Nav šaubu, ka pašreizējās politiskās pārbīdes rosināja Saeimas balsojums 31. maija Valsts prezidenta vēlēšanās. Vai šis balsojums bija īstais valdības turpmākas nespējas sadarboties iemesls vai tikai iegansts, domas dalās, bet tam arī nav īpašas nozīmes. Galvenais, ka no nespējīgā premjera, kurš piekto gadu ir nodrošinājis Latvijas atpakaļslīdēšanu (Egils Levits), beidzot esam tikuši vaļā.
Absolūti nepiekrītu tiem skeptiķiem, kuri izvirza minējumu, ka ar katru nākamo ciklu valsts pārvaldes kvalitāte iet uz leju, tāpēc pēc kāda laiciņa Kariņa valdību atcerēsimies ar vieglu nostalģiju. Nesūdzos par iztēli, bet šādu valdību, ja vien nenotiek kāda šobrīd neiedomājama, briesmīga politisko procesu deformācija, nevaru iedomāties. Valdības priekšgalā Gobzema tipa politiķus prezidents Edgars Rinkēvičs nevirzītu nekādos apstākļos.
Līdz ar to ir visas iespējas izveidot tādu valdību, tāda premjera vadībā, kas reāli nodarbotos ar darbiem, nevis par tiem tikai runātu. Kādas ir nākotnes perspektīvas? Pamata jautājumi ir trīs. Kuras partijas pārstāvim tiks uzticēts veidot valdību? Kurš politiķis tas būs? Kāda būs koalīcija?
Tagad, kad Kariņa valdība ir kritusi, spēle it kā sākas no baltas lapas. Tas nozīmē, ka visas partijas var pretendēt uz būšanu valdības veidošanas kodolā. Neapstrīdams favorīts ir “Vienotība”, taču prezidents pēc konsultācijām ar visām partijām var uzdot valdību veidot arī kādam citam.
Pirms izvērtējam kandidātus, obligāti nepieciešama atruna. Kāpēc “it kā”. Klīst dažādas baumas par Kariņa demisijas nosacījumiem. Kas kuram esot apsolīts.
Lai arī politikā, tāpat kā visur citur dzīvē - solīts makā nekrīt - nav arī gluži tā, ka politiķu vārdi ir tukšas skaņas, kas aizmirstas jau nākamajā brīdī pēc to izteikšanas. Tā gan bieži gadās, bet šoreiz likmes ir augstas un vārdu spēku nevar nenovērtēt. Līdz ar to visi nākamie prezidenta gājieni jāskata caur šo “vienošanās” prizmu. Atbilst “scenārijam” vai neatbilst.
Ja tiks izveidota 52 balsu valdība ar to koalīciju, kura tika izsludināta jau dažas stundas pēc prezidenta ievēlēšanas 31. maija pievakarē (“Vienotība”, ZZS, “Progresīvie), tad viss rit pēc “nospraustā plāna” un “parāds” ir atdots. Vai Rinkēvičs ies šo ceļu? To redzēsim pavisam drīz. Taču līdz tam izvērtēsim arī citus variantus.
Pēc balsu skaita Saeimā otrajā vietā ir ZZS (16 balsis), taču tās oficiālais premjerministra kandidāts ir Aivars Lembergs, kuru pat gribēdams prezidents nenominēs (Lemberga augstās menedžera dotības politiskajā šķirā noliedz vienīgi viņa fanātiskie nīdēji). ZZS nominālais un lielā mērā arī faktiskais līderis Viktors Valainis premjera krēslam vēl nav nobriedis. Lai vispirms kādus gadiņus pavada VARAM, piesit roku, un tad jau redzēs.
Dodot iespēju veidot valdību savam konkurentam uz prezidenta amatu, “Apvienotā saraksta” līderim Uldim Pīlēnam, prezidents momentā noņemtu visus aizdomu plīvurus par “parāda atdošanu”. Pīlēns ir sevi pierādījis kā sekmīgs uzņēmējs, kurš varbūt arī runā visai jocīgi un maz saprotami, bet vadīt prot. Šobrīd Latvijai ir vitāli nepieciešams vadītājs, nevis runātājs.
