Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs jau ar savas prezidentūras pirmajām dienām demonstrē apbrīnojamu aktivitāti un politisko jaudu. Viņš burtiski dzen uz priekšu, liek strādāt visai tai ierūsējušajai valsts pārvaldes sistēmai, kura līdz šim gluži kā pusaizmigusi nodarbojās ar papīru ražošanu un atrunu, kāpēc neko nevar izdarīt, sacerēšanu.
Rinkēvičs, tiekoties ar Liepājas iedzīvotājiem, viegli smaidot, atzīmēja, ka viņu jau tagad sitot no visām pusēm par to, ka šajās dienās, runājot par Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju, atļāvies uzdot retorisku jautājumu “vai tāds kantoris vispār mums jāfinansē”. Tieši to pašu gan varētu teikt arī par daudziem citiem “kantoriem” ar milzīgu tur algu saņemošo birokrātu skaitu.
Prezidenta tikšanās ar iedzīvotājiem bija noorganizēta Liepājas prestižākajā vietā - koncertzālē “Lielais dzintars”. Kā vēlāk žēlojās kāda šī pasākuma apmeklētāja: “Biju paņēmusi līdz sešgadīgo dēlu, kurš palika mazliet neapmierināts, jo nesaprata: kāpēc viņš nedziedāja, ja jau koncertzālē uzstājās?”
Rinkēvičs tiešām nedziedāja, lai gan tika uzņemts gandrīz kā estrādes zvaigzne. Viņam parādoties, visi cēlās kājās un skaļi aplaudēja, uz ko prezidents ļoti enerģiski māja ar rokām, aicinot sēsties. Nav te nekādas “kungu” būšanas.
Pašu tikšanos var vērtēt divās plaknēs. Konkrētajā, kas izriet no prezidenta atbildēm uz viņam uzdotajiem jautājumiem, un abstraktajā, metafiziskajā plaknē, kas izriet no viņa demonstrētā stratēģiskā redzējuma.
Kādi konkrēti jautājumi tika apspriesti? Tieši apspriesti, jo, kā parasti šādos pasākumos mēdz būt, daudzi, uzdodot jautājumus, paši izplūda plašos skaidrojumos un sava redzējuma izklāstos.
Par tautas vēlētu prezidentu un demokrātijas paplašināšanu. Rinkēvičs atzinās, ka agrāk esot bijis vairāk tautas vēlēta prezidenta sistēmas atbalstītājs, bet tagad sliecoties palikt pie esošās kārtības. No savas puses iekavās atzīmēšu, ka līdz šim no viņa paša un viņa partijas atbalsts tautas vēlētam prezidentam nav dzirdēts.
Savu nostāju prezidents pamatoja tā, ka tautas vēlētam prezidentam būtu jāpiešķir plašākas pilnvaras, kas nozīmētu būtisku Satversmes maiņu ar visiem no tā izrietošajiem riskiem. Uz iebildēm, ka vairumā citu valstu, kuras mums aizsteigušās priekšā, ir tautas vēlēts prezidents, Rinkēvičs atspēlēja: bet Igaunijā nav tautas vēlēts prezidents. Tomēr viņi tāpat mums priekšā.
Šis Igaunijas piemērs bieži tiek piesaukts, tāpēc jāpaskaidro, ka Igaunijā prezidentu ievēlē krietni plašāks elektorāts nekā pie mums, kur 100 deputātu atklātās vēlēšanās formāli nobalso atbilstoši partiju vadības pieņemtiem lēmumiem. Igaunijā prezidenta vēlēšanās piedalās plašs pašvaldību pārstāvju loks un tās notiek aizklāti, kas apgrūtina (bet ne izslēdz) politiskās sarunāšanas iespējas. Tiesa, arī pašā Igaunijā valda liela skepse par tur valdošo kārtību, tā ka jāpiekrīt prezidentam tajā ziņā, ka ir dažādi modeļi, dažādi rezultāti un pateikt droši, kurš tas labākais, ir grūti.
Par referendumu ierosināšanas augsto slieksni. Prezidents atgādināja, ka šis augstais slieksnis - vairāk par 140 000 parakstu (10% no balsstiesīgajiem pēdējās vēlēšanās) - tika ieviests pēc 2012. gada referenduma par valsts valodu. Līdz tam slieksnis esot bijis pārāk zems. To ceļot, politiķi esot aizrāvušies un pārcentušies. Tagad tas esot pārāk augsts, taču prezidenta ieskatā, ja referenduma tēma būtu patiesi nopietna un sabiedrību aizraujoša, tad arī šo slieksni varētu pārvarēt, jo parakstīties varot viegli, izmantojot internetu. Viņš gan uzreiz piebilda, ka esot ārkārtīgi piesardzīgs attiecībā uz elektronisko balsošanu vēlēšanās, kā tas tiek darīts Igaunijā. Drošības apstākļu dēļ.
