Ziņa par lidmašīnas nogāšanos, kurā lidojis algotņu grupējuma “Vagner” šefs Jevgeņijs Prigožins, jau no paša sākuma tika uztverta ar aizdomām. Vai viņš tiešām ir gājis bojā, vai tas bijis tikai inscenējums? Reti kura slepkavība uzreiz tā apauga ar neskaitāmām konspirācijām.
Jāatzīst, ka šai skepsei ir zināms pamatojums. Pēc 23.-24. jūnija dumpja un “taisnības marša” uz Maskavu Prigožina liktenis kļuva neapskaužams. Putins vairākkārt apliecinājis, ka par visu vairāk neieredz nodevību, to nepiedod, un Prigožina dumpis neapšaubāmi bija šāda nodevība, lai ko teiktu konspirāciju cienītāji.
Līdz ar to jau kopš jūnija beigām Putina pazinēju vidē valdīja pārliecība, ka Prigožins nav dzīvotājs. Tāpēc trešdienas vakara ziņa, ka avarējusi Progožina lidmašīna, nebija pārsteigums. Tas bija sagaidāms kā pirmais sniegs, pērkons vai rudens salnas. Taču tālākais jau atkal ietinās noslēpumainības plīvurā.
Pirmās oficiālās ziņas par lidmašīnas katastrofu parādās pulksten 19.57, kad gaisa lidojumu aģentūra “Rosaviacija” ziņo par mazizmēra pasažieru lidmašīnas bojāeju. Jau pēc trim minūtēm, 20.00, tiek publiskots lidmašīnā esošo pasažieru un apkalpes locekļu saraksts, starp kuriem ir arī pats Prigožins, viņa vietnieks Dmitrijs Utkins (segvārds - Vagners) un trešais cilvēks grupējumā Valērijs Čekalovs. Šāda operativitāte liecina par nepārprotamu norādi no augšas, jo uz savu galvu diez vai kāds tā steigtos.
No šī brīža galvenais jautājums, kuru visi uzdod un uz kuru cenšas atrast atbildes, skan: cik lielā mērā var ticēt tam, ka lidmašīnā patiešām bijis Prigožins, Utkins un citi “Vagner” vadoņi? Ja jau viņiem bija pamatotas aizdomas, ka pret viņiem izsludinātas “medības”, tad jau viņiem vajadzētu būt pietiekami piesardzīgiem un vismaz būt tik apķērīgiem, ka vienā lidmašīnā nekāpt.
Parādās ziņas par otru Prigožina lidmašīnu, kura riņķojot virs Maskavas. Tad izskan baumas, ka ziņots par 10 bojā gājušajiem, bet atrastas tikai astoņu personu mirstīgās atliekas. Kas ir šie divi iztrūkstošie, var tikai nojaust.
Lai kādas būtu versijas, šobrīd tomēr ticamākā ir tā, ka Prigožins, Utkins un citi “Vagner” vadoņi ir gājuši bojā. Kamēr nav pierādīts pretējais, pieturēsimies pie tās. Turklāt mūs vairāk interesē ne tik daudz paša kara noziedznieka Prigožina liktenis, cik tas, kā viņa likvidācija ietekmēs Putina režīma stabilitāti, kara gaitu Ukrainā un drošības situāciju pasaulē kopumā.
Vispirms jānorāda uz Prigožina likvidācijas demonstratīvi bandītisko, nekaunīgo raksturu. Kā tiek uzskatīts, ar pretgaisa raķeti S-300 virs savas valsts teritorijas tiek notriekta civilā (!) lidmašīna, kurā bez Prigožina un Utkina atradās vēl arī citi cilvēki, tajā skaitā trīs apkalpes locekļi. Tikpat labi Prigožinu varēja klusi nozūmēt Āfrikā, kur viņš būtu vienkārši pazudis bez vēsts. Pazudis krokodila vēderā.
Prigožina lidmašīnas notriekšana virs Tveras apgabala, 50 kilometrus no Putina bunkura Valdajā, ir nepārprotams signāls ikvienam, kurš kaut ko perina pret Putinu. “Kā nožēlojamas blaktis nospiedīšu katru, kurš kaut sapņos iedomāsies iet pret mani,” signalizē Putins.
Šī demonstratīvā nekaunība it kā liecina, ka Putina atguvis spēkus un pilnībā kontrolē laukumu. Tāds iespaids var rasties, arī sekojot līdzi Kremlim lojālo Z patriotu un tā dēvēto “vojenkoru” “Telegram” kanāliem.
Pēc kara noziedznieka Igora Girkina-Strelkova aresta šā gada 21. jūlijā šie kanāli ir stipri pierāvušies. Vēl pirms dažiem mēnešiem Putinam lojālajos kanālos valdīja samērā liela brīvdomība, bet tagad tie kļuvuši uzkrītoši piesardzīgi. Iekšējā cenzūra jaušama ar neapbruņotu aci. Mutes bravūra arī no “patriotiskās” puses vairs netiek pieciesta. Skrūves tiek pievilktas pa visu laukumu, ne tikai liberālajā spektrā.
