Politiskajā vidē valda pārliecība, ka valdība jau gatava. Viss ritot pēc 10. maijā Ārlietu ministrijas sēžu zālē panāktās vienošanās. Tiek veidota “Vienotības”, “Progresīvo” un ZZS valdība. Lai arī formāli durvis it kā esot vaļā, faktiski nekādas papildu partijas (ar to domājot “Apvienoto sarakstu”) uz pīrāga dalīšanu netiek gaidītas.
Ja reiz jauna valdība, tad jābūt skaidram tās galvenajam uzdevumam. Savu demisiju bijušais premjers Krišjānis Kariņš pamatoja ar to, ka “šobrīd NA un “Apvienotais saraksts” bloķē darbu labklājības celšanai un ekonomikas izaugsmei”. Tātad jaunās valdības galvenais uzdevums būs “atbloķēt” ekonomikas izaugsmi un, bijušā prezidenta Egila Levita vārdiem runājot, apturēt atpakaļslīdēšanu.
Cik pamatotas ir cerības, ka šis uzdevums tiks godam paveikts? Vispirms jānorāda, ka ar atpakaļslīdēšanu katrs saprot kaut ko citu. Izpratne par virzību uz priekšu var stipri atšķirties, teiksim, tam pašam “Apvienotajam sarakstam” un “Progresīvajiem”. Pat ja abi runā par labklājību un ekonomikas izaugsmi, tad prioritātes katram no šiem spēkiem ir gluži atšķirīgas.
Vieniem (“Progresīvajiem”) nav tāda upura, kuru viņi nebūtu gatavi ziedot uz Stambulas konvencijas vai geju laulību altāra, kamēr otri (“Apvienotais saraksts”) uz ekonomiku raugās lielā mērā caur uzņēmēju prizmu. Vieni pārstāv partiju, kurā gandrīz neviens neko nopietnu nav vadījis un uzņēmējdarbības principus pazīst tikai pēc grāmatām (pārsvarā kreisas ievirzes), kamēr otru vienkopus ir sapulcinājis viens no sekmīgākajiem Latvijas uzņēmējiem - Uldis Pīlēns.
Tieši izejot no sasniedzamiem mērķiem, veidojas attieksme pret jauno Evikas Siliņas valdību. Ja prioritāte ir sociālās inženierijas jautājumi (šīs prioritātes atbalstītāji paši tos dēvē par “cilvēktiesību jautājumiem”), tad Siliņa, kura ir tālu no ekonomikas un uzņēmējdarbības, ir īstā valdības vadītāja.
Ja ar atpakaļslīdēšanas apturēšanu saprotam ekonomisko izrāvienu, tad daudz piemērotāks valdības vadītājs būtu jau pieminētais Pīlēns, kura izpratne par ekonomiskajiem procesiem neapstrīdami ir krietni lielāka nekā Siliņai, Ašeradenam un visai “Progresīvo” partijai kopā.
Ne reizi vien esmu rakstījis, ka nav nekāda empīriska pamatojuma plaši izplatītajam uzskatam, ka politisko izvēli nosakot ekonomiskie apsvērumi. Tam, kas spējot nodrošināt ekonomisko labklājību, arī esot labākās izredzes vēlēšanās. Reālie fakti šo tēzi nekādi neapstiprina, kas gan netraucē tā dēvētajiem politologiem to atkārtot kā aksiomu.
Atcerēsimies, ka Latvijas vēsturē nekad nav bijis straujāks ekonomikas kāpums (vairāk nekā 10% gadā salīdzināmās cenās, tuvu 30% gadā nominālā izteiksmē) nekā 2005.-2007. gadā. Tajā pašā laikā toreizējais premjers Aigars Kalvītis un viņa valdība bija nepopulārākā vēsturē. Ielu bruģīša padevējs saņēma vairāk par 1000 latu mēnesī, bet valdība - fui. Savukārt Valda Dombrovska laikā notika straujš ekonomikas kritiens, nemitīga “budžeta konsolidācija”, simtiem tūkstošu devās lasīt sēnes uz Īriju, bet tas netraucēja viņam kļūt par populārāko premjeru.
Tas liecina, ka sabiedrības attieksmi pret politiķiem nosaka citi, bieži vien iracionāli faktori, ne tikai ekonomiskie. Latvieši vēsturiski ir bijuši lieli sapņotāji. Nekad nevajag aizmirst, ka 1917. gadā, kad pēc carisma sagrāves toreizējās Krievijas teritorijā absolūtas demokrātijas apstākļos notika Satversmes sapulces vēlēšanas, vienīgā guberņa impērijas sastāvā, kur uzvarēja boļševiki jeb lielinieki, kā viņus dēvē Latvijas historiogrāfijā, bija Vidzemes (Liflandes) guberņa. Komunisma idejām piesātinātākā tauta Krievijas impērijā bija latvieši.
1919. gada pirmajā pusē Latvijas teritorijā galvenās cīņas bija starp latviešiem (lieliniekiem) un vāciešiem (landesvēru Ridigera fon der Golca vadībā, kura armijas sastāvā bija viens neliels bataljons Oskara Kalpaka vadībā). Pirmās Latvijas valdības galvenais militārais spēks bija vācieši, kuri karoja ar vispasaules komunisma idejas apstulbinātajiem latviešiem.
