Pirmdien premjers Krišjānis Kariņš atgriežas no atvaļinājuma un aicina jau agri no rīta uz sarunām koalīcijas partnerus. Katru partiju atsevišķi. Pirms kārtējās plānveida koalīcijas sadarbības padomes sēdes. Vienlaikus, kā ziņo informēti avoti, viņš esot opozīcijas partijām solījis, ka pirmdien tām būšot patīkami jaunumi.
Politiskajos kuluāros par jaunu koalīciju un jaunu valdību runā gandrīz kā par jau notikušu faktu. Kariņa valdību varot glābt tikai brīnums. Tiesa, politikā brīnumi mēdz gadīties. Turklāt nemaz ne tik reti. Tā ka izslēgt nevar neko.
Pēc 31. maijā notikušajām prezidenta vēlēšanām politiķi vairs nevar izlikties, ka nekas īpašs jau nav noticis un dzīvojam tik mierīgi tālāk. Jaunais koalīcijas modelis bija “uz galda”, un to noliegt būtu nepieklājīgi. “Vienotības” kandidātu Edgaru Rinkēviču ievēlēja nevis ar koalīcijas partneru, “Apvienotā saraksta” (AS) un NA, bet gan ar opozīcijā esošo ZZS un “Progresīvo” balsīm. Nav pat svarīgi, cik atklāti vai aizplīvuroti bija solījumi abas šīs tobrīd opozīcijas partijas ņemt valdībā. Politiskā loģika un vienošanās “bez parakstiem” determinē nākamos soļus.
Kāds varētu būt turpmāko notikumu scenārijs? Kariņš, pirmdienas rītā aicinot uz ārkārtas tikšanos koalīcijas partijas, piedāvā tām izšķirties - vai nu izslavētā paplašināšanās, vai arī viss - paldies par darbu. Koalīcija ir beigusies. Prezidents ir noteicis neskaidrību beigu datumu - augusta otro pusi. Tāpēc vilkt gumiju tālāk vairs nevaram. Pagaidām nekas neliecina, ka koalīcijas partneri būtu gatavi piekrist šādam koalīcijas paplašināšanas modelim ar ZZS un “Progresīvajiem”.
Šī nosacītā ultimāta izvirzīšana un tā noraidīšana liecinātu par sākumu virzībai uz Kariņa valdības demisiju. Visticamāk, publiskā telpā tas viss tiks ietērpts politiski pievilcīgākā iesaiņojumā. Piemēram, izmantojot par ideoloģisko marķieri uzskatīto Stambulas konvenciju.
Otrdien, 8. augustā, valdības sēdē paredzēta jautājuma par Stambulas konvencijas ratifikāciju izskatīšana. To varētu lieliski izmantot kā ieganstu esošās koalīcijas izjukšanas pamatošanai. Iegansts jāatrod, jo neglīti izskatītos, ja vienīgais valdības krišanas cēlonis būtu “parāda” atdošana par balsīm prezidenta vēlēšanās. Stambulas konvencija - pavisam cita lieta. To varētu uzdot par principiālu “vērtību” jautājumu.
Aizsteidzoties notikumiem priekšā, nav nekāda pamata domāt, ka ZZS Stambulas konvencijas jautājumos būs pielaidīgāka nekā “Apvienotais saraksts” un NA. Līdz ar to visa šī stambuliādes sasaiste ar valdības un koalīcijas stabilitāti ir tīra pseidopolitiska muldēšana. Izkārtne, ar ko aizsegties, bet politikā bieži vien “kā izskatās” ir svarīgāk par “kā ir patiesībā”.
Šajā scenārijā ir viens slidens punkts. Kariņa valdību no malas neviens nogāzt nevar. To var izdarīt tikai pati “Vienotība”. Tā kā Kariņš joprojām bauda partijas uzticību, tad bez viņa paša piekrišanas arī viņu nevar no amata padzīt. Līdz ar to Kariņam pašam jāgāž sava valdība. Sanāk diezgan jocīgi.
