Latvijas politiskā šķira raksturīga ar savu ārkārtīgo provinciālismu. Proti, tā gandrīz visos jautājumos vispirms paskatās, ko un kā dara citi “centra čaļi”, un tad viņus atdarina. Tikpat kā nav lietu, kurās Latvija censtos diktēt modi vai ieviest ko jaunu, ko savu.
Ne velti lietoju vārdus “gandrīz” un “tikpat kā”, jo daži oriģināli jauninājumi tomēr ir. Tiesa, gan tikai iekšējai lietošanai savā tālajā pagastā. Un arī tur šie jauninājumi tiek pasniegti kā “tagad tieši tā dejo centra klubiņos” (Rietumos), lai gan patiesībā vienīgais iemesls - tāpēc, ka mums tā ērtāk un izdevīgāk.
Par ko ir runa? Runa ir par nerakstītu likumu, gluži vai tradīciju, ka, valdību veidojot, premjerministrs un finanšu ministrs nāk no viena politiskā spēka. Pēdējā desmitgadē, veidojot valdības, šī sakabe tiek uztverta jau kā pašsaprotama un par to pat nekādas diskusijas nenotiek. Ir radīta sajūta, ka citādi nemaz nevar būt un tā tas ir visā pasaulē. Patiesībā tā tas nav. Pat ne uz to pusi.
Piemēra pēc aplūkosim situāciju mūsu kaimiņvalstīs - Lietuvā un Igaunijā, kā arī Vācijā. Par kaimiņvalstīm skaidrs, kāpēc, bet Vācija var būt labs piemērs, jo tajā ir ļoti līdzīga vēlēšanu sistēma kā Latvijā. Tikpat raibas valdības, un tā turklāt ir arī “centra klubiņa” valsts.
Par Vācijas vēlēšanu sistēmas līdzību ar Latvijas sistēmu jāprecizē, jo var iebilst: tur taču ir jaukta vēlēšanu sistēma. Puse deputātu tiek ievēlēti pēc mažoritārās sistēmas vienmandāta apgabalos, bet otra puse proporcionāli pēc partiju sarakstiem.
Jā, tur ir jauktā vēlēšanu sistēma, bet balsis parlamentā (Bundestāgā) sadalās proporcionāli balsojumam pēc partiju sarakstiem. Proti, vienmandāta apgabalos iegūtie mandāti tiek ierēķināti kopējā deputātu skaitā, lai beigās parlamenta sastāvs precīzi atbilstu proporcionālajam balsojumam.
Kāpēc Latvijā šāda tradīcija - veidot premjerministra un finanšu ministra sakabi - radusies? Vai šī prakse veicina vai, tieši otrādi, bremzē valsts attīstību? Vai šī tradīcija būtu jālauž?
Pirms atbildēt uz šiem jautājumiem, vispirms par tās rašanās idejisko bāzi. Lai to labāk saprastu, nedaudz jāatskatās vēsturē. Ja kādu šie vēsturiskie pārspriedumi neinteresē, droši var tos izlaist un uzreiz ķerties pie faktu izklāsta un rezumējošās daļas, kas dažas rindkopas zemāk.
Latvijas ekonomiskā doma vienmēr ir bijusi stipri ideoloģizēta. Tā kā Latvija atguva neatkarību pagājušā gadsimta 80./90. gadu mijā, tad tā laika mode (Čikāgas skola, Reiganomika, Tečeres ekonomiskā programma) bija dziļi pārņēmusi jaunās Latvijas “kapitālistiskās” ekonomikas veidotājus. Daudzi no viņiem izgāja īslaicīgus ekonomikas kursus Džordžtaunas universitātē pie profesora Jura (Džordža) Vīksniņa, un dominēja pārliecība, ka viss, kas nepieciešams, lai Latvija astoņos gados (tolaik tas skaitījās šausmīgi ilgs laiks) sasniegtu Zviedrijas un citu rietumvalstu dzīves līmeni, ir stingra monetārā un fiskālā politika.
