Nedēļu pēc tam, kad Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs nosaucis valdības sastādītāju – Eviku Siliņu, skaidri izkristalizējušies jaunās valdības veidošanas principi. Pareizāk sakot, viens galvenais princips, jo, kā nebeidzu atkārtot – iemesls vienmēr ir viens. Visi pārējie ir tikai iegansti un māņu faktori, ar kuriem piesegt šo vienīgo, patieso iemeslu.
Kāds tad ir šis “īstais” un vienīgais iemesls, kura dēļ jau ceturto mēnesi turpinās jampadracis ap valdības krišanu, jaunas veidošanu, sēdēšanu uz koferiem un galda kāju skaitīšanu? Formāli tā, protams, ir 10. maija Ārlietu ministrijas sēžu zālē panāktā vienošanās par atbalstu “Vienotības” virzītam prezidenta kandidātam un 31. maija Saeimas balsojums par šo jautājumu.
Taču nebūtu pareizi šo acīmredzamo faktu nosaukt par izšķirošo iemeslu. Tas drīzāk ir nevis iemesls, bet iegansts. Jauna iespēja. Iespēja pamainīt partnerus. 31. maija prezidenta vēlēšanas deva formālu ieganstu pamainīt “Vienotību” neapmierinošu valdošo koalīciju. Koalīciju, kurā “Vienotība” nevarēja vienpersoniski diktēt visiem pārējiem - kā būs un kā vajag.
Jāatceras, ka “Vienotība” nav gluži tādi pati partija kā visas pārējās. Tā Latvijas vāji attīstītajā demokrātijā iemieso “pareizo” pamatplūsmas “ģenerālo” līniju. Tai aiz muguras stāv kreisi liberālais Vecrīgas planktons jeb tā dēvētie sorosieši. Tā ir ļoti savdabīga sociālā grupa, sava veida jaunā augstmaņu šķira ar lielu, iespējams, pat bīstami lielu sabiedrisko ietekmi.
Savdabīga tā ir tās savdabīgo interešu dēļ. Šīs grupas pamatintereses būtiski atšķiras no vairākuma cilvēku interesēm, taču, tā kā tieši viņi iemieso sociālpolitisko modi, tad daudzi skatās viņu virzienā un ir gatavi viņiem sekot, pat upurējot savas pašu intereses.
Par ko ir runa? Latvijas politiķi un politiskie apskatnieki joprojām uztur pieņēmumu, ka sabiedrību pirmām kārtām uztrauc ikdienišķi ekonomiski jautājumi. Piemēram, tie, kurus prezidents Rinkēvičs nosauca trešdienas preses konferencē: “Situācijā, kādā esam ar elektroenerģijas tarifiem, kredītprocentiem, pārtikas inflāciju un drošības jautājumiem, mums vajadzētu būt tikai vienai interesei un ideoloģijai - tā ir Latvijas valsts.”
Elektroenerģijas tarifi, kredītprocenti, nosacītā biezpiena sieriņa “Kārums” cena veikalos patiešām uztrauc daudzus, taču “sorosiešiem” tie ir tikai retorikas instrumenti savu politiski ideoloģisko ambīciju apmierināšanas cīņā. Viņus šie jautājumi tikpat kā nemaz neinteresē. Viņus interesē gluži citi, pārsvarā dažādi kvazireliģiski jautājumi.
Pirms 400 gadiem cilvēki bija gatavi griezt nost otriem galvas tikai tā dēļ, ar cik kopā saliktiem pirkstiem cilvēks met krustu, bet tagad nekas daudz jau nav mainījies. Uz kaut ko politiski līdzīgu (pagaidām gan ne tik asiņainu) šie ticības apmātie ir gatavi Stambulas konvencijas vai kādas klimata sektas dogmas dēļ. Šos cilvēkus neinteresē ekonomiskā izaugsme, jo viņu izpratnē labklājība ir nevis ekonomisks, bet gan sociāls faktors.
Viņu izpratnē ekonomikai jābalstās nevis uz ekonomikas principiem, bet gan uz labbūtības principiem. Tai jāatbilst noteiktām ideoloģiskām prasībām. Elektromobilis šīm prasībām atbilst? Atbilst. Līdz ar to subsīdijas miljonāriem tā iegādei ir labas un pareizas. Viss ir vienkārši kā divreiz divi. Kā ikviena reliģiska mācība, tā saviem sekotājiem sola mūžīgu laimi un taisnības triumfu šajā netaisnības un ciešanu pārpilnajā pasaulē. Laime nav mantā, laime ir ticībā.
Katrs, kurš pretojas šai laimes un taisnības valstības celšanai, atbilstoši klasiskajai “svēto rakstu” doktrīnai tiek pieskaitīts ļaunuma un naida apsēstiem “tumsas” spēkiem. Tā kā atbalsts nacionālām valstīm, vēsturiskām tradīcijām, spēcīgām ģimenēm un citām laika gaitā pārbaudītām vērtībām skaitās traucējoši šķēršļi šī mērķa - “mēs jaunu pasauli sev celsim” - sasniegšanai, tad jācīnās pret katru, kurš aizstāv šīs vērtības, un jāatbalsta visi, kuri jebkādā veidā šīs vērtības grauj.
Tiklīdz šie principi tiek izprasti, tā viss nostājas savās vietās un kopējā bilde noskaidrojas. 2022. gada 1. oktobra Saeimas vēlēšanās “Vienotība” pārliecinoši uzvarēja, bet šo uzvaru tai neļāva pilnā mērā izmantot tās tuvākās sabiedrotās “Attīstībai/Par!” 5% barjeras nepārvarēšana un izkrišana no aprites.
Spēku salikums “progresistu” ticības brāļiem (nejaukt ar partiju “Progresīvie”) nebija labvēlīgs. Veidot koalīciju kopā ar pragmatisko (līdz ar to ideoloģiski indiferento) ZZS “Vienotība” nevarēja, jo visiem vēl svaigā atmiņā bija antilembergiskā pirmsvēlēšanu retorika un atteikšanās pat piedalīties debatēs ar ZZS premjerministra kandidātu. Savukārt “Apvienotā saraksta” un Nacionālās apvienības (NA) stingrā nostāja, nepieņemot koalīcijā “Progresīvos”, piespieda “Vienotību” piekrist tam koalīcijas modelim, kurš īsti neatbilda “Vienotības” ideoloģiskajam vektoram.
Tagad ir radusies iespēja pārdalīt kāršu kavu. Lai arī “Vienotība” apzinās elektorālos riskus, ejot vienā valdībā ar ZZS (daudzi “Vienotības” atbalstītāji ir svēti noticējuši gadiem ilgi skandētajam lozungam par Lembergu kā visu Latvijas nelaimju sakni), tā ir izdarījusi galīgo izvēli: izvēloties starp diviem pašiedomātiem “ļaunumiem” - Lembergu un NA, lielāks “ļaunums”, izrādās, tomēr ir NA.
Galu galā Lembergs taču ir tikai pašu uzpūsts bubulis, kamēr NA nacionālā stāja ir gluži reāls drauds globālajam progresam un mūžīgajai laimes valstībai uz zemes. Tā ka labāk kopā ar Lembergu un Briškenu uz saulaino tāli, kur jaunu pasauli sev celsim. Urā, biedri. Esam klāt. Atpeldējuši.
