Kamēr “Vienotības” jaunā premjera amata kandidāte Evika Siliņa tikai pielaiko valdības vadītāja krēslu, viņas partijas biedrs Vilnis Ķirsis vakar tika oficiāli ievēlēts par Rīgas domes priekšsēdētāju.
“Vienotība” kopš partijas dibināšanas brīža un pat vēl krietni agrāk (jau kopš “Latvijas ceļa” un “Jaunā laika” laikiem) tiek uzskatīta par “pareizo” jeb pamatplūsmas partiju. Tā ir partija, kura neskrien ratiem pa priekšu, bet arī neatpaliek. Tā cītīgi raugās uz pasaules modes tendencēm un akli tām seko. Tiesa, bez lieka avangardisma.
“Izglītotais pilsētnieks” jeb nosacītā vidusšķira, balsojot par “Vienotību” vai tās dažādiem atvasinājumiem (sākot no atparistiem un beidzot ar progresīvajiem), “mazgā rokas nevainībā”. Pilsoniskais pienākums izpildīts - mandāts pārvaldīt valsti nodots it kā “drošās rokās”, bet kā tur patiesībā būs ar to “labo” pārvaldi, vairs nav tik svarīgi.
Tagad “Vienotība” ir politiski uzvarējusi lielākajā politiskā laukuma daļā. Tai ir (tūlīt būs) premjers (Evika Siliņa), jau ir prezidents (Edgars Rinkēvičs) un Rīgas mērs (Vilnis Ķirsis). Arī Latvijas Bankas vadītājs Mārtiņš Kazāks, lai arī nav “Vienotības” biedrs, idejiski ir no tā paša apcirkņa. Divus ietekmīgākos medijus - LTV un Latvijas Radio - vada kvēlas “Vienotības” ideoloģiskā kursa atbalstītājas - Sigita Roķe un Anita Brauna. Var gandrīz vai teikt Frensisa Fukujamas vārdiem: iestājušās vēstures beigas.
Ilgā cīņa ar oligarhiem, kremliniem, naciķiem, rosļikoviešiem/langistiem un citiem šleseriem sekmīgi beigusies. Nu beidzot varēsim sākt ilgi gaidīto uzrāvienu un visiem tiem igauņiem un lietuviešiem aiziesim garām kā stāvošiem.
Nav jābūt Nostradamam, lai prognozētu, ka nekas tāds nenotiks. Tikpat viegli prognozēt, kā šī neizdošanās tiks izskaidrota. Tieši tāpat kā tam slavenajam dejotājam. Dažādi atpakaļrāpuļi traucē. Tad, kad “Vienotība” ar satelītiem iegūs 50+1 balsi Saeimā un visur citur, tad gan... Tad beidzot uzplauks Ēdenes dārzs Rīgas ielās, mazajā laukumiņā pie Jēkaba ielas un dobēs gar valdības māju.
Šim skaistajam sapnim ir viens neliels, bet ārkārtīgi būtisks trūkums. Latvijā ir desmit valstspilsētas. Citiem vārdiem, desmit lielākās pilsētas. Jau trīsdesmit gadus notiek pašvaldību vēlēšanas, kurās iedzīvotāji, izejot no savām ikdienas vēlmēm un vajadzībām, izvēlas savas pilsētas pārvaldniekus.
Ir pašvaldības, kurās vadība nemainās gadu desmitiem (kas parasti liecina par sekmīgu attīstību), bet ir pašvaldības, kurās neviens spēks ilgstoši (trīs un vairāk sasaukumu) pie varas noturēties nespēj (Rīga, Jūrmala). Šie ir negatīvie piemēri, kuri liecina par nesekmīgu saimniekošanu. Atsevišķi jārunā par Daugavpili un Rēzekni, bet kopumā tendence skaidra.
Nevienu no šīm desmit valstspilsētām (līdz vakardienai) nevada “Vienotības” biedrs. Ko ar to gribu teikt? Tikai vienu. Nekas neliecina, ka “Vienotība” pārstāvētu kādu labāku pārvaldības modeli. Ja tā būtu, tad “Vienotība” varētu prezentēt savu reālo “veiksmes stāstu”. Kaut vai kā tā pati ZZS gadiem “izbrauc” ar Lemberga Ventspili. Taču “Vienotībai” šāda veiksmes stāsta nav.
Teikšu vēl vairāk. Izteikšu versiju, ka sekmīgas pārvaldības atslēga slēpjas ne tik daudz pašā modelī, cik vadītājā, līderī. Tas nebūt nenozīmē, ka šim līderim jābūt kādam autokrātam vai Trampa/Šķēles tipa biznesmenim. Viņam var būt jebkāda politiskā un ideoloģiskā orientācija.