Tas gan netraucē atsevišķiem komentētājiem norādīt uz saspīlējuma pieaugumu “bandas iekšienē”. Lūk, kā notikušo komentē pazīstamais putinologs Staņislavs Belkovskis: “Vladimirs Putins, Sergejs Šoigu un Valērijs Gerasimovs tomēr atriebās “Vagner” bosiem Jevgeņijam Prigožinam un Dmitrijam Utkinam par to pazemojumu, kuru Krievijas federācijas vadība pārdzīvoja 2023. gada 24. jūnijā. Tomēr arī šeit izpaudās šo cilvēku stratēģiskās domāšanas trūkums un vienpusēja pieeja problēmu risināšanā. Prigožina un Utkina likvidācija izsauca speciālās kara operācijas “Zet” aktīva niknuma uzliesmojumu un demoralizēja tos kara ar Ukrainu atbalstītājus, kuri gatavi to turpināt līdz uzvarošam noslēgumam. Tas drīz vien atspēlēsies gan Kremlim, gan aizsardzības ministrijai, gan ģenerālštābam. Trešais Vladimira Putina pašiznīcināšanās cikls, kuru mēs paredzējām vēl 2016. gadā un kuru Putins uzsāka realizēt 2022. gada 24. februārī, turpinās un tuvojas kulminācijai.”
Cits kremļologs, Londonas Universitātes koledžas zinātniskais līdzstrādnieks Vladimirs Pastuhovs norāda: “Saskaņā ar žanra likumiem Prigožins pāriet “operas spoka” statusā. Tagad viņa “spoks” būs ne mazāk uzstājīgs kā viņš pats, un mēs par viņu vēl dzirdēsim.”
Pastuhovs šīs likvidācijas drīzām praktiskām atskaņām netic. “Pašreizējā Krievijas varas elite ir vāja un bailīga. Tā tagad ir nobiedēta līdz tādam līmenim, ka vēl vairāk to nobbiedēt nav iespējams.”
Pastuhovs ir pārliecināts, ka Prigožins savu nāves spriedumu esot parakstījis brīdī, kad deva pavēli pārtraukt vāgneriešu “taisnības maršu” uz Maskavu 24. jūnijā. “Prigožina likvidācija ir skaidrs signāls visiem turpmākajiem sazvērniekiem - jāiet līdz galam. Apstāšanās pusceļā nozīmē nāves spriedumu, jo nekādas atrunas, attaisnošanās un grēku nožēlas nestrādā,” norāda Pastuhovs.
Runājot par notikušā sekām, Pastuhovs atzīmē Putina režīma erozijas lēno, pakāpenisko raksturu. “Notiek Putina varas desakralizācija. Līdzīgi kā izkrīt mati. Pa vienam vien, it kā nemanot, bet vienā brīdī pauris pliks. Tāpat arī Krievijas eliti pakāpeniski pārņem vilšanās sajūta par Putinu kā līderi. Prigožins savulaik translēja daudziem tuvu uzskatu evolūciju: “Nuja, ja jau karš sācies, tas jāturpina, atkāpties nevaram, bet pats karš tāds kā muļķīgs, pēc būtības nevienam nevajadzīgs, komandē to debiliķi, debiliķi jāsoda utt. Tā ir tāda ļoti populāra filozofija. Tā bija varai bīstama, jo savā būtībā ātri noved pie atskārsmes, ka viss notiekošais ne uz ko nebalstās un pats par sevi ir bezjēdzīgs.”
Pastuhovs prognozē, ka šī bezjēdzības un bezperspektivitātes sajūta ar katru dienu pastiprināsies, lai gan īstermiņā diez vai šai vilšanās sajūtai varētu būt kādas praktiskas sekas. Kremlim daudz bīstamākas varētu kļūt neveiksmes kaujas laukā.
Jebkurā gadījumā ikviens satricinājums, bet Prigožina likvidācija nenoliedzami tāds ir, sistēmu ļoga. Kurš būs tas pēdējais piliens, kas to nobrucinās, tas jau ir cits jautājums, bet visi šie momenti Putina režīmu nestiprina un stabilitātes sajūtu neveicina. Proti, neveicina to, ko Putins centās savas valdīšanas vairāk nekā divdesmit gados savai tautai “pārdot”, nemitīgi to biedējot ar deviņdesmito gadu jukām.
Jukas Krievijā strauji atgriežas, bet drošība pasaulē var atjaunoties tikai vienā veidā - Putinam pazūdot no Kremļa. Pazust no Kremļa viņš var tikai tad, ja zaudē leģitimitāti. Proti, līdera statusu elites acīs. Šo statusu viņš var zaudēt, izdarot rupjas kļūdas. Secinājums ir viens - jo vairāk dažādu satricinājumu Putina Krievijā, jo lielākas iespējas Putinam kļūdīties, iešaut sev kājā vai pierē, un līdz ar to pasaulei būs labāk.
