ka beigās nezaudēsim 20+) vai “līdz trešajai trešdaļai spēlējām izcili un noturējām neizšķirtu pret Kanādu” (kurai, protams, zaudēsim).
Jācer, ka pēc mūsu hokejistu bronzas šogad un basketbolistu uzvarām pār Franciju, Spāniju, Itāliju, Brazīliju un Lietuvu (?) šī ieprogrammētā zaudējuma gaidīšana tiks nodzēsta un aizsūtīta uz atkritni. Tas pats jādara ar mūsu politiku. Kamēr dominējošais uzstādījums būs “mēs jau neko nevaram”, “ko teiks citi” un “man te zvana no ārzemēm...”, tikmēr nekāda izrāviena nebūs. Turpināsies mīcīšanās uz vietas.