“Vienotība”, kura, kā jau sākuma minēju, iemieso “pareizo” jeb, citiem vārdiem, “nekādu” politiku, ne par kādu saimniecisko izrāvienu runāt neļauj. “Vienotības” premjers vadīja valdību nepilnus piecus gadus, un pat viņu visnotaļ atbalstītais prezidents Egils Levits bija spiests atzīt, ka tie ir bijuši atpakaļslīdēšanas gadi. Varbūt ne gluži absolūtajā izteiksmē (par to var diskutēt), bet gan salīdzinājumā ar kaimiņiem. Tur nekādu diskusiju nav.
Trīs gadus “pareizie” (Staķis un “Vienotība”, atrodi atšķirības) ir bijuši pie varas Rīgā. Arī tur nekādu izrāvienu neredzam. Ne pagātnē, ne nākotnē. Pat no “Vienotības” idejiskiem atbalstītājiem nav dzirdēts, ka Ķirsis būs tas, kurš šo izrāvienu nodrošinās. Drīzāk otrādi. Izskan bažas, ka viņa vadībā galvaspilsēta var atkal nonākt nosacīto šleseriešu rokās.
Jāatzīst, ka par Siliņu tik skeptisku atsauksmju nav. Politiskajās aprindās viņa tiek uzskatīta par enerģisku politiķi ar jaudu. Cits jautājums, kādā virzienā viņa šo savu enerģiju pavērsīs? Šodien daudzi viņu salīdzina ar Solvitu Āboltiņu, kurai arī netrūka jaudas, bet viņa to faktiski izniekoja dažādās intrigās.
Atcerēsimies bēdīgi slaveno jaunievēlētā deputāta Jāņa Junkura atteikšanos no mandāta par labu Āboltiņai saistībā ar mistisko Singapūras vai Honkongas piedāvājumu. Kas, protams, izrādījās tīrais blefs. Vai Siliņai pietiks prāta neatkārtot Āboltiņas kļūdas?
No Latvijas valsts attīstības viedokļa šobrīd svarīgākais ir jautājums - vai “Vienotības” izteikti dominējošā loma jau nekļūst bīstama? Vai neparādās demokrātijas apdraudējumi pēc Krievijas un Ungārijas parauga?
Tam, ka šie spēki ir ideoloģiski atšķirīgi, nevajadzētu nevienu mulsināt. Vara vienlīdz labi “garšo” gan konservatīvi, gan liberāli, gan kreisi noskaņotiem politiķiem. No tā, kādā krāsā ir viņu šlipses, viņu dziļākās tieksmes nemainās.
Pazīstamais režisors Alvis Hermanis brīdinoši norāda, ka “Vienotība” de facto ir pie varas jau kopš 2009. gada marta. Visus šos gadus tai kāds esot “traucējis”, viņu premjers ir bijis “sasiets ķīlnieks” un tamlīdzīgi. Normālos, demokrātiskos apstākļos šīs Hermaņa norādītās lietas būtu visiem pašsaprotamas un vēlētāji “Vienotību” uz kādu laiciņu nosūtītu atpūsties. Uz rezervistu soliņa. Taču notiek pretējais. Lielākie ietekmes aģenti tā dēvētajos sabiedriskajos medijos (nerunājot par “Vienotību” neslēpti atbalstošajiem) piebalso dziesmai par “bloķētājiem” un “traucētājiem”. Nu ar ko tas atšķiras no situācijas Krievijā un Ungārijā?
Jāatzīst, ka arī Siliņas valdībā lomas jau sadalītas. Atkal jāpiemin Nostradams, kura spējas arī šajā gadījumā ir liekas. Skaidrs, ka šoreiz traucētāji un bloķētāji būs ZZS. Ja vēl vadībā tiks iekļauts arī “Apvienotais saraksts”, tad nav grūti iztēloties “Vienotības” runas pirms nākamajām vēlēšanām. Mēs jau būtu panākuši ekonomisko izrāvienu un kļuvuši par Baltijas līderiem, bet kā to izdarīt, ja visus mūsu centienus torpedē “tumsas” spēki, kurus no aizkulisēm diriģē “ļaunais burvis” Lembergs.
Skumji to atzīt, bet visas šīs pasakas lieliski darbojas. Uzskatīt vēlēšanas par kaut kādu apzinātu iedzīvotāju izvēli, kur viņi racionāli, izvērtējot visus par un pret, izdara izvēli, ir, mazākais, naivi. Vēlēšanas ir mītu (pasaku) cīņa, kurā uzvar tas, kuram izdodas pārliecinošāk savu pasaku izstāstīt.
Optimismu vieš tas, ka neviena pasaka nevar mūžīgi valdīt pār sabiedrības prātiem. Vēsture nekad nebeidzas. Patiesība vienmēr izlaužas kā asns cauri asfaltam. Agrāk vai vēlāk.
