Krišjānis Kariņš uzsācis bīstamu spēli. Rotaļāšanos ar Satversmi. Alkas par katru cenu saglabāt varu viņu novedušas līdz bezatbildīgām politiskām kombinācijām.
Kariņa premjerēšanas piektajā gadā esam nonākuši līdz tam, ka Ministru prezidents rosina fundamentāli mainīt valdības un koalīcijas sastāvu, formāli nemainot pašu valdību. Pārfrāzējot bēdīgi slaveno Francijas (Saules) karali Luiju XIV un citus vēsturiskos personāžus, Kariņš it kā saka: valdība - tas esmu es. Visi pārējie var nākt un iet, bet, ja es palieku savā vietā, tad arī valdība paliek savā.
Liela daļa politiskās šķiras izliekas, ka šajā Kariņa formulā nekādu konstitucionālu pretrunu nav. Viss atbilstot Satversmes burtam. Par Satversmes garu runas nav. Satversmes gars, šķiet, jau ir sekmīgi piebeigts.
Kas īsti notiek? Kariņš ir sācis sarunas par jaunas valdības un koalīcijas veidošanu bez prezidenta dota mandāta. Varam skatīties no kuras puses gribam, ir nepārprotami skaidrs, ka tiek veidota jauna valdība ar jaunu koalīciju. Juridiskai kazuistikai šeit nav vietas. Ja vien tiešām Satversmi uzskatām par īstu valsts tiesisko pamatu, tās centrālo stūrakmeni, nevis tekstu, kuram vienkārši izskata pēc jābūt.
Līdzīgi kā dažās Āfrikas valstīs savulaik tika uzcelti operas teātri, jo “civilizētās” valstīs tādi ir. Mums arī vajag. Tas, ka turienes sabiedrībā nav sapratnes par šo mākslas žanru un nav operas apmeklēšanas kultūras, netika ņemts vērā. Kariņa ieskatā arī mūsu Satversme ir kaut kas līdzīgs šīm Āfrikas operām. Dokuments, kurš jātur atvilktnē, lai varētu skaitīties demokrātiska valsts.
Kariņš izmanto apstākli, ka Satversme nevar visas iespējamās situācijas aprakstīt. To, kas Satversmes “tēviem” un visiem pārējiem līdz šim licies pašsaprotams - jauna valdība ir jauna valdība, kuru vada no jauna nominēts premjerministrs -, Kariņš nolēmis pārinterpretēt.
Atgādināšu, ka 1997. gadā jau bija līdzīgs precedents, kad toreizējais premjers Andris Šķēle neslēpa neapmierinātību ar atsevišķu ministru un it īpaši ar Saeimas koalīcijas deputātu darbu, tāpēc atkāpās. Nepaklausīgajiem par sodu. Pats viņš pat nedomāja iet prom. Toreiz Valsts prezidents Guntis Ulmanis viņam otrreiz uzticēja valdības veidošanu un Šķēle gluži leģitīmi veidoja savu otro valdību pēc saviem ieskatiem un saprašanas.
Kariņš šo politiski loģisko un leģitīmo ceļu negrib iet. Acīmredzot baidās, ka prezidents viņu otrreiz vairs nenosauks par valdības veidotāju. Kā mēdz teikt, suns zina, ko ēdis. Kariņš apjauš savu patieso vērtību. Tāpēc viņš izvēlējies šaubīgo līšanu cauri Satversmes juridisko nepilnību caurumiem.
Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs par šīm Kariņa darbībām sajūsmu neizrāda. Viņš burtiski brīdina savu bijušo partijas biedru neaizrauties. Rinkēvičs piektdien tviterī atgādināja, ka vienīgi viņam ir tiesības nominēt premjeru: “Atbilstoši Satversmes 56. pantam Ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to aicina Valsts prezidents, līdz ar to jebkādas darbības pagaidām uzskatāmas par politiskajām konsultācijām, nevis valdības veidošanu. Gaidu Ministru prezidentu ar rīcības plānu 17. augustā.”
Nākamā nedēļa būs politiski piesātināta. Ceturtdien prezidents gaida Kariņu Rīgas pilī ar konkrētu rīcības plānu. Tas nozīmē, ka līdz ceturtdienai “jaunajai” Kariņa valdībai jābūt gatavai. Ir jāsasauc Saeimas ārkārtas sēde, kurā jāapstiprina jaunie ministri. Jaunā koalīcija nozīmē arī pārbīdes Saeimas pārvaldes struktūrās un komisijās. Kariņš, ”Vienotība” un tās jaunie partneri cer, ka jaunās valdības izveide notiks raiti, gludi, kā pa sviestu. Var jau būt, bet ir nianses.
Saeimā patiešām diez vai kaut kas varētu aizķerties. Ne ZZS, ne “Progresīvo”, ne “Vienotības” rindās nav vērojamas domstarpības attiecībā uz šo Kariņa plānu. Tur visi disciplinēti nobalsos kā nākas. Tad kur var rasties problēmas?
