Iepazīstoties ar iespējamo jaunās Evikas Siliņas valdības sastāvu, daudzi šausmās saķer galvas. Ārprāts, šitas (nodevējs, komunists, kremlins, pa partijām staigātājs, stagnāts). Vajadzīgo pastrīpot. Katram savs bubuļa uzvārds, kurš nekādi nav pieņemams.
Ikviens, kurš mazliet tuvāk iepazinis politikas virtuvi, zina, ka praktiskā politika pirmām kārtām ir cīņa par krēsliem un amatiem. Izslavētie “darāmie darbi” ir tālu otrajā plānā. Tāda ir realitāte, tāda ir cilvēku ambiciozā daba, un ar to ir jārēķinās.
Taču nevajadzētu aizmirst Satversmi. Jārēķinās arī ar to. Tās 55. pants skan: Ministru kabinets sastāv no ministru prezidenta un viņa aicinātiem ministriem. 56. pants: Ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to aicina Valsts prezidents.
Tas nozīmē, ka Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs ir aicinājis Eviku Siliņu sastādīt Ministru kabinetu no viņas aicinātiem ministriem. Tātad, ja strikti turamies pie Satversmes, tad visus “šitos” valdībā nomināli ir aicinājusi pati Siliņa.
Mēs lieliski saprotam, ka tas ne tuvu nav tā. Ir panākta vienošanās par koalīciju, ir panākta vienošanās par vietu skaitu valdībā, ir panākta vienošanās, kuri krēsli būs katram grupējumam, lepni sauktiem par partijām. Kad visas šīs grūtās vienošanās panāktas, tad pienāk diena, kuras dēļ visa šī jezga vispār uzsākta. Partiju cilvēki ieņem kārotos amatus un krēslus.
Vakardienas “Neatkarīgās” numurā jau rakstīju par Latvijā izveidojušos un, manuprāt, valsts attīstību bremzējošu tradīciju likt premjerministru un finanšu ministru no viena politiskā spēka. Vēl kaitīgāka un valsts attīstību neveicinošāka ir tradīcija partijām dot gandrīz vai pilnīgu (izņemot kliedzošus gadījumus) “carte blanche” savu ministru izvirzīšanai.
Var saprast valdības sastādītāju. Viss valdības veidošanas process jau tā ir smagu cīņu, savstarpēju kompromisu, piekāpšanās un spiediena izdarīšanas pārpilns. Pēc tā visa nervus apēdošā darba, kad atlikusi vien suņa astes pārkāpšana, vēl “kasīties” par personālijām nudien vairs nav lielas vēlēšanās.
No otras puses, Satversmē ir skaidri teikts, ka aicināt valdībā ministrus ir nepārprotama nākamā ministru prezidenta prerogatīva. Līdz ar to partijas pat formāli nevarētu publiski pārmest Siliņai, ja viņa šo iesakņojušos tradīciju - partijām doto “carte blanche” - lauztu un patiešām valdībā aicinātu tos ministrus, kurus pati uzskata par piemērotākajiem. Lai šādu gājienu izdarītu, protams, nepieciešama “baigā akna”.
Nupat “Neatkarīgajā” bija publicēta intervija ar rakstnieku Māri Bērziņu, kurā viņš pa pusei jokojot, pa pusei nopietni ierosināja ik pēc desmit gadiem likvidēt ministrijas, lai nākamajā dienā tās sāktu veidot no jauna, tādējādi “izpļaujot” šajās ministrijās brangi sazēlušo birokrātiju.
Skaidrs, ka šo Bērziņa ieteikumu, pat ļoti grib, praksē diez vai varētu realizēt. Kaut vai tāpēc, ka to neļautu darīt tīri juridiski apsvērumi. Ir milzums normatīvo aktu, kuri liedz šādas radikālas darbības, jo tās skartu daudzus cilvēkus personīgi.
Sastādīt ministru kabinetu no ministru prezidenta aicinātiem cilvēkiem neviens normatīvais akts neaizliedz. Vēl vairāk. Tieši to nosaka mūsu valsts pamatlikums - Satversme. Tieši no tā, cik lielā mērā Siliņa spēs jau no paša sākuma lietas ievirzīt likumu jeb tiesiskajā gultnē, bet cik lielā mērā politiskajā telpā saglabāsies tradīciju jeb neformālo “sapratnes noteikumu” dominante, būs atkarīga nākamās valdības dzīvotspēja.
