Saistībā ar ārkārtīgi plašajiem vēja parku būvniecības plāniem (pieteikto jaudu kopapjoms gandrīz trīskārt pārsniedz Latvijai nepieciešamo) radies jautājums ne tikai par šo vēja parku ekonomisko pamatojumu, bet arī par to ietekmi uz Latvijas dabu un ainavisko piesārņojumu.
Vēja parkiem ir divu pamata kategoriju aizstāvji. Vieni tos aizstāv godprātīgi aiz ticības apsvērumiem (viņi vienkārši tic, ka vēja parki ir “labi”, “zaļi”, “klimatneitrāli”), citi tīri merkantili, iespējamo materiālo labumu dēļ. Neatkarīgi no šiem iemesliem argumenti par Latvijas noklāšanu ar vēja parkiem ir samērā līdzīgi. Viens no tiem - kaunināšana par egoismu.
Šo argumentu būtību labi raksturo pazīstamā ekonomista, arī politiķa Vjačeslava Dombrovska iebildes pret Eiroparlamenta deputāta Roberta Zīles rakstu portālā “Delfi”: “Izlasīju šo garo rakstu, kurš it kā sniedz argumentus, kāpēc vēja parku nevajag būvēt pie Pāvilostas. Secinu, ka atbilde tiešām ir vienkārša: “būvējiet citur, tikai ne pie mana loga vai pagalma”.”
Šī tēze ar nelielām variācijām regulāri “uzpeld”, tiklīdz kāds uzdrošinās protestēt pret kādu būvi nosacīti “sava tēva sētiņā”. Tiek pārmests egoisms un sava “sīkā labumiņa” stādīšana pār vispārnacionālajām interesēm. Kāds cits ieraksts: “Kā kaut kur parādās kāds investors, tā atrodas cilvēki, kuri saka: ja gribat kaut ko būvēt, tad galvenais, ne mana īpašuma tuvumā, būvējiet kaut kur tuksnesī, kur neviena cilvēka 50 km rādiusā nav. Un tā vienmēr.”
Tiklīdz šī tēze tiek izteikta, tā lasītājiem vai klausītājiem viss momentā skaidrs. Būve pati par sevi ir laba, vairos Latvijas kopproduktu, konkurētspēju, iedzīvotāju labklājību, bet sīkburžuāziskās stihijas pārņemtais privātīpašnieks nevar pārkāpt savam ego un nostājas pret.
Politiskajā psiholoģijā milzīgu lomu spēlē atsevišķi signālvārdi, kuri tiek regulāri atskaņoti, līdz cilvēkiem izveidojas attiecīgs reflekss. Tiklīdz cilvēks izdzird šos signālus, tā viņam apziņā momentā ieslēdzas noteikta reakcija. Daži no šiem vārdiem: ķīmiskā rūpnīca, oligarhs, migranti, klimatneitralitāte, krievi, naciķi utt. Viens šāds vārds vai frāze atsver garus rakstus un intervijas medijos, jo recipientam (signāla uztvērējam) viss skaidrs bez papildu skaidrojumiem.
Pēc šādu signālvārdu izteikšanas vairs nav nepieciešami citi, papildu argumenti. Vairs nevienam nav jāpierāda, cik tā cūku ferma, akumulatoru pārstrādes rūpnīca vai vēja parks radīs jaunas darba vietas, cik lielu šī jaunbūve radīs pievienoto vērtību un kā tas mainīs vietējos sadzīves apstākļus. Ieslēdzas jau izstrādājies reflekss - atkal tie lauķi ar savu viensētnieku domāšanu kaut ko grib bloķēt un bremzēt Latvijas attīstību Skandināvijas virzienā. Vai otrs variants - sabiedrībā pazīstami cilvēki (lasi: bagātnieki) negrib vispārējā labuma dēļ ierobežot savu jau tā augsto komforta līmeni.
Kāpēc šie argumenti ir melīgi un manipulatīvi? Tieši tāpēc, ka nepieiet lietai pēc būtības. Kāda būs jaunbūves ekoloģiskā ietekme, cik daudz darba vietu radīs un pats galvenais - kāda būs tā jaunradītā vērtība? Cik šis jaunais uzņēmums būs moderns? Vai veicinās apkārtējās teritorijas attīstību?
Tā vietā tiek izmantotas jau pieminētās manipulatīvās metodes - klišejas, kas tieši bliež pa smadzenēm. Tiek izvirzīta ideja, ka šī cūku ferma, akumulatoru pārstrādes rūpnīca vai vēja parks ir obligāts priekšnoteikums, lai sasniegtu Skandināvijas labklājības līmeni. Ja nepierausimies, nenesīsim upuri, tad Latvijas atpalicība nekad netiks pārvarēta.