Šeit gribas citēt Raini, kurš šajās dienās īpaši aktualizējies: “Kas darbu nedara, tas par darbu runā. Kas darbu nespēj, tas darbu kritizē. Kas darbu dara, tas klusē, un darbs par viņu runā.”
Šajā gadsimtā vēl ne reizi premjerministrs nav bijis no “nacionāļiem”. Tiek uzskatīts, ka viņu premjera kandidāts Roberts Zīle ir tāds pats kā ZZS - Lembergs. Izkārtne. Zīle jau gadiem sēž Briselē, un nekas neliecina, ka rautos uz Rīgu, lai iejūgtos un vilktu smago valdības darba pajūgu. Taču Zīle ir pieredzējis un samērā labi ieredzēts politiķis. Ja viņš pats gribētu, tad arī viņa izredzes veidot valdību nevarētu pilnībā izslēgt.
Pārējās partijas - “Progresīvie”, “Latvija pirmajā vietā” un “Stabilitātei!” - gan var izslēgt no valdības veidotāju kandidātiem. Nav iedomājama situācija, kurā šo partiju līderiem prezidents uzticētu veidot (sastādīt, kā teikts Satversmē) valdību.
Taču būsim reālisti. Vislielākās iespējas ir “Vienotībai”, taču šajā gadījumā tas viss izskatās, kā jau minēju, kā parāda atdošana. Kāpēc? Tāpēc, ka ZZS un “Progresīvie” ir bloķējušies nerakstītā savienībā. Tā teikt, “Progresīvo zemnieku savienībā” (PZS, saīsinājums no kāda rupja krievu lamuvārda, kas nozīmē - beigas).
Tas nozīmē, ka NA automātiski ir ārā no potenciālās koalīcijas, savukārt ZZS visu laiku speciāli kaitina AS, lai arī tā “tur kanti” līdz galam un nesāk sliekties samierināšanās virzienā. PZS visizdevīgākā ir tieši šāda 52 balsu koalīcija, kur viņiem katram būs nosacītās veto tiesības.
Ja valdību veido “Vienotība”, tad tieši kurš politiķis? Pēdējās dienās priekšplānā tiek virzīta labklājības ministre Evika Siliņa. Pār viņas galvu medijos un sociālajos tīklos jau nobirusi iznīcinoša pārmetumu krusa, kas izsaukusi runas, ka viņa esot māņu figūra, uz kuru novirzīt visu dusmu artilērijas uguni. Īstais kandidāts esot cits. Tad jau finanšu ministrs Arvils Ašeradens.
Jau rakstīju, ka Ašeradens ir no to pašu “runātāju” kohortas, kuri pašreizējā situācijā mums galīgi nav vajadzīgi. To labi saprot arī prezidents, par kura vēlmi būt labākajam prezidentam Latvijas vēsturē ne mirkli nešaubos. Līdz ar to nedomāju, ka Ašeradens būs viņa pirmā izvēle. Siliņas izredzes ir lielākas.
Šodien spriest par potenciālo koalīcijas sastāvu nozīmē zīlēt kafijas biezumos. Iespējas ir visplašākās. Taču šobrīd bumba atrodas Rīgas pilī. Valsts prezidentam ir jāizdara nākamais gājiens, nosaucot nākamās valdības veidotāju. Tā kā tas notiks pēc konsultācijām ar visām politiskajām partijām, tad daudz ko izšķirs politiskā meistarība.
Šajā ziņā priekšroka ir pieredzējušajām partijām - “Vienotībai”, ZZS un arī NA. Ja vien pirmās divas nepieļaus kādas rupjas kļūdas, tad ticamākais variants ir 52 balsu koalīcija. Bet atkārtoju - tagad viss ir prezidenta rokās.