Teikšu vēl vairāk. Nevienam nav noslēpums, ka šī jaunā koalīcija izveidojās uz Valsts prezidenta vēlēšanu darījuma bāzes. Tāpat nevienam nav noslēpums, ka tā ir “sastiķēta” no ideoloģiski raibiem politiskiem veidojumiem. Visi centieni izskaidrot šīs “bezprincipu valdības” izveidošanos ar citiem politiskās loģikas faktoriem izskatās melīgi un liekulīgi. To visi, tajā skaitā “Vienotībā”, lieliski saprot.
Līdz ar to vienīgais veids, kā Siliņai, kura šīs netīrās politiskās priekšvēstures dēļ jau nonākusi zem smagas kritikas krustuguns, atgūt sabiedrības atbalstu, ir nodemonstrēt nebijušu patstāvību. Apmēram kaut ko līdzīgu, ko savulaik nodemonstrēja Vaira Vīķe-Freiberga un mums kaimiņos Daļa Grībauskaite.
Sakot, ka Siliņai būtu jānodemonstrē nebijusi politiskā patstāvība, ar to nebiju domājis nosacītā Gunāra Kūtra neakceptēšanu kultūras ministra amatam. Ar to biju domājis daudz nopietnāku spēka demonstrāciju. Teiksim, nosacītā Arvila Ašeradena neakceptēšanu finanšu ministra amatam.
Stratēģijas pamatprincipi nosaka, ka katram gājienam savs laiks un sava vieta. Pat ja Siliņai ir šī “baigā akna”, tas nenozīmē, ka viņai tā priekšlaicīgi visiem jāatklāj. Atcerēsimies to pašu VVF. Tieši viņas nepretenciozā (kā zinām no vēlākā, viņai neraksturīgā) puķainā blūzīte 1999. gada 17. jūnijā neļāva Tautas partijas līderiem viņā saskatīt savu nākamo kapraci.
Jāsaka, kā ir. Kad Siliņas uzvārds parādījās starp iespējamiem valdības vadītājiem, man viņa likās ļoti daudzsološa. Biju dzirdējis tikai pozitīvas atsauksmes no dažādiem cilvēkiem ar dažādu politisko orientāciju. Taču brīdī, kad viņa sāka publiski gausties par “nomelnošanas kampaņu” un tās finansējumu, tad radās nelāgas aizdomas, ka Siliņa ne par mata tiesu neatšķiras no pārējās “Vienotības” politiskās trupas. Tāda pati kā citi birokrātu štancēšanas cehos pēc vienas veidnes izkaltie ierēdnīši. Visi vienādi pelēki, vienādās standartfrāzēs runājoši roboti.
Tiesa, pastāv neliela cerība, ka runāt par “nomelnošanas kampaņu” un tās “finansēšanas avotiem” viņu samācīja ap politiskajām partijām spietojošie PR kantori, kuru vienīgā reālā funkcija ir iestāstīt partiju bosiem, ka uzlikt slaucamos aparātus uz partiju finanšu tesmeņiem būšot baigi vērtīgi. Bez viņiem posts, reitingu kritums un došanās uz politisko smilšu kalniņu. Tāpēc protieties.
Ja Siliņai jau pieminētā “akna” ir, tad mūs gaida interesanti un, iespējams, iedvesmojoši laiki. Savukārt, ja viņa pakļausies politiskajā šķirā valdošajiem “sapratnes noteikumiem”, klausīs dažādus “polittehnologus”, tad nekas nemainīsies. Turpināsies “puķītes peldēšana pa dambi”.
Tad mūs gaida tā pati veģetēšana un muļļāšanās, kā tas bija ar Krišjāni Kariņu. It kā jau nebija slikts cilvēks, tikai vienmēr visi citi traucēja. Ja muzikantam šķībi skan, jo instruments slikts, tad ziniet - nav viņš nekāds muzikants. Grib tikai par tādu uzdoties. To nedrīkst aizmirst, politiķus vērtējot.