Protams, var būt situācijas, kad partija dažādos veidos piespiež savu premjeru atkāpties, taču šis nav tas gadījums. Kurš vai kuri būs tie, kuri Kariņam diktēs, kas viņam jādara? “Vienotības” rindās tādu politiķu nav.
Teorētiski viss ir it kā vienkāršāks par vienkāršu. Kariņa sapnis ir turpināt politisko karjeru plašākos ūdeņos. Nomainīt Valdi Dombrovski eirokomisāra amatā. “Dombi” uz kādu no lielajām Eiropas bankām (piemēram, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku) par viceprezidentu ar pieklājīgu algu, bet pašam par komisāru. Taču ES nerakstītie likumi neatbalsta iešanu par komisāru tieši no premjera krēsla. Tāpat vēlams iegūt Eiroparlamenta deputāta mandātu.
Eiroparlamenta vēlēšanas ir nākamā gada maijā. Piedalīties šajās vēlēšanās, esot valdības vadītājam, izskatītos neloģiski. Tāpēc labāk jau laikus demisionēt. Viss it kā loģiski, tad kāpēc minēju, ka viss vienkārši ir tikai teorētiski?
Atcerēsimies līdzīgu situāciju ar Valdi Dombrovski 2013. gada novembrī. Situācija bija apbrīnojami līdzīga. Dombrovskis vadīja jau savu trešo valdību, un visā viņa darbībā bija jaušams zināms pagurums. Plaši skanēja runas par viņa katapultēšanos uz Briseli, uz eirokomisāra vietu. Taču Dombrovskis nesteidzās pamest premjera posteni. Tikai pēc Zolitūdes traģēdijas, tikai pēc sarunas ar toreizējo prezidentu Andri Bērziņu viņš gandrīz vai raudot, acīmredzami pret paša gribu, atkāpās. Respektīvi, atteikties no šodienas varas nākotnes ieguvumu vārdā nav tik viegli pat tad, ja šis labums ir acīmredzams.
No otras puses, pašreizējā situācija ir izveidojusies tāda, ka pats Kariņš ir iniciējis šo “koalīcijas paplašināšanos”. Viņš nevar valdību un koalīciju bezgalīgi turēt “gaisā pakārtā” režīmā. Arī prezidents ir noteicis “dzīvošanas uz koferiem” beigu termiņu. Tā ka Kariņam nav daudz variantu. Vai nu, vai nu.
Kas notiek tālāk, pēc tam, kad Kariņš paziņo par savu demisiju? Tieši tad arī sākas pats interesantākais.
Jaunais premjers jānosauc Valsts prezidentam. Rinkēvičs jau no savas prezidentūras pirmās dienas ir apliecinājis, ka ir patstāvīga politiska figūra, kura spēlē savu spēli. Viņa mērķis ir skaidrs - pārsist Vairas Vīķes-Freibergas popularitātes rekordu. Neskatoties uz Satversmē ierakstīto ierobežoto pilnvaru apjomu, būt par īsteno nācijas līderi. Būt galvenajam diriģentam.
Rinkēvičam, atšķirībā no Kariņa, nav nepieciešamības pēc dažādiem Gobzemiem, kuru fonā pārliecinošāk izskatīties. Viņš pats pārliecinoši izskatās. Tas nozīmē, ka viņam nevajag vāju valdības vadītāju, uz kura fona izcelties. Viņam vajag labu, darbīgu un saprātīgu premjeru. Spēcīgu premjeru.
Kuluāros jau kādu laiku, runājot par nākamo valdības vadītāju, piesauc pašreizējo finanšu ministru Arvilu Ašeradenu. Vai viņš būtu tas “spēcīgais premjers”? Par to ir lielas šaubas.