Visu pārējo izdarīs ar brīnumdarītāja funkcijām apveltītā Ādama Smita brīvā tirgus neredzamā roka. Šī “roka” klusi, mierīgi un ātri salabos to, ko iepriekšējie plānveida ekonomikas hunveibini ar Vosu un Čerņenko priekšgalā sadarījuši ilgajos komunistu valdīšanas gados.
Tad, kad deviņdesmitajos gados brīvā tirgus “brīnumdaris” bija paplosījies, iedzenot pusi valsts dziļā nabadzībā un visu valsti ne mazāk dziļā demogrāfiskā bedrē, no kuras vēl tagad nevaram izkārpīties, parādījās jauns “lielais glābējs” - fiskālā disciplīna un tās mīļotais dēliņš - bezdeficīta budžets. Ja visu ziedosim šim “mazulītim”, tad drīz vien dzīvosim cepuri kuldami. Pagaidām jāpaciešas un jāsavelk jostas. Lieki piebilst, ka paciesties un savilkt jostas bija paredzēts ne jau šo gudrību sprediķotājiem no kanceles, bet gan tiem, kuri drūzmējās aizmugurējos solos un holesterīna pārpilnā sviesta vietā uz maizes smērēja “veselīgo” margarīnu.
Atstāsim aiz iekavām diskusijas par to, vai varēja pārveidot neefektīvo un mūsdienu pasaulē praktiski neizmantojamo padomju ekonomiku citādi. Mana īsā versija ir - lielākā daļa tā saucamo lielo rūpniecisko monstru bija neglābjami, bet pašu ekonomisko transformāciju gan varēja veikt mierīgāk, saprātīgāk, godīgāk un, galvenais, mazāk traumatiski.
Ne velti nevienā nopietnā, uzsveru, nevienā ekonomikas grāmatā nav kā pozitīvais piemērs minēta nedz Eināra Repšes 1993.-1995. gada inflācijas apkarošanas metode, nedz Valda Dombrovska 2009.-2011. gada krīzes pārvarēšanas metode. Šie ir “veiksmes stāsti” tikai un vienīgi Latvijas iekšējā politiskajā mitoloģijā.
Pēc tam, kad “brīvais tirgus” kā košs māneklis bija zaudējis sākotnējo pievilcību lielas sabiedrības daļas acīs, Latvijas publiskajā telpā parādījās jauns “lielais stāsts”. Ar šo “lielo stāstu” vēl pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu otrajā pusē politikā ienāca tagad par oligarhu, bet tolaik pamatplūsmas medijos par izcilu valstsvīru godātais Andris Šķēle. Šis “lielais stāsts”, kurš ir dzīvs vēl šodien, paredzēja nesatricināmu pārliecību par fiskālās disciplīnas brīnumdarītāja funkcijām. Ideja ir vienkārša kā divreiz divi: stingra fiskālā disciplīna = droša ekonomiskā izaugsme. Izejot no šīs pārliecības (dogmas), finanšu ministrs kļūst par valdības vadītāja labo roku vai pat par tā galveno vadības centru - smadzenēm.
Jāatzīst, ka līdzīga ekonomiskā doma dominēja Igaunijā, daļēji Vācijā un varbūt nedaudz mazākā mērā arī Lietuvā. Tāpēc vēl jo interesantāk pavērot, vai arī pie viņiem valda uzskats, ka premjeram un finanšu ministram jānāk no vienas partijas.
Sāksim ar Vāciju kopš Angelas Merkeles pirmās valdības 2005. gadā. Visās valdībās pati Merkele pārstāvēja labēji centrisko CSD/CSU bloku.
Merkeles pirmajā valdībā (2005.-2009.): finanšu ministrs Pjērs Šteinbruks no kreisās SPD.
Merkeles otrā valdība (2009.-2013.): finanšu ministrs Volfgangs Šoible no CSD/CSU.
