Pazīstamā režisora Alvja Hermaņa intervija LTV raidījumā “1:1” izraisīja spēcīgu viļņošanos sociālajos tīklos. Kā jau varēja sagaidīt, reakcija bija dažāda. Varas lojālisti Hermanim pārmeta populismu un utopisku skatījumu uz nopietnām problēmām, kamēr pretējā puse neslēpa prieku, ka beidzot arī varai pietuvinātajā LTV parādījies no “ģenerālās līnijas” atšķirīgs viedoklis par Latvijā notiekošo.
Hermanis jau no intervijas pirmajām minūtēm bija skarbs. Uz maigu papļāpāšanu viņš nebija noskaņojies. Viņš nevilcinoties ķērās vērsim pie ragiem, raidījuma vadītājam Gundaram Rēderam sakot, ka televīzijas žurnālistus uztver kā kolēģus.
“Jums arī te drusku tāds teātris notiek. Jūs tomēr baigi, bez kautrēšanās kurināt par valdošajām partijām. Jūs tā izliekaties, ka esat sabiedriskais medijs. Jūs izliekaties, ka esat objektīvs žurnālists, un tas ir tā diezgan uzkrītoši,” atzīmēja Hermanis un turpināja: “Es arī papētīju, kā tās finanšu plūsmas iet uz medijiem, tai skaitā uz sabiedriskajiem medijiem. Tiek jau savējiem, un tas ir acīmredzams.”
Hermanis uzreiz arī norādīja, ka nevienu nevēlas apvainot. Viņš esot tikai spiests skatītājiem paskaidrot, kā redz šo sarunu: “Ne gluži kā interviju ar žurnālistu. Man liekas, ka jūs tomēr pārstāvat valdošo partiju, valdošo varu.”
Pēc būtības Hermanis pateica to, kas jau sen vairs nav nekāds noslēpums. Tā dēvētie sabiedriskie mediji pārstāv vienu konkrētu politiskā spektra daļu (valdošo daļu) un jau kādu laiku vairs pat necenšas tēlot kaut minimālu neitralitāti. Valdošā vara cenšas nepalikt parādā un dāsni piešķir finansējumu no valsts budžeta.
Tieši tas, ka šīs vispārzināmās patiesības izskanēja populārā LTV raidījumā no ietekmīga viedokļu līdera - Alvja Hermaņa - mutes, tās padarīja par sabiedriski politisku notikumu. Beidzot kāda augstākā līmeņa publiskā persona skaļi pateica, kā ir.
Uz šiem Hermaņa izteikumiem bija spiests reaģēt valdošās varas funkcionārs, ierēdņu astoņkāja (A. Hermaņa termins) pārstāvis, LTV valdes priekšsēdētājs Ivars Priede, kurš atrunājās ierastajā birokrātu stilistikā.
Intervijā Latvijas Radio Priede kategoriski noraidīja Hermaņa pārmetumus, apgalvojot: “Mēs neapkalpojam varas kliķi.” Protams, jo paši ir šīs kliķes sastāvdaļa. Runājot Hermaņa vārdiem, Priede tēlo, ka pats ir ārpus varas kliķes. Viņš tēlo, ka nav šīs varas kliķes sastāvdaļa, taču Priedem šis tēlojums sanāk pagalam nepārliecinošs.
Kā profesionāls birokrāts Priede uzreiz pārbīda fokusu no patiesajiem pārmetumiem uz sev tīkamākiem viltus pārmetumiem. Viņš norāda, ka gan LTV, gan Latvijas Radio ir valsts budžeta dotēti sabiedriskie mediji, kas, iespējams, kādu var vedināt uz domām, ka politiķi var ietekmēt saturu.
“Varu apliecināt, ka nav bijis neviens signāls no mūsu redakcijām, neviens signāls no jebkura cita LTV darbinieka, kurš būtu teicis, ka manu redakcionālo izvēli ir mēģinājuši ietekmēt vai kā citādi ir likuši manīt, ka saturs, ko es gatavoju, ir jāmaina par labu vienam, otram vai trešajam, pat ne politiķiem, vienalga kam. Līdz ar to šādi pārmetumi, manuprāt, ir bez pamata,” kā iemācītu dzejolīti nobēra Priede.
Nav jau runa, ka kāds politiķis liek kaut ko mainīt par labu vienam vai otram. Lieta ir cita. Jo mazāk talantīgs speciālists, jo viņš vairāk atkarīgs no augšu labvēlības. Viņš gluži automātiski, pat neapzināti cenšas izpatikt priekšniecībai. Cenšas uzminēt, ko tā grib. Rezultātā tiek “atmaskoti” un kritizēti tie, kurus “drīkst”, bet pret tiem, kuri tuvu varai, attieksme ir pieglaimīga.
“Rakts” tiek tikai zem tiem, kuri ir valdošajai kliķei opozīcijā, kamēr kliķei tuvie (gan politiķi, gan uzņēmēji, gan sabiedriski redzamas personas) atrodas ārpus kritikas starmešiem. Nedomāju, ka Priede vai LTV galvenā redaktore Sigita Roķe speciāli dod vēl kādus īpašus norādījumus saviem darbiniekiem. Tas pat nav jādara, jo kurš gan ies pats pret sevi?