Atceros, pirms gadiem desmit “Vienotības” kongresā Ašeradens uzstājās ar ļoti pārliecinošu, labi strukturētu, mūsdienīgu prezentāciju. Uz citu runātāju fona viņš atstāja daudzsološu iespaidu. Potenciālais partijas līderis. Taču ne uz kādiem augstiem amatiem viņš netika virzīts. Jautāju cilvēkiem, kuri labāk pārzina partijas iekšējo dzīvi: kāpēc nevirzāt Ašeradenu?
Runā jau viņš labi, argumentēti, bet ar darbiem diemžēl nevelk, skanēja atbilde. Turpmākā viņa darbība šajos gados neliecina, ka kaut kas būtu mainījies un viņa jauda palielinājusies. Tas, ka viņš īsti nevelk, nav noslēpums ne tikai citiem “Vienotības” līderiem, bet arī Rinkēvičam, kurš Ašeradenu pazīst labāk nekā daudzi citi. Tāpēc Ašeradena izvēle būtu riskanta gan Rinkēvičam, gan arī “Vienotībai”. Ja izrādīsies, ka viņš ir vājāks par Kariņu, tad sabiedrības neapmierinātība var skart ne tikai “Vienotību”, bet rikošetā arī pašu prezidentu, kurš atkal tādu viduvēju premjeru nominējis.
Šeit jāņem vērā vēl kāds iekšpartejisks faktors. Līdz šim Rinkēvičs “Vienotībā” pildīja līdzīgu lomu, kādu kodolreaktorā pilda grafīta stieņi. Reakcijas bremzēšanas funkciju. Tieši Rinkēvičs ar savu samierniecisko un visus uzklausīt gatavo raksturu bija tas politiskās kaislības slāpējošais elements, kurš neļāva dažādām ambiciozām figūrām uzsākt iekšējos karus par svaru un ietekmi partijā.
Tagad grafīta stieņi no reaktora ir izņemti. Rinkēviča partijā vairs nav. Ne formāli, ne neformāli. Ja Kariņš atbrīvo premjera amatu, tad šie pagaidām vēl klusie kari kļūst arvien skaļāki un niknāki.
Ne velti bez Ašeradena izskan arī citi uzvārdi. Anda Čakša, Evika Siliņa. Rinkēvičs pazīst viņus visus. Nav nekāda pamata domāt, ka viņš izvēlēsies ne to stiprāko no kandidātiem. Nekādas agrākās norunas, ja tās neatbilst šī brīža vajadzībām, nav vairs spēkā. Situācija ir mainīga, tāpēc 100% pateikt, kurš būs nākamais premjers pēc Kariņa demisijas, nevar.
Nosacītā spēle “no baltas lapas” attiecas arī uz nākamo koalīciju. Šobrīd kā pamata variants tiek uzskatīta prezidenta ievēlēšanas koalīcija - “Vienotība”, ZZS, “Progresīvie” - ar 52 balsīm. Taču tas ir mazāk balsu nekā esošajai koalīcijai. Prezidents var pieprasīt potenciālajam premjeram nodrošināt lielāku atbalstu Saeimā. Līdz ar to iespējamas arī citas kombinācijas.
Pagaidām vēl pilnasinīgi darbojas Kariņa valdība. Tagad minēt, kāda izskatīsies nākamā valdība un koalīcija, būtu pārsteidzīgi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Latvijas politikas “valdības negāžamības” likums skan: neviena valdība nekrīt, iekams kuluāros jau nav izveidota jauna valdība. Šobrīd kādam varbūt šķiet, ka viņam jau viss ir izveidots, jaunā valdība ir kabatā, bet tā tikpat labi var izrādīties ilūzija.
Skaidrs ir viens. Jaunievēlētais prezidents demonstrē apskaužamu rosību. Tas nozīmē, ka arī no premjera viņš prasīs darbus, nevis gludas runas mazsaprotamā birokrātu valodā. Tas ir tieši tas, ko jau sen gaida Latvijas iedzīvotāji. Vienalga kādā koalīcijas sastāvā. Cerēsim, ka nebūs kārtējo reizi jāviļas.
