Premjerministrs Krišjānis Kariņš pirmdien paziņoja, ka atkāpsies no premjera amata un vairs atkārtoti nepretendēs uz šo amatu. Nu tad beidzot.
Lielu meistaru raksturo filigrāns izpildījums. Politikā, mākslā, sportā. Visur. Lionels Mesi vai Krištianu Ronaldu ir superzvaigznes tieši tāpēc, ka prot būt īstajā brīdī īstajā vietā pie vārtiem un pielikt bumbai kāju tā, ka tā lido tieši tur, kur viņi gribējuši, nevis kaut kur vārtu virzienā, cerot, ka varbūt trāpīs.
Augsta līmeņa politiķim ir svarīgi izjust politisko momentu un zināt, kad laiks uznākt uz skatuves, bet kad no tās īstajā brīdī nokāpt. Kariņš ar savu stūrgalvīgo nevēlēšanos atkāpties aizkavējās tik ļoti, ka izvirzās jautājums par viņa tālāko starptautisko karjeru, kas vēl nesen šķita daudzsološa un cerīga.
Tagad ar atpakaļejošu datumu, šķiet, ikvienam skaidrs, ka visa vasara ir pa tukšo nomuļļāta. Kariņa valdības demisija ir tik loģisks visa šī laika pēc prezidenta vēlēšanām politiskā procesa noslēgums, ka pats par sevi rodas jautājums - nu kāpēc tik ilgi bija jāvelk gumija? Par spīti tam, ka viņa paša valdība visu šo laiku “sēdēja uz koferiem”, Kariņš pat pamanījās vēl aiziet atvaļinājumā.
Tāpat jāatgādina, ka vēl piektdien Kariņš bravūrīgi apgalvoja, ka “mest plinti krūmos” netaisās. Pirmdien šo savu apņemšanos viņš jau bija aizmirsis. Visticamāk, šo lēmumu viņš pieņēma ne bez citu ietekmīgu personu ieteikuma. Iespējams, ka viņam tāds signāls pienāca no Rīgas pils. Nepārprotams, kā zvans īsi pirms pusnakts: “Nedariet muļķības... klausieties, kas jādara.”
Pilnīgi skaidrs, ka Kariņš slaveno pauzi izturējis par ilgu. Vēl ilgāk savu uznācienu uz politiskās skatuves pārturēja kādreiz superpopulārā Ingūna Sudraba ar visām no tā izrietošajām bēdīgajām sekām.
Politiķu uznākšana uz laukuma parasti ir spilgta un pārliecinoša (Sudraba šeit ir negatīvais piemērs, bet atcerēsimies Andri Šķēli, Eināru Repši, arī Valdi Dombrovski ar viņa mūžīgo “budžeta konsolidāciju”), bet atkāpšanās bieži vien ir negaidīta, atmiņā paliekoša, ar tālejošām sekām. Taču arī atkāpties ir jāprot.
Latvijas politiskajā vēsturē ir vairākas ārkārtīgi spilgtas demisijas, kuras apskatnieki laiku pa laikam piemin vēl šodien.
Pirmā nopietnā kādas politiskās figūras demisija situācijā, kad var arī neatkāpties, bija 1994. gadā pēc divkāršas ieslodzīto masveida bēgšanas no Grīvas un Pārlielupes cietumiem. Toreizējais iekšlietu ministrs Ģirts Valdis Kristovskis bija spiests atkāpties acīmredzami ne pēc paša gribas. Burtiski ar asarām acīs. Toreiz viņa partija “Latvijas ceļš” tik ļoti gribēja atdarināt vecās Eiropas demokrātiskās partijas, ka domāja, ka šāda demisija apliecina tās rietumnieciskumu. No šodienas skatu punkta tas izskatās bezgala naivi, pat bērnišķīgi.
Trīs gadus vēlāk pēc Talsu traģēdijas, kad ugunsdzēsēju svētku laikā krita augsti pacelts autopacēlāja grozs ar bērniem un dzīvību zaudēja deviņi bērni, no amata atkāpās cits iekšlietu ministrs Dainis Turlajs. Lai arī viņu uz šo soli neviens nespieda, viņam tas politiskus plusus neatnesa. Toreiz neviens īsti nesaprata, kāpēc viņš atkāpies.
