ZZS taktika, atgriežoties lielajā politikā

© Lauris Vīksne /F64

Aizvadītajā nedēļā Latvijas politiskajā arēnā notika vairākas pārmaiņas, starp kurām būtiskākā ir divu neformālo bloku faktiska izjukšana. Bijušā premjera Krišjāņa Kariņa “koalīcijas paplašināšanas” laikā izveidojās divi situatīvi bloki – “Apvienotais saraksts” (AS) un NA; ZZS un “Progresīvie”, kuri centās turēties kopā un koordinēt spēkus, bet tagad visi politiskie spēki atkal ir katrs par sevi.

Šo bloku izjukšanu noteica Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča uzstādījums - koalīcijai jābūt plašākai par 52 balsīm. Līdz ar to no piecām koalīcijas veidošanā iesaistītajām partijām tikai viena paliek ārā. Tas savukārt nozīmē, ka visi agrākie situatīvie bloki zaudē savu eksistenciālo jēgu, jo situācija jau ir cita.

Tagad ir izveidojies jauns situatīvs bloks - “Vienotība” un ZZS. Šāda bloka izveidošanās, ņemot vērā Latvijā valdošo politisko mitoloģiju, kurā ZZS un tās neformālais līderis Aivars Lembergs tiek gadiem demonizēts, dažiem šķiet visai neloģiska. Tie, kuri šo politisko mitoloģiju uztvēruši kā baltu patiesību, ir neizpratnē - kā tad tā? Visu laiku runāja: ar Lembergu nē un nē, bet tagad ZZS (sakām ZZS, domājam - Lembergs) ir tuvākais sabiedrotais.

Lai šo propagandas pretrunu nolīdzinātu, tiek gudrotas īpašas atrunas koalīcijas līgumā par Lemberga ietekmes ierobežošanu. Skaidrs, ka visas šīs atrunas savā dziļākajā būtībā nav nekas cits kā ņirgāšanās par veselo saprātu. Kā var līgumos atrunāt kāda ietekmi? Par šīm atrunām iesmej arī paši procesa dalībnieki.

Vienīgie, kurus šis jautājums patiesi uztrauc, ir AS, jo viņi saprot (vai nojauš), ka Lembergs, nonācis valdībā (kaut attālināti, pastarpināti, ar desmit visstingrākajām atrunām) pacentīsies AS atriebties. Iespējams, īpaši pazemojošā formā. Tāpēc viņi uzstāj uz īpaši stingru Lemberga ietekmes ierobežošanu, kuru gan tehniski, nenogādājot šo personu cietumā vai atslēdzot no visiem sakaru līdzekļiem, nav iespējams nodrošināt.

Visas nedēļas garumā ZZS centās spēlēt pēc tiem noteikumiem, kuri atbilst šim mitoloģiskajam stāstam par “ļauno burvi” Lembergu. ZZS līderis Viktors Valainis publiski solīja neietekmēties vai vismaz mazāk ietekmēties no sava Ventspils kolēģa. ZZS bija gatava formāli atzīt jebkādas atrunas, kādas piedāvāja potenciālie koalīcijas partneri.

Ar jebkādām atrunām, protams, saprotot saprātīgas atrunas, nevis aizliegumu tikties ar šo cilvēku, runāt ar viņu pa telefonu vai citiem sakaru līdzekļiem. Tāpat neviens nevar aizliegt pašam Lembergam izplatīt kādus privātus politiski ietonētus paziņojumus, kādus viņš laiku pa laikam mēdz izplatīt.

Visa šī ņemšanās ap “Lemberga faktoru” jau kļuvusi par šīs jaunās, vēl neizveidotās valdības piedauzības akmeni. Izrādās, ka viens no valdības veidošanas stūrakmeņiem ir kādas personas ietekmes ierobežošana.

To vēl varētu saprast, ja Lembergs būtu kāds Latvijas Īlons Masks ar neierobežotiem finanšu un citiem resursiem. Taču šobrīd Lembergs ir ASV finanšu institūciju sankcijām pakļauta persona, kura finanšu iespējas ir vairāk nekā ierobežotas. Viņš ir politiski toksiska figūra, ar kuru daudzi baidās pat nokļūt vienā fotokadrā, lai tikai viņu vārds nesaistītos ar Lemberga vārdu. Šādā situācijā no tiem, kuri prasa stingri ierobežot Lemberga ietekmi, būtu jāprasa - kādu konkrētu ietekmi jūs pieprasāt ierobežot?