Tāpat prezidents ir skeptisks pret vēlēšanu sistēmas maiņu un radikālu valsts pārvaldes [birokrātiskās] sistēmas maiņu. Visticamāk, apzinoties
savu bezspēcību pret šo birokrātijas hidru, Rinkēvičs šajā jautājumā “peldēja” visvairāk, savu sakāmo noreducējot līdz - nekas īsti nav jāmaina. Viņš atsaucās uz ierobežotajām prezidenta pilnvarām, tomēr solīja aktīvi izmantot tiesības atgriezt Saeimai pieņemtos likumus, kurus viņš uzskatīs par likumdošanas brāķi. Viņš nebūs Saeimai parocīgs prezidents, Rinkēvičs it kā lika saprast (tiešā tekstā tas neatskanēja).
Par banku diktātu un banku virspeļņas nodokli. Rinkēvičs atkārtoja jau savu agrāk izteikto neapmierinātību ar banku darbību Latvijā. “Banku sektors ir palaists zaļā pļavā [un dara, ko grib],” viņš tēlaini vispārināja. Viņš gan arī atgādināja neseno cīņu pret bankām saistībā ar “naudas atmazgāšanu ”, taču arī ar to, kā pie mums ierasts, notikusi pārcenšanās.
Runājot par šo “pārcenšanos”, Rinkēvičs norādīja, ka “bieži vien sabiedrība domā, ka citi mums kaut ko uzspiež. Brisele ir tā “sliktā”, bet bieži vien nekas netiek uzspiests. Pārcenšanās notiek uz vietas, un Rīga ir tā “sliktā”.
Kopumā gandrīz visam, ko prezidents teica, var piekrist un atbalstīt. Tikai prātā iezogas savāds mulsums, apjaušot, ka šis pats cilvēks, kurš tik gudri un pareizi runā, pats taču gadu desmitiem tur visā ir bijis iekšā. Par visu to debatējis, balsojis un ieviesis. Neviļus rodas jautājums: kur tu biji agrāk? Kāpēc tikai tagad atļaujies vērt vaļā muti un to visu skaļi izteikt?
Atbilde ir skaidra. Sistēma ir iekārota tā, ka, ja agrāk būtu ko bildis, tad līdz Rīgas pilij nekad nebūtu ticis. Tad jau sen iepriekš būtu no sistēmas ar joni izmests.
Tā šī prezidenta tikšanās ar sabiedrību (spriežot pēc publikas reakcijas, pārsvarā ar viņa dedzīgiem atbalstītājiem) izskatījās no politiskā aspekta. Metafiziskā plaknē Rinkēvičs iemieso no sava priekšgājēja gluži atšķirīgu uzvedības stratēģiju. Tieši to stratēģiju, kuras akūti trūkst Latvijas valstij un Latvijas sabiedrībai kopumā.
Egila Levita stratēģiskā kļūda bija tā, ka viņš nevēlējās (baidījās) saķerties ar tiem, kas viņu ievēlēja. Visā savā četru gadu prezidentūras laikā viņš ne reizi stingri nenostājās pret to valdošo koalīciju, kura viņu ievēlēja. Bija biklas iebildes par Saeimas pieņemtā likuma par veselības aprūpes finansējuma nepildīšanu, pieņemot 2020. gada budžetu; bija kurnēšana, parakstot administratīvi teritoriālās reformas likumu, bet nekas vairāk kā bubināšana bārdā nenotika. Neviens nopietns, sabiedrībā plašu rezonansi ieguvis likums netika atgriezts Saeimai otrreizējai caurskatīšanai.
Negribētos lietot skaļus vārdus, bet no malas izskatījās, ka Levits cenšas politiskajai šķirai izdabāt. Beigās viss aizgāja tik tālu, ka viņš pat demokrātiski ievēlētos tautas pārstāvjus sāka šķirot “pareizajos” un “nepareizajos”. Tas jau robežojās ar nožēlojamību.
Rinkēvičs demonstrē pilnīgi citu attieksmi. Viņš aktīvi norāda citiem, kas jādara, un varam būt droši - tiem, uz kuriem tiek norādīts, tas pilnīgi noteikti nepatīk. Rinkēvičs sola atgriezt ikvienu likumu, kuru Saeima būs pieņēmusi, neieklausoties viņa viedoklī. Vēl pāragri spriest, kā tas viss izvērtīsies praksē, bet tas sabiedrības atbalsts, kas jau tagad jaušams, deputātiem prezidenta viedokli vienkārši neļaus ignorēt.
Cilvēki jūt cieņu pret stingru stāju un noteiktu, neatkarīgu pozīciju. Iztapoņas priekšniecībai ir ērtas, bet pret tām nav cieņpilnas attieksmes. Tās vienmēr var uzmest kā muļķus vai izmest kā izlietotas lupatas.
Varbūt tieši šī mūsu valsts un sabiedrības gatavība vienmēr iztapt (kā Rinkēvičs teiktu - gatavība pārcensties) ir iemesls mūsu izslavētajai atpalicībai? Varbūt jāņem piemērs no prezidenta un jāmet atpakaļ katra Briseles direktīva, kura mūs kādā jomā neapmierina?
Liepājā, “Lielajā dzintarā”, prezidents tieši tā arī teica - ne visas Briseles direktīvas ir tādas, kuras pa galvu, pa kaklu jāpilda. Domāsim ar savu galvu, domāsim vispirms par savām interesēm un mazāk skatīsimies, ko par to teiks citi. Tikai tā var iegūt cieņu un uzticību.