Kurioza bija e-lietu ministres Inas Gudeles atkāpšanas 2008. gada rudenī, kad atklājās, ka viņas dzimšanas dienas zemeņu torte ir pirkta par valsts (ministrijas) budžeta naudu. Šajā gadījumā gan drīzāk jārunā par ieganstu, jo tā brīža Ivara Godmaņa valdība bija mediju tik ārkārtīgi nemīlēta, ka visi tās ministri tika sisti par katru nieku. Gudeli arī grūti uzskatīt par kādu nopietnu politisko figūru.
No politisko mācību viedokļa zīmīga bija situācija pēc Zolitūdes traģēdijas 2013. gada novembrī, kad, sabrūkot veikala “Maxima” jumtam, aizgāja bojā 55 cilvēki. Par būvniecības nozari un nozarē pastāvošajiem normatīviem atbildīga ir Ekonomikas ministrija. Izskanēja ierosinājumi tā brīža ekonomikas ministram Danielam Pavļutam atkāpties.
Nez kāda izvērstos viņa politiskā karjera, ja viņš to nevilcinoties darītu, vīrišķīgi uzņemoties politisko atbildību. Tā vietā viņš sāka grozīt galvu un plātīt rokas - kāpēc? Par ko tad es? No daudzsološās, uzlecošās politiskās zvaigznes viņš drīz vien nonāca uz rezervistu soliņa. 2021. gadā viņu atkal uzlaida laukumā Kariņa patriektās veselības ministres Ilzes Viņķeles vietā. Cilvēku atmiņā viņš palicis kā pianists, kurš salaidis dēlī visu veselības aprūpi. Nedomāju, ka viņam vēl tiks dota trešā iespēja.
Taču, ja Pavļuts savu iespēju noķert Dievu aiz bārdas neizmantoja, tad Valdis Dombrovskis šajā situācijā savu iespēju garām nepalaida. Lai arī viņš to nedarīja pēc sava prāta un par demisiju negribīgi paziņoja ar drebošu lūpu pēc sarunas ar toreizējo prezidentu Andri Bērziņu, šī viņa atkāpšanās nodrošināja viņam ļoti gludu un plūstošu ceļu uz Briseles augstajiem koridoriem.
Vēl nesen politiskajās aprindās plaši cirkulēja stāsts par to, ka arī Kariņš patiesībā raugoties Briseles virzienā. Ja vien viņš gribot startēt nākamā gada Eiroparlamenta vēlēšanās, tad viņam premjerministra amats laikus jāpamet. Taču pēdējās nedēļas laikā atklājās, ka Kariņš premjera krēslā ir iekrampējies sazilējušiem pirkstiem. No varas tik viegli neatkāpjas, un, izrādās, nākotnes kārdinājumi nav samērojami ar šā brīža varas saldmi.
Šī ilgi novilcinātā demisija ar Kariņu var izspēlēt ļaunu joku. Eiroparlamenta vēlēšanas Latvijā netiek uztvertas pārāk nopietni. Šajās vēlēšanās vēlētāji bieži vien izdara izvēli kā pasniedzot dāvanu, jo tiek uzskatīts, ka būt deputātam Briselē ir liela balva. Darbs nav grūts, pilnīgi bez jebkādas atbildības, toties labi atalgots ar labām sociālajām garantijām.
Vēl nesen Kariņam bija samērā plašs atbalstītāju pulks, kurš viņam par ilgo valdības vadīšanu būtu gatavs pasniegt dāvanu - biļeti uz Briseli, bet šī pēdējo dienu ampelēšanās ne vienam vien Kariņa potenciālajam vēlētājam var atsist vēlmi mest urnā biļetenu ar viņa vārdu.
Skaidrs, ka atbalstītāju pulks viņam joprojām ir plašs, neskatoties uz visu, bet vai viņš būs tas vilcējs nākamā gada Eiroparlamenta vēlēšanās? Par to jāsāk šaubīties.
Kariņš, protams, nebūtu Kariņš, ja uz atvadām vēl neiespļautu koalīcijas partneru zupas šķīvī. Savu demisiju viņš pamatoja ar to, ka “šobrīd Nacionālā apvienība un “Apvienotais saraksts” bloķē darbu labklājības celšanai un ekonomikas izaugsmei”.
Atkal visi citi viņam vainīgi. Negribas apsaukāties, katrs pats var šim personāžam piemeklēt atbilstošus epitetus, bet samērā labo iespaidu par sevi viņš pēdējos četros gados ir pilnībā sagrāvis. Šādās reizēs parasti saka - pats vainīgs.