Šie vēsturiskie fakti mūsdienās tiek apzināti noklusēti, it kā tie mestu ēnu uz Latvijas brīvības cīņām un šo cīņu varoņiem. Latvijas nākotnes vārdā šie fakti būtu jāatkārto vēl un vēl, jo tieši aizraušanās ar kreisajām idejām noteica to, ka Latvija kā pēdējā Eiropā proklamēja savu valsti Pirmā pasaules kara impēriju sabrukuma laikā. Tāpat to, ka vēlāk PSRS okupētajā Latvijā milzu lomu spēlēja no Krievijas atbraukusī latviski vairs nerunājošā “latviešu” komunistu diaspora.
Šobrīd šo Pelšu un Vosu mantinieki ir tieši “Progresīvie”, lai cik rožainu nākotni viņi nezīmētu. Arī 1917. gadā ne jau spaidu kārtā Vidzemes zemnieki balsoja par lieliniekiem. Viņi balsoja ar patiesu ticību gaišajai nākotnei. Ar kaujas saucieniem uz lūpām. Ar domu par pēdējo kauju. Par it kā naivo, bet patiesībā ārkārtīgi bīstamo “mēs jaunu pasauli sev celsim”.
Lieliski apzinos, ka neviena vēsturiskā mācība nestrādā, iekams katrs pats to nav izjutis uz savas ādas. Tāpēc jārunā par šodienu. Par to, kā šodienas nosacītie “lielinieki” aptin ap pirkstu lētticīgus sapņotājus par “saulaino tāli”.
“Progresīvie” ārkārtīgi veikli izmanto cilvēku labticīgo velmi noticēt tam, kam viņi grib noticēt. Tāpēc “Progresīvie” bez mitas skandē pareizus, labskanīgus vārdus. Viņi katrā teikumā piemin cīņu pret korupciju un sliktu pārvaldību. Un ne mirkli neparādās jautājums - uz kāda pamata jūs vispār uzdrošināties šos vārdus lietot?
Kur ir jūsu labās pārvaldības piemēri? Ko jūs tādu esat pārvaldījuši, ko varat uzrādīt kā atdarināšanas cienīgu paraugu? Kādus “labas pārvaldības” standartus ir parādījis jūsu līderis Kaspars Briškens, darbojoties “airBaltic” un citās struktūrās? Kur ir viņa un citu jūsu līderu sasniegumi? Kur? Izņemot saukļu bārstīšanu televizora ekrānā?
Trakākais, ka šie jautājumi ne mirkli nerodas arī pašu “Progresīvo” vidū. Tur valda totāla pārliecība, ka viņi ir tie labākie, godīgākie, empātiskākie, kuriem ir kaut kādu augstāko spēku dots mandāts visus citus vērtēt un tiesāt. Viņi ir pašpasludinātie morālie soģi, kuriem dotas tiesības galīgajā instancē noteikt, kurš labs, kurš slikts. Vakar ZZS bija slikts, šodien labs.
“Tiklīdz redzam, ka tiekam ievilkti kaut kādā šaubīgā situācijā, mēs nebaidāmies no tās iet ārā,” brīdina “Progresīvo” aktīviste Zane Pūpola un piebilst: ““Progresīvie” nepaliek laulībā, kas nestrādā.” Proti, ja kāds atļaujas iebilst “Progresīvo” diktātam, tad tas tiek pasludināts par “slikto”. Ja ne gluži par “tautas ienaidnieku”, tad pēc būtības uz to pusi.
Ir pilnīgi skaidrs, ka koalīcija ar šiem, nebaidīsimies teikt skaidru valodu, revolucionāriem beigsies tieši tāpat kā Rīgas domē. Ar skaļiem vārdiem, aizvainojumu, puspadarītiem darbiem un rūgtumu koalīcijas partneros.
Vai šādas jaunās koalīcijas izveide ir nenovēršama? Lai arī mazas, pastāv cerības, ka prezidents, izvērtējot visus par un pret, tomēr neakceptēs šo triju partiju koalīcijas modeli. Lai prezidentam kaut izskata pēc būtu vieglāk izšķirties, tiek izplatīts stāsts par četru partiju koalīciju ar 67 balsīm, kaut gan jau cirkulē saraksti ar konkrētu ministriju sadali tikai starp trijām partijām.
Vakar rakstīju, ka nepiekrītu skeptiķiem, kuri izvirza pieņēmumu, ka ar katru nākamo ciklu valsts pārvaldes kvalitāte ejot tikai uz leju, taču šodien jāizsaka bažas, ka jaunā Siliņas vai Ašeradena valdība (ir pilnīgi vienalga, kurš sēdēs premjera krēslā) diez vai būs labāka par Kariņa valdību. Kariņam tomēr bija kaut kāda uzņēmējdarbības pieredze. Viņš, galu galā, kādreiz ar ledu bija tirgojies.
Tagad valdības māju Brīvības bulvārī 31 pilnībā pārņems fantazētāji, teorētiķi ar nesatricināmu revolucionāro pārliecību par savu izredzētību. Nekad pasaules vēsturē tas ne pie kā laba nav novedis. Nav lielas cerības, ka šoreiz būs izņēmums.