Jā, bet kāpēc autors manipulē pats, var iebilst apķērīgs lasītājs. Kāpēc viņš piesauc tikai tādas patiesi šaubīgas jaunbūves kā cūku fermas un akumulatoru pārstrādes rūpnīcas? Atbilde šim apķērīgajam lasītājam nepatiks. Tāpēc, ka tad, kad kaut kur ceļ modernu rūpnīcu ar patiešām augstas pievienotās vērtības ražotnēm, tad neviens neprotestē. Neviens nesaka - būvējiet tuksnesī, kur 50 kilometru attālumā neviens nedzīvo.
Liepājā pavisam tuvu centram (kilometra rādiusā no koncertzāles “Lielais dzintars”) ir vairākas rūpnieciskās zonas, kuru teritorijā tiek būvētas jaunas rūpnīcas. Neviens pat nedomā protestēt. Tieši otrādi, priecājās, ka pilsēta attīstās un teritorija tiek sakārtota.
Protestē tad, ja Latvija tiek izmantota par vietu, par “jaunatklāto Ameriku”, kur iezemieši par stikla krellēm un muciņu ruma ļauj tā dēvētajiem investoriem darīt to, ko pašu mājās viņiem sen vairs neviens neļauj, vai kur visa brīvā zeme jau aizņemta (Vācijas un Dānijas vēja parku kuponu griezēji).
Nenoliegšu, ka šī raksta ideja radās, lasot polemiku saistībā ar Pāvilostas vēja parka projektu. Nedzīvoju Pāvilostas tuvumā, un tur man arī nav nekādu īpašumu. Vispār nepazīstu nevienu, kuram tur ir īpašumi. To esmu spiests teikt, jo šajā polemikā viena no galvenajām idejām ir - pret vēja parku iebilstot tie, kuriem Pāvilostas tuvumā esot īpašumi. Viņi esot nobažījušies par to, ka šī parka dēļ varētu kristies viņu nekustamā īpašuma cena.
Paradoksālā kārtā šo argumentu piesauc tieši vēja parku aizstāvji. Ar to tiek argumentēts, ka protestētāji neesot objektīvi. Paga, paga. Ja kāda jaunbūve pazemina apkārtējās teritorijas pievilcību, tad tas nav jāņem vērā? Vai nebūtu jārunā, kāpēc tas tā notiek, un varbūt jāizvērtē - cik lielā mērā ieguvumi atsver zaudējumus?
Esmu daudz ceļojis pa pasauli un gandrīz vienmēr cenšos ceļojuma noslēgumā kādu laiciņu pavadīt pie jūras (okeāna). Varu ar pilnu atbildību teikt, ka Latvijas jūras piekraste ir unikāls mūsu zemes dārgums, kurš mums jālolo un jāsargā visos iespējamajos veidos. Varam tikai būt pateicīgi liktenim, ka Latvijas piekraste nav no vienas vietas apbūvēta ar dārgām savrupmājām, un tagad jau esam tajā cilvēces attīstības fāzē, kad kāpās neļauj būvēt pat miljonāriem.
Iespējamais trieciens šim dārgumam nāk no citas puses. Jūra un jūras piekraste ir pakļauta vējiem. Tā no vēja parku attīstītāju viedokļa ir ideāla teritorija, kur būvēt šos naudas pumpīšu propellerus. Liela problēma ir tā, ka, kā jau minēju, atbilstoši klimata sektantu ticībai, vēja enerģija esot “zaļa” un tātad “laba”. Kad cilvēks uzvelk šīs ticības brilles, tad viņam šie vēja parki ainavā izskatās “skaisti” un pat ekoloģiski.
Regulāri braucu garām Grobiņas vēja parkam. Teikšu, kā ir, man šis parks netraucē itin nemaz. Propelleri ir izkliedēti, to nav daudz, un, braucot no Rīgas, tie it kā norāda, ka tūlīt jau būsim Liepājā. Taču esmu redzējis pasaulē vietas, kur šie propelleri ir no vienas vietas desmitiem kilometru garumā. Ja Latvijas brīnišķīgā lauku ainava būtu biezā slānī nosēta ar šiem propelleriem, no kuriem liela daļa pēc gadiem desmit virs negriezīsies, bet lēnām bruks kā kādreizējās kolhozu fermas, tad tas būs liels kaitējums Latvijas neskartajai dabai un tās ainavai.
Apzināti nepieskāros šo vēja parku ekonomiskajam un politiskajam aspektam. Par šo vēja ģeneratoru enerģētisko efektivitāti lai spriež šīs jomas speciālisti. Skaidrs, ka šai jomai ir milzīgs globālais lobijs un tai tiek atvēlēti milzu līdzekļi, kuri meklē “apguvējus”. Šai milzu naudai un milzu spiedienam nav viegli turēties pretī. Taču ikvienam, kuram rūp Latvijas unikālā daba, tas ir jādara.
Ir dažādas enerģētiskās neatkarības nodrošināšanas alternatīvas. Vēja parki nav vienīgais veids, kā to panākt. Bet Latvijas daba gan mums ir vienīgā. To nedrīkst aizmirst ne brīdi.