Visa šī spēle “ar ierobežošanu” izskatās pēc milzu bailēm no spēcīgāka pretinieka. Jebkurš AS politiķis brīvā, atklātā diskusijā ar Lembergu zaudētu vienos vārtos. Dažādās platformās tagad notiek diskusijas par Lemberga ietekmes mazināšanu, bet šīs platformas pašu Lemebrgu aicināt studijā baidās. Baidās gan no tā, ka nāksies dzirdēt pārmetumus: kāpēc šim “ļaunajam burvim” vispār dod vārdu, gan arī no tā, ka Lembergs no šīm diskusijām varētu iziet kā uzvarētājs.

Atsevišķi jāvērtē pašas ZZS pozīcija “Lemberga jautājumā”. Kā jau minēju, līdz pat piektdienai tā bija visai piekāpīga. Jāatceras, ka uz 14. Saeimas vēlēšanām ZZS gāja zem Lemberga karoga, tieši viņu nosaucot par savu premjerministra kandidātu. Šeit svarīgi atzīmēt, ka gan ZZS ierindas biedriem, gan tās atbalstītājiem un vēlētājiem bija skaidrs, ka Lembergs premjers nebūs. Šim punktam ir būtiska nozīme, kura šobrīd netiek pilnībā novērtēta.

Par ko ir runa? Ja vēlētājs balso par partiju, kuras nominētais premjerministrs gandrīz 100% nebūs valdības vadītājs, tad šis vēlētājs balso par šīs personas maksimālu ietekmi jebkurā citā iespējamā veidā. Tie, kas pērn 1. oktobrī balsoja par ZZS, labi zināja, ka Lembergs valdību nevadīs, bet tajā pašā laikā, šādi balsojot, cerēja, ka viņam būs pēc iespējas lielāka ietekme valsts attīstības kursa nospraušanā.

Tagad, kad ZZS par katru cenu grib tikt valdībā, viņi ir gatavi publiski solīt koalīcijas partneriem, ka Lemberga ietekmes nebūšot. Mēs paši esam pietiekami gudri. Dažbrīd var šķist, ka ZZS līderi aizmirsuši, ka vēlētāji nenodeva savu balsi, lai ZZS vienalga ar kādiem nosacījumiem tiktu valdībā. Tad viņi būtu balsojuši par citām partijām. Viņi balsoja tieši par to, ko šobrīd ZZS sola koalīcijas partneriem nedarīt. Proti, vairāk ņemt vērā sava nominālā premjerministra kandidāta ieteikumus.

ZZS ir pieredzējusi partija. Tās pašreizējā līdera Valaiņa un ilggadējā vadītāja Augusta Brigmaņa izteikumi uzreiz pēc vēlēšanām pērn 1. oktobrī - “no Lemberga nenorobežosimies nekādā gadījumā” - liecina, ka viņi zina šo savu vēlētāju noskaņojumu. Viņi zina, ka Saeimā viņiem ir 16 mandāti ne jau tāpēc, ka viņi paši ir tik gudri un harismātiski, bet gan cita iemesla dēļ. Tad kāpēc šī uzkrītošā piekāpība?

Skaidrs, ka, no vienas puses, ir liela vēlēšanās pēc ilgiem laikiem atkal būt varā un izrauties no izolācijas krīta apļa. Taču ne velti minēju šo ZZS līderu pieredzi. Viņi zina, ka viena situācija ir pirms valdības krišanas un pavisam cita jau pēc tam, kad tā ir kritusi. Viņi zina, ka viena situācija ir valdības un koalīcijas veidošanās laikā un pavisam cita jau tad, kad valdība ir apstiprināta un sākusi darbu.

Nav šaubu, ka ZZS publiskie līderi ir pilnīgi pārliecināti, ka pēc tam, kad viņi būs valdībā, nekas netraucēs viņu neformālajam līderim Lembergam paust savu viedokli par šīs valdības darbu neatkarīgi no tā, ko par to teiks koalīcijas partneri. Gan publiski, gan pa telefonu, gan tiešās sarunās. Tāpēc tagad var patēlot piekāpību. Līdz saprātīgam līmenim.

Komentāri

Ceturtdien “Carnegie Europe” rīkotajā pasākumā Briselē, greznajā “Concert Noble” zālē, ar savu pirmo lielo runu NATO ģenerālsekretāra amatā uzstājās Marks Rite. Tā bija viņa programmatiskā runa, kurā jaunais NATO ģenerālsekretārs iezīmēja savu misiju šajā atbildīgajā amatā un nosprauda galvenos mērķus pasaulei tik sarežģītā laikā.

Svarīgākais