Premjera Krišjāņa Kariņa pirmā darbadiena pēc atvaļinājuma sagadījās trauksmaina. Postošs negaiss ar ārkārtīgi spēcīgām vēja brāzmām un ābola izmēra krusas graudiem nodarīja milzu postījumus Dobeles, Tērvetes apkārtnē un citur.
Kurš rīdzinieks, kas iecienījis izbraukumus zaļumos, nav bijis Tērvetes dabas parkā? Tagad šis brīnumjaukais dabas stūrītis ir neatgriezeniski iznīcināts. Tā pēc šī parka apmeklējuma pirmdien atzinis VARAM ministrs Māris Sprindžuks. Gribētos cerēt, ka viņš kļūdās un postījumi nav tik lieli. Parks tiks atjaunots. Varbūt ne gluži tādā veidolā, kādā tas bija līdz šim, bet cerēsim, ka tas atkal priecēs Latvijas dabas draugus.
Vētras postījumi vēl tikai tiek apzināti. Valdība jau paziņojusi, ka pagaidām, kamēr šo postījumu apmēri nav aprēķināti, tikmēr par kompensācijām nelems. Ļoti jau nu negribētos pieļaut, ka šīs kompensācijas kļūst par politiskā spiediena instrumentu. Diemžēl šāda iespēja nav izslēgta, ņemot vērā politisko situāciju valstī.
Lielākos zaudējumus cietuši lauku rajoni. Zemnieki un mežkopji. Gan Zemkopības ministrija, gan VARAM atrodas “Apvienotā saraksta” (AS) pārraudzībā. Kariņa un zemkopības ministra Didža Šmita ne pārlieku draudzīgās attiecības nav noslēpums. Tām ir sena priekšvēsture, bet īpaši spilgti tās izgaismojās iepriekšējās Kariņa valdības veidošanas laikā, kad Šmita un Kariņa attieksme pret tobrīd aktuālo OIK jautājumu kardināli atšķīrās un Šmits attiecās kļūt par ekonomikas ministru.
Arī pati lauksaimniecība kā tāda Rīgas politiskajai šķirai tradicionāli ir kā dadzis acīs. Kaut vai tāpēc, ka to vienmēr vada kāds ideoloģiski netīkams personāžs - Dūklavs, Gerhards, Šmits. Nosacītās “Rīgas partijas” (“Vienotība”, “Attīstībai/Par!”, “Progresīvie”) pārstāvji zemkopības ministriju nekad nav vadījuši, tāpēc Rīgas “liberāļiem” tā ir nosacīta “ienaidnieka teritorija”.
Situāciju vēl sarežģītāku padara divi papildu faktori. Ņemot vērā Šmita skeptisko attieksmi pret klimata aktīvistu “baušļiem”, šīs kvazireliģijas adepti alkst “neticīgajam” atriebties. “Loģika” (obligāti pēdiņās) vienkārša: ja jau viņš netic, ka klimata pārmaiņas ir cilvēku radītas, tad arī kompensācijas par dabas stihijas postījumiem viņa vadītajam sektoram nepienākas.
Otrs faktors ir Kariņa jau otro mēnesi neatlaidīgi bīdītā vēlme “paplašināt koalīciju”. AS kategoriski tam iebilst. Kā jau pirms pāris dienām rakstīju, Kariņam ir akūti nepieciešams kāds daudzmaz jēdzīgs iegansts, lai varētu “smuki” demisionēt un bruģēt ceļu uz eirokomisāra krēslu Briselē. Ja šī “smukā” iegansta nav, tad sanāk, ka vienīgais jaunās valdības un koalīcijas veidošanas iemesls (tagad jau iemesls, nevis iegansts) ir “atdot parādu” pašreizējās opozīcijas partijām par “Vienotības” prezidenta kandidātam atdotajām balsīm.
Domstarpības ar “liberālajās” aprindās par “nepareizo” uzskatīto Šmitu pie veiksmīgas režijas varētu uzdot par šādu ieganstu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nācijas vienotība dabas stihijas priekšā ātri aizmirsīsies un pavisam drīz atsāksies kurnēšana - kāpēc zemniekiem vienmēr visu kompensē, bet citiem uzņēmējiem riski jāuzņemas pašiem?
Šiem kurnētājiem paskaidrošu. Pirmkārt, zemniekiem nekompensē visu. Kompensē tikai tad, ja ir būtiskas dabas apstākļu anomālijas. Otrkārt, lauksaimniecība ir ļoti specifiska, smaga un riskanta nozare. Tas lielā mērā ir dzīvesveids. Ne tas vieglākais. Diez vai kāds no kurnētājiem karstā vasaras svētdienā tā vietā, lai gulētu pludmalē, gribētu sēdēt uz kombaina, atgaiņāties no mušām, slaucīt sviedrus no pieres un kult labību.
Šeit vietā atgādināt, ka kovida pandēmijas laikā lielākās kompensācijas saņēma azartspēļu nozare, kuras lobijs Saeimā bija laukus nīstošais “Zuzāna saraksts” (“Attīstībai/Par!”). Azartspēļu nozares riskus un biznesa smagumu ar zemkopības nozari pat nepieklājīgi salīdzināt, tomēr kompensācijas tā saņēma astronomiskas.