Tāpēc jau Saeimai ir tik zemi uzticības reitingi, ka tā ir gatava nobalsot par jebko, par ko kafejnīcās, pirtīs un kabinetu klusumā vienojušies daži, kuri sevi iedomājušies par politiskā šaha lielmeistariem. Daudz nedomājot, kā tas izskatīsies un ko par to varētu padomāt sabiedrība. Gan jau piebarotie propagandisti un “štata” politologi sabiedrībai izskaidros, kā notiekošais pareizi jāuztver.
Lai kā sauktu to, ko Kariņš & Co iecerējuši, balsojums Saeimā par jaunajiem ministriem būs balsojums par jaunu valdību. Tā kā Valsts prezidents šo jaunās valdības veidošanu Kariņam nebūs uzticējis, tad tā savā dziļākajā būtība būs neleģitīma valdība. Kariņš varu būs uzurpējis.
Šāds gājiens Kariņam viegli izietu cauri, ja viņa autoritāte un atbalsts sabiedrībā būtu augsts, savukārt prezidentam zems. Realitātē ir pilnīgi otrādi. Prezidenta autoritāte šobrīd ir ievērojami lielāka nekā premjerministram, kuru jau pilnīgi atklāti dēvē par “kleperi, kurš nevelk”.
Tas, ka ZZS un “Progresīvie” piekrituši nonākt valdībā šādā šaubīgā ceļā, nostāda arī viņus pašus nelāgā lomā. Jā, formāli šāda nonākšana pie varas ir iespējama, taču tā neizskatās glīta. Īpaši neglīti tā izskatās, ņemot vērā to, ka sabiedrība šo koalīcijas partneru “rokādi” saista ar “parāda atdošanu” par prezidenta vēlēšanās nodotajām balsīm.
Neņemos spriest, cik pašreiz notiekošajā politiskajā jezgā liela nozīme ir šim “parādam”, cik paša Kariņa ietiepībai, varas kārei un tieksmei uzspiest savu. Tas viss savijies vienā sarežģītā, grūti atšķetināmā mezglā. Galvenais, ka šī divdomība, kad runāts tiek viens, bet domāts pavisam kas cits, met ēnu ne tikai uz “Vienotību” un šī darījuma dalībniekiem, bet arī uz pašu prezidentu, jo aiz labskanīgajām frāzēm par “lielāku dinamismu” tiek saklausīta skaļi neizteiktā doma par “parāda atdošanu”. Līdz ar to prezidents, domājot par savu autoritāti, nevar notiekošajā tikai kusli noraudzīties. Viņa pozīcijai jābūt aktīvai. Līdz ar to tai jābūt izšķirošai.
Ņemot vērā Kariņa stūrgalvību un, kā atklājies, gluži vai patoloģisko varas kāri, iespējama ļoti asa politiskā un konstitucionālā krīze. Kariņš varas krēslā ir iekrampējies ar nagiem un zobiem. Taču viņa pozīcija ir vāja. Spriežot pēc viņa uzvedības, pašam viņam tā nešķiet. Satversmes burts ir viņa pusē. Tehniski viņš šo jauno ministru balsojumu Saeimā var izdzīt. Tad kur viņa pozīcijas vājums?
Autoritātes spēkā. Pareizāk sakot, tā trūkumā. Protams, ja viņam ar savu autoritāti nāks palīgā prezidents, tad Kariņš būs uzvarējis un kādu laiku viss turpināsies, kā viņš iecerējis. Taču Rinkēvičam, piekrītot šādam scenārijam, nāktos atzīt Kariņa prioritāti valsts pārvaldes hierarhijā. Nedomāju, ka Rinkēvičs ar to būtu gatavs samierināties.
Tiesa, Satversme prezidentam nedod plašu instrumentu klāstu, ar kuriem ietekmēt pārlieku varaskāru premjeru. Formāli šāds instruments ir tikai viens. Dot mājienu par iespējamu Saeimas atlaišanas rosināšanu. Viena lieta, ja to rosina Ainars Šlesers, pavisam cita, ja to dara Edgars Rinkēvičs.
Tajā pašā laikā nevar noliegt, ka Kariņam ar “opozicionāriem” veicas. Iepriekšējā sasaukumā ar dažādiem pret valdību un Kariņu personīgi vērstiem izlēcieniem viņu nemitīgi glāba Gobzems, tagad šo Kariņa glābēja nišu aizņēmis Šlesers.
Taču bez formālā Saeimas atlaišanas instrumenta ir jau minētais personiskās autoritātes un sabiedrības atbalsta instruments. Šobrīd prezidenta un pašreizējā premjera reitingi nav salīdzināmi. Tie ir kā diena pret nakti. Ne jau par labu Kariņam.