Tas, ka Latvijā sabiedriskie mediji ir nepārprotami “vienā laivā” ar valdošo kliķi, ir viens no būtiskiem faktoriem, kas nodrošina Egila Levita izslavēto “atpakaļslīdēšanu”. Nav jāskatās Krievijas vai Baltkrievijas virzienā, lai ieraudzītu to, pie kā noved ietekmīgāko mediju pieglaimīga attieksme pret valdošo varu. To redzam arī pie mums, kur “Vienotība” un tās satelīti ir gadiem ilgi baudījuši tā dēvēto sabiedrisko mediju labvēlību un īpašu iecietību. Šie “siltumnīcas apstākļi” ir noveduši politisko šķiru pie hroniskas mazspējas un valsti pie ieilgušas stagnācijas.
Hermanis noformulēja Latvijas valstij un latviešu nācijai ārkārtīgi svarīgu tēzi: “Latvijā pašreiz ir ieslēgts pašiznīcināšanās režīms.” Šī tēze ir gluži vai eksistenciāla, un par to būtu jārunā no visiem iespējamajiem aspektiem.
Svarīgi būtu meklēt atbildes uz jautājumiem: Kā šis pašiznīcināšanās režīms tika ieslēgts? Kā tas darbojas? Kādas ir tā izpausmes? Kas tieši šo režīmu ieslēdza, un kas jādara, lai šo pašiznīcināšanās režīmu izslēgtu? Diemžēl nekas tāds nenotiek. Tiek debatēts par galda kāju skaitu, piektajiem riteņiem un tamlīdzīgām otršķirīgām lietām.
Dažkārt ar šo “pašiznīcināšanās režīmu” tiek saprasta šaura ekonomiskā problemātika. Taču jautājums ir plašāks. Koncentrēšanās tikai uz ekonomiskajiem faktoriem novērš uzmanību no bāzes jautājumiem. Tie no fundamentāliem un eksistenciāliem pārvietojas ikdienišķā plaknē. Ko liksim brokastīs uz maizes - sieru, desu, ķilavu vai kaviāru?
Pašiznīcināšanās režīms jeb destrukcija nozīmē daudz bīstamākus procesus nekā tikai ekonomisko “atpakaļslīdēšanu”. Tās ir konkrētas darbības, kuras nepārprotami ved iznīcības virzienā. Privātā līmenī, piemēram, tā ir smaga dzeršana, narkotiku atkarība, apzināta izvairīšanās no darba, nostāšanās uz noziedzības ceļa un tamlīdzīgi.
Sociālā līmenī tā ir jebkāda ideoloģija, kura vērsta uz esošo konstrukciju graušanu. Piemēram, apzinātā bezbērnība, ģimenes institūta degradēšana, darbaspēka aizvietošana ar citas kultūras imigrantiem, vēsturisko tradīciju izskaušana, nacionālās identitātes pamatu izskalošana un tamlīdzīgi.
Lielai iedzīvotāju daļai, kura ikdienā nomocījusies ar dzīves dārdzību, izdzīvošanas jautājumiem, šie ideoloģiskā rakstura jautājumi var likties maznozīmīgi. Ļoti iespējams. Taču tos varētu risināt tieši sabiedriskie mediji, kuriem ir gan atbilstoši finanšu, gan intelektuālie resursi. Diemžēl sabiedriskajos medijos tiek propagandēta ideoloģija, kura tieši pastiprina šo destruktīvo pašiznīcināšanās režīmu.
Tieši šajās dienās katru vakaru tiek stāstīts par “ģimenēm”, kuras dzīvo ārpus Latvijas, jo Latvijā it kā nejūtoties pietiekami brīvas. Runa ir par viendzimuma pāriem, kuri dažādu iemeslu dēļ dzīvo ārpus Latvijas, bet kameras priekšā žēlojas, ka Latvijā valdot homofobija un neesot iespējas savu “ģimeni” reģistrēt.
Jautājums ir ārkārtīgi vienkāršs, bet vienlaikus arī ārkārtīgi svarīgs. Vai šādu “ģimeņu” reklamēšana, kam gluži loģiski seko nākamais solis - tagad modīgā apzinātā bezbērnība (nejaukt ar negribētu bezbērnību), ir “par” vai “pret” Hermaņa piesauktajam “pašiznīcināšanās režīmam”?
Tas, ka Latvija nav vienīgā, kurā ieslēgts “pašiznīcināšanās režīms”, un pasaules vadošās valstis šajā pašiznīcībā ir aizgājušas vēl daudz tālāk, nedrīkst mūs samulsināt. Stāsti, ka Dānijā, Nīderlandē vai Spānijā ir tā, bet nekas slikts neesot noticis, nedrīkst mūs maldināt. Ir noticis un turpina notikt. Strauji pieaug noziedzība, izvarošanas, ģimenes institūta sabrukums un daudz kas cits. Sekot šiem destruktīvajiem paraugiem nozīmē pastiprināt “pašiznīcināšanās režīmu”.
Tas, ka par šiem ārkārtīgi nozīmīgajiem jautājumiem LTV labākajā raidlaikā runāja cilvēks ar pietiekami lielu autoritātes svaru, ir galvenais šīs Hermaņa intervijas sabiedriskais ieguvums. Atstāsim aiz iekavām spriedelējumus par to, vai Hermanis nevarēja savas tēzes un piedāvātos risinājumus rūpīgāk pārdomāt. Vienmēr var teikt, ka varēja labāk, bet jau tas vien, ka sabiedriskajā medijā skan brīva, nepiegludināta, nepiefrizēta doma, ir gluži vai sengaidīts sasniegums.
Cerēsim, ka sabiedriskie mediji turpinās šo idejisko plurālismu un biežāk aicinās uz studiju atšķirīgu viedokļu paudējus. Tas vien būtu milzu izrāviens tajā sasmakušajā gaisotnē, kāda valda varas kontrolētajos publiskās telpas sektoros.