Ne mazāk būtisks jautājums, kuru rosināja pirmdienas dabas nelaime, ir - kurš šobrīd vada valsti?
Salīdzināsim divus ierakstus sociālajā tīklā “Twitter”.
“Telefonsarunā ar Dobeles novada domes priekšsēdētāju Ivaru Gorski pārrunāju situāciju pēc vētras, kā arī seku novēršanu. Rīt pēcpusdienā pēc austrumu robežas apmeklējuma došos uz Dobeles novadu. Izturību dobelniekiem, kopā tiksim galā ar šo postažu!”
“Latvija piedzīvo nepieredzēti spēcīgu vētru, kas ir nodarījusi plašus postījumus valsts vidienē. Esmu lūdzis VARAM un Zemkopības ministriju apkopot informāciju par vētras postījumiem un nepieciešamo valdības rīcību. Aicinu ikvienu būt piesardzīgiem vētras laikā.”
Nav nepieciešams paskaidrot, kāpēc viens ieraksts diennakts laikā izpelnījies 1493 tīkšķus, bet otrs nesalīdzināmi mazāk - 172. Viens ieraksts uzrakstīts cilvēcīgā valodā, bet otrs birokrātu valodā, kur tikpat kā nejūt līdzpārdzīvojumu. Pirmo ierakstu veicis prezidents Edgars Rinkēvičs, otro premjers Krišjānis Kariņš.
Ne velti uzreiz pēc negaisa populārākais jautājums sociālajos tīklos bija: kur ir Kariņš? Dienas garumā viņš turpināja izplatīt tādus pašus faktisku neieinteresētību saturošus paziņojumus: “Atbildīgie dienesti strādā pastiprinātā režīmā, lai sniegtu palīdzību iedzīvotājiem un pēc iespējas ātrāk novērstu vētras radītos bojājumus infrastruktūrai. Aicinu ikvienu būt piesardzīgiem un bez vajadzības nedoties ārpus mājas vētras laikā.”
Var iebilst - vai tad premjeram vajadzēja kaut kā emocionālāk izpausties? Viņam, tieši otrādi, bija jāsaglabā aukstasinība. Neļaujoties emocijām. Piekrītu, bet no Kariņa izteikumiem nevējo stingra pārliecība un gatavība rīkoties. No tiem vējo vēsums un līdzpārdzīvojuma trūkums. Neieinteresētība ir lieta, ko nevar noslēpt. Var uzdot pretjautājumu: kāpēc prezidenta ierakstā, atšķirībā no premjera ieraksta, nav jaušams šis necilvēciskais, mehāniskais aukstums?
Šogad janvāra pirmajā numurā aprakstīju Kariņa Jaungada uzrunu tautai un izvirzīju versiju, ka tā ir pirmā valsts vadītāja Jaungada runa pasaules vēsturē, kuru sarakstījis mākslīgais intelekts. Tik bezpersoniska un pat eksteritoriāla tā bija. Tajā vārdu Latvija droši varēja aizvietot ar jebkuru citu valsts nosaukumu un nevarētu pat pamanīt kādu neatbilstību.
Tagad, kad Kariņš jau piekto gadu vada mūsu valsts valdību, arvien skaidrāk atklājas, ka viņam Latvija nav īsti pie sirds. Viņš to vienkārši nemīl. Viņš valsti un valdību vada kā no malas pieaicināts, algots menedžeris. Kā Martins Gauss aviokompāniju “airBaltic”. Šo nemīlestību tāpat kā intereses trūkumu nevar noslēpt.
Šīs abas īpašības - nemīlestība un intereses trūkums - spilgti iezīmējās arī Kariņa izteikumos par “Sadales tīkla” tarifiem. Samākslots izbrīns. Kaut diskusija par šiem tarifiem bija ilga un tās laikā Kariņš piekopa savu ierasto strausa taktiku - galva smiltīs, neko neredzu, neko nedzirdu un neko negribu zināt.
“Protams, rodas jautājums, vai mūsu valsts regulators ir uzdevuma augstumos,” ar uzspēlētu bardzību jautā premjers. Viņš lieliski zina, ka regulators ir neatkarīga valsts struktūrvienība, kurai šāda līmeņa premjera pārmetumi ir kā pīlei ūdens. Šo izteikumu reālais efekts ir tieši tāds pats kā ES un ANO “dziļajām bažām” un “asajam nosodījumam”. Proti, itin nekāds. Tukša mutes virināšana.
Kā jau rakstīju, vienīgais reālais ceļš, kā šo tarifu politiku mainīt, būtu grozījumi likumā par regulatoriem, bet tas mūsu apstākļos ir tikpat reāli kā mainīt ANO statūtus un izmest Krieviju no ANO Drošības padomes pastāvīgā locekļa krēsla.
Ņemu tikko teiktos vārdus atpakaļ. Ir vēl viens ceļš. Nākamajās vēlēšanās izmest no valdošās koalīcijas “Vienotību”. Ne tāpēc, ka tā būtu īpaši sliktāka par citām partijām. Par sodu. Par brīdinājumu citiem. Kas notiek, ja politiķi aizmirst, kāpēc tikuši ievēlēti.