Merkeles trešā valdība (2013.-2018.): finanšu ministrs Volfgangs Šoible no CSD/CSU.
Merkeles ceturtā valdība (2018.-2021.): finanšu ministrs, arī vicekanclers Olafs Šolcs no SPD.
Olafa Šolca (SPD) valdība (no 2021. - pašlaik): finanšu ministrs Kristians Lindners no labēji liberālās FDP.
Kā redzam, ir valdības, kurās finanšu ministrs ir no tās pašas partijas, no kuras kanclers, bet tas drīzāk ir izņēmums nekā tradīcija. Turklāt svarīgākais vicekanclera amats vienmēr ir citai partijai. Tā gan ir Vācijas tradīcija.
Igaunija
Andrusa Ansipa pirmā valdība (2005.-2007.) Premjerministrs, labēji centriskā Reformu partija, finanšu ministrs Aivars Sērds, Reformu partija.
Andrusa Ansipa otrā valdība (2007.-2011.). Premjerministrs, labēji centriskā Reformu partija, finanšu ministrs, Ivars Padars, kreisās SDE, Jurgens Ligi, Reformu partija
Andrusa Ansipa trešā valdība (2011.-2014.). Premjerministrs, labēji centriskā Reformu partija, finanšu ministrs Jurgens Ligi, Reformu partija.
Tāvi Roivasa pirmā valdība (2014.-2015.). Premjerministrs, labēji centriskā Reformu partija, finanšu ministrs Jurgens Ligi, Maris Lauri, abi Reformu partija.
Tāvi Roivasa otrā valdība (2015.-2016.). Premjerministrs, labēji centriskā Reformu partija, finanšu ministrs Svens Sesters, izteikti labējā “Par Tēviju”.
Juri Ratasa pirmā valdība (2016.-2019.). Premjerministrs, kreisi centriskā Centra partija, finanšu ministrs Svens Sesters, Tomass Toniste, abi izteikti labējā “Par Tēviju”.
Juri Ratasa otrā valdība (2019.-2021.). Premjerministrs, kreisi centriskā Centra partija, finanšu ministrs Martins Helme, izteikti labējā EKRE.
Kajas Kallasas pirmā valdība (2021.-2022.). Premjerministre, labēji centriskā Reformu partija, finanšu ministre Keita Pentusa Rosimanusa, Reformu partija.
Kajas Kallasas otrā valdība (2022. - pašlaik) Finanšu ministre Keita Pentusa Rosimanusa, Annelija Akermane, abas Reformu partija.
Igaunijā iezīmējas Latvijai līdzīga tendence, ka premjerministrs un finanšu ministrs ir no vienas partijas, taču šī saistība nekādā ziņā nav kļuvusi par tādu kā nerakstītu likumu vai politisko tradīciju.
Lietuva
Ģedimina Kirkilas valdība (2006.-2008.). Premjerministrs, kreisā Sociāldemokrātu partija, finanšu ministrs Zigmants Balčitis, Rimants Sadžus, abi Sociāldemokrātu partija.
Andrusa Kubiļus otrā valdība (2008.-2012.). Premjerministrs, labēji centriskā “Tēvzemes savienība”, finanšu ministrs Aļģirds Šemeta, Ingrīda Šimonīte, abi bezpartejiskie.
Aļģirda Butkeviča valdība (2012.-2016.). Premjerministrs, kreisā Sociāldemokrātu partija, finanšu ministrs Rimants Sadžus, Rasa Budbergīte, abi Sociāldemokrātu partija.
Sauļus Švernera valdība (2016.-2020.). Premjerministrs bezpartejiskais, finanšu ministrs Viļus Šapoka bezpartejiskais.
Ingrīdas Šimonītes valdība (2020. - pašlaik). Premjerministrs, labēji centriskā Tēvzemes savienība, finanšu ministrs Gintare Skaiste, Tēvzemes savienība.
