Premjers Krišjānis Kariņš valdību vada jau piekto gadu. Tas ļauj mums pamanīt dažus viņa rīcības modeļus, kuri acīmredzot izriet no viņa rakstura īpatnībām. Diemžēl ne tām simpātiskākajām.
Politiķu psiholoģiskajam portretam, rakstura īpašībām, morāli ētiskajai vērtību sistēmai tiek pievērsta nepamatoti maza uzmanība. Īpaši, ja viņš publiski translē “pareizo” pozīciju. Tiek pieņemts: ja jau politiķis runā tā, kā pienākas, tad viņš automātiski ir labs cilvēks. “Kārtīgs” cilvēks publiskajā telpā nevar būt slikts mājās, ģimenē, attiecībās ar kolēģiem. Prakse liecina, ka var būt visādi.
Šī nedēļa sākās ar zināmām gaidām. Premjers atgriezās no atvaļinājuma. Politiskajās aprindās klīda runas par to, ka notikšot kaut kādi būtiski pavērsieni valdībā un koalīcijā. Opozīcijas partijas, ar kuru balsīm tika ievēlēts “Vienotības” prezidenta amata kandidāts Edgars Rinkēvičs, gaidīja, ka tiks paziņots par Kariņa valdības demisiju un jaunas veidošanu. Ar jaunajiem partneriem. Kā solīts. Vai vismaz kā viņi paši bija domājuši, ka ir solīts.
Arī pašreizējās koalīcijas partneri bija sagatavojušies uz nopietnu valdības krīzi. Taču Kariņam pietika prāta nekādas asas darbības neuzsākt pirms tikšanās ar prezidentu. Trešdien notika abu tikšanās, pēc kuras noskaidrojās vairākas būtiskas lietas.
Pirmkārt, Kariņš pats nav gatavs gāzt savu valdību, pat ja viņam acu priekšā krata grabuļus ar iespējamiem nākotnes labumiem Briselē. Otrkārt, Rinkēvičs nav sajūsmā par 54 mandātu koalīcijas nomaiņu pret 52
mandātu koalīciju. Tāpat abi pieredzējušie politiķi beidzot apzinājušies sarežģījumus, kuri varētu rasties, koalīcijā iekļaujot “Progresīvos”. Runa nav tikai par viņu uzvedību Rīgas domē, bet arī par “Progresīvo” īpašo fiskālo redzējumu un tā potenciālo ietekmi uz 2024. gada un it īpaši turpmāko gadu budžetu izstrādi.
Faktiskais trešdienas sarunu rezultāts - tā kā ZZS un “Progresīvie” ir sabloķējušies ideoloģiski visai dīvainā, nešķiramā politiskā blokā, tad esošā valdība ir labākā iespējamā. Tai jāturpina darbs. Ja vien kāds neiespītēsies un viss neaizies savu ceļu.
Tas nozīmē, ka Kariņa divu mēnešu runāšana par koalīcijas paplašināšanu būs beigusies ar neko. Tāpat kā viņa regulārās tikšanās ar opozīcijas partijām, kurās nopietnām sejām tika runāts par darbu tā, it kā jaunā koalīcija jau pilnvērtīgi strādātu. Tas viss būs izrādījies tukša pļāpāšana. Tukša laika tērēšana.
Šajā situācijā Kariņam nāktos samierināties ar jauno realitāti un klusi kāpties atpakaļ. Taču Kariņš nebūtu Kariņš, ja viņš šo atkāpšanos nepārvērstu par demonstratīvu kolēģu pazemošanas aktu. Pieņemot, ka kur tad viņi liksies. Diemžēl tā nav pirmā reize, kad Kariņš rīkojas ētiski neglīti. Tā kā pie Kariņa gājieniem daudzi pieraduši un tos uztver kā “normālus”, tad jāpaskaidro, par ko ir runa.
Kariņš piekopj vienu no pretīgākajām pazemošanas formām. Viņš apzināti liek citiem rīt krupjus. Turklāt to liek darīt publiski. Atcerēsimies, kad viņa iepriekšējā valdībā iekšlietu ministre Marija Golubeva izrādījās pilnīgi nepiemērota jaunajiem ģeopolitiskajiem izaicinājumiem un Baltkrievijas diktatora Aleksandra Lukašenko hibrīdkara uzbrukumiem uz mūsu valsts robežas, tad viņas demisija tika sasaistīta ar NA pārstāvja, toreizējā ekonomikas ministra Jāņa Vitenberga atkāpšanās pieprasījumu no premjera puses. Gribat Golubevas nomaiņu? Norijiet krupi, piespiediet atkāpties savējo, tad prasīto dabūsiet. Šāds uzvedības stils ir vienkārši pretīgs.
Īpaši nesimpātiska ir šī krupju rīšanas publiskā pieprasīšana. Nekas nav riebīgāks par padoto kaunināšanu ierindas priekšā. Kolēģiem redzot un dzirdot. Arī tagad divu ministru nomaiņu varēja nokārtot mierīgos apstākļos, bez skaļām, ultimatīvām prasībām: vai nu publiski norīsiet šo krupi, vai arī viss. Mainu partnerus un eju pie citiem.
Kariņš: “...nomainīt šo valdību pret valdību, kur partneri būtu “Progresīvie” un ZZS [..] Ir tikai divas iespējas. Vai nu abi partneri saka - jā, mēs turpinām [..] vai, ja viens vai otrs partneris nepiekritīs, tad nekavējoties par to informēšu prezidentu un sākšu veidot jaunu valdību.”
Ievērojiet, Kariņš nesaka, ka atkāpsies un sāksies jauns valdības veidošanas posms ar visu šādos gadījumos paredzēto procedūru. Viņš kā uz mūžīgiem laikiem iecelts premjers paziņo, ka sākšot veidot jaunu valdību. It kā nekas nebūtu noticis. Tikai tāda dekoratīva rokāde Kremļa stilā.
Lai Nacionālajai apvienībai pasaldinātu šo krupju rīšanu, viņš tās godkārīgajam deputātam Rihardam Kolam sola sen kāroto ārlietu ministra portfeli. Ja jaunā/vecā koalīcija nesanāks, neuztraucies, nāc pie mums uz “Vienotību”. Mēs tev siltu vietiņu atradīsim.
“Apvienotajam sarakstam” pie smagajām veselības aprūpes un iekšlietu jomām tiek piemesta klāt Ekonomikas ministrija, kura tagad atbildīga par elektroenerģijas piegādes un jaudas nodrošināšanas tarifu neadekvāto pieaugumu. Norijiet krupi un samierinieties. Nekādu sarunu un diskusiju nebūs. Būs vai nu kā es saku, vai nekā.
Šī publiskā ultimatīvu prasību izteikšana ar pazemošanas iezīmēm ir Kariņa “firmas zīme”. Ilga atrašanās pie varas bojā ne tikai diktatorus. Viņa negatīvas īpašības lien ārā arvien skaidrāk.
Kariņam bija visas iespējas noiet no politiskās skatuves priekšplāna dibenplānā ar kaut cik pieklājīgu atbalstu vismaz sava elektorāta acīs. Taču izskatās, ka viņš ir gatavs iet līdz galam. Kamēr viņu vienkārši padzīs. Tie paši, kas viņu ilgus gadus atbalstījuši. Tā vien izskatās, ka pelnīti.