Lietuva šajā situācijā nav labākais piemērs salīdzināšanai, jo tur regulāri notiek kreiso un labējo partiju nomaiņa atbilstoši politiskā svārsta principam un izplatīta ir bezpartejisko ministru, pat premjerministru piesaistīšana, kas Latvijā šajā gadsimtā ir tikpat kā izskausta parādība.
Secinājums no šiem piemēriem ir viens. Nekādas pasaules vispārpieņemtas prakses, ka premjerministrs un finanšu ministrs ir no vienas partijas, nav. Tas ir vistīrākais Latvijas politiskās šķiras izgudrojums (“know how”) tikai un vienīgi savās interesēs.
Grūti pateikt, tieši kurš šo praksi ieviesa, jo to praktizēja Šķēle ar savu Tautas partiju, to atbalstīja arī Šķēles situatīvais oponents Einārs Repše ar savu “Jauno laiku”, kas vēlāk pārtapa par “Vienotību” un tagad jau par “Jauno vienotību”. Visās mūslaiku valdībās pēc Godmaņa otrās valdības premjerministrs un finanšu ministrs ir no vienas partijas. Šī prakse pat netika apstrīdēta Krišjāņa Kariņa pirmajā valdība, kad “Vienotībai” bija tikai septiņi, vēlāk astoņi mandāti un tā bija koalīcijas mazākā frakcija.
Vai šāda sakabe ir laba vai slikta? Vadīsimies no formālās loģikas un lielo skaitļu likuma. Ja jau tā nav vispārpieņemta pasaules prakse, kuras pozitīvais efekts izkristalizējies laika gaitā un balstoties uz daudzu citu pasaules valstu pieredzi, tad atliek vien secināt, ka šāda pozitīvā efekta nav. To arī apliecina Latvijas vairāk nekā 20 gadu prakse.
Nekāda ekonomiskā izrāviena, kuru nodrošinātu premjerministra un finanšu ministra esamība vienā partijā, nav. Drīzāk otrādi. Parādās regulāras, hroniskas atsevišķu nozaru nepietiekama finansējuma problēmas. Sākot ar zinātni un izglītību, beidzot ar veselības aprūpi. Ja premjerministra vai finanšu ministra amats tiktu sakabināts ar izglītības, veselības vai pašvaldību lietu ministra amatu, tad, iespējams, valstiski pozitīvais efekts būtu krietni lielāks. Līdz ar to varam secināt: prakse, ka premjerministrs un finanšu ministrs ir no vienas partijas, būtu jāizbeidz. Jo ātrāk, jo labāk. Valstij un sabiedrībai kopumā.
Atgriežamies realitātē. Skaidrs, ka jaunajā Evikas Siliņas valdībā nekāda tradīciju laušana nenotiks, jo šī kopš Valda Dombrovska laikiem ir idejiski (nejaukt ar ideoloģiski) viendabīgākā valdība, kuru nevieno tikpat kā nekas cits kā vien intereses, vārda sliktākajā nozīmē. Pirms šī valdība sākusi strādāt, negribas to priekšlaicīgi kritizēt, bet jāatzīst, ka tās veidošanās process neļauj būt pārlieku optimistiskam par tās rezultātiem.
Tomēr jautājums par nepieciešamību finanšu ministram un premjerministram būt no vienas partijas ir steidzami jāizvirza darba kārtībā. Valdība pilnīgi noteiktu strādātu efektīvāk, ja veselības ministrs būtu no premjerministra partijas, bet finanšu ministrs no kādas citas. Teiksim, no “Progresīvajiem”.
Šāds salikums nenoliedzami iedotu jaunajai valdībai to papildu dinamiku, par kuru pēdējā laikā tik daudz runā. Ja finanšu ministra amatā paliks tas pats, jau visiem apnikušais Arvils Ašeradens, tad ne par kādu izrāvienu varam pat nesapņot. Dziļa stagnācija sliktākajās Brežņeva laika tradīcijās. Vai mums to vajag?
