Trešdien ar savstarpējiem pārmetumiem negribēšanā strādāt kopā beidzās Rīgas domes vadošā bloka (“Vienotība”, NA/LRA, “Kods Rīgai”, kopā 20 balsis) sarunas ar lielāko frakciju – “Progresīvie/Par!” (PP) (14). Ceturtdien notika sarunas jau ar “Gods kalpot Rīgai” (GKR) (5) un “Latvijas attīstībai” (LA) (3), ar kurām panākta konceptuāla vienošanās par sadarbību.
Tagad, kad agrākā koalīcija jau oficiāli izjukusi, abas puses pārmet viena otrai, ka tās apzināti vilkušas šīs sarunas garumā un patiesībā nemaz neesot gribējušas vienoties. Jāatzīst, ka šoreiz tas, visticamāk, tā arī bija. Savstarpējā nepatika bija tik liela, ka puses kompromisu nemaz necentās sasniegt, lai gan formāli nekādu nepārvaramu pretrunu to pozīcijās nebija, kas tagad, jau pēc ”šķiršanās”, ir skaidri redzams.
Lai arī politiķi cenšas uzsvērt, ka politiskās ietekmes pārdale Rīgā esot viens, bet situācija Saeimas valdošajā koalīcijā un valdībā pavisam kas cits, šos notikumus tomēr nevar skatīt vienu no otra atrautus. Kaut vai tādēļ, ka “Progresīvie” ir jauna, nepieredzējusi, lielajā politikā sevi vēl neparādījusi partija, kura ar lielu varbūtību būs jaunajā valdībā. Toties Rīgā tā jau sevi ir skaidri parādījusi.
“Progresīvie” ir cilvēku kopa ar savu, no citiem atšķirīgu, dažkārt pat fundamentāli atšķirīgu redzējumu uz daudzām lietām. Vai tas nozīmē principiāli citu politiku?
Ne tikai Mārtiņa Staķa un PP gandrīz trīs gadus ilgā valdīšana Rīgā, bet arī visa līdzšinējā Latvijas politiskā vēsture uz šo jautājumu dod pietiekami skaidru atbildi. “Progresīvie” ir jauna partija un tāpat kā visas citas “jaunās” izmanto modīgu retoriku un novatoriskus lozungus, bet darba metodes ir tās pašas vecās (360 000 eiro par nokaltētajiem kokiem podos Čaka ielā vien ko ir vērts) vai vēl sliktākas (nekoleģiālas). Kā jebkurai jaunai partijai, tās galvenais dzinējspēks ir tajā esošo cilvēku nesatricināmā pārliecība, ka viņi ir par visiem citiem pārāki un atrodas morālā uzkalniņa pašā virsotnē. Mēs vienīgie baltā šajā dubļu okeānā.
Tas nozīmē, ka, lai arī PP sevi redz kā uz vienlīdzības principiem orientētu partiju, realitātē viņi jūtas kā pašiedomāta “augstākā rase”, kura visiem citiem zemākajiem un tālu atpalikušajiem mācīs, kā pareizi dzīvot. Līdz ar to iešana ar šo politisko spēku koalīcijā nozīmē nemitīgus konfliktus pat ne pēc būtības, bet gan attieksmes dēļ.
Augstprātība, paštaisnums, neuzticēšanās citiem ir lietas, ar kurām jāsaskaras “Progresīvo” politiskajiem sadarbības partneriem. Skaidrs, ka šāda skatīšanās “no augšas uz leju” nevienam nav patīkama un ilgstoši izturama. Tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc RD jaunais vadošais bloks ar dažādiem ieganstiem pārtrauca sadarbību ar PP.
Skaidrs, ka no politiskā un praktiskā viedokļa vieglāk būtu turpināt strādāt stabilā 34 balsu koalīcijā, nevis piecu frakciju koalīcijā ar vēl trim neatkarīgo deputātu pa kaktiem pielasītām balsīm. Taču PP iedomība bija koalīcijas partneriem tā pieriebusies, ka viņi bija gatavi “nolikt malā vieglās dienas” un iet pa smagāko ceļu. Arī pēc sarunu izjukšanas “Progresīvie” pat nedomā beigt citus mācīt un norādīt - ar ko viņi drīkst un ar ko nedrīkst sadarboties.
Tiesa, tiek uzsvērts, ka durvis palikušas atvērtas. Šai frāzei ir divējāda jēga. Vispirms tas ir mājiens jaunajiem potenciālajiem partneriem no GKR un LA. Pat nemēģiniet nākt pie sarunu galda ar pārmērīgām pretenzijām. Samierinieties ar mazumiņu, kuru mēs jums atvēlēsim. Prasīsiet par daudz, nāksies mums atkal runāt ar PP, un jūs paliksiet pie sasistas siles.
Piebilde par atvērtajām durvīm nozīmē arī to, ka visi tilti netiek nodedzināti un uz ārkārtas vēlēšanām netiks iets nekādā gadījumā. Tiesa, ja sarunas ar GKR, LA un neatkarīgajiem deputātiem nevainagosies panākumiem, tad vadošā bloka otrā raunda sarunas ar PP jau notiks stipri atšķirīgā situācijā. Tāpat iespējama arī pavisam cita koalīcija, ja pašreizējais monolītais triju spēku bloks izjūk.
Jebkurā gadījumā, ja pašreizējam Rīgas mēra pienākumu izpildītājam Vilnim Ķirsim neizdosies nodrošināt jauno vairākumu, tad PP atkal būs galvenie un diktēs noteikumus. Tāpēc koalīcija bez PP jāsastiķē par katru cenu, bet tad savukārt GKR, LA, atsevišķu neatkarīgo deputātu prasības iegūst citu svaru.
Ko tas viss nozīmē? Situācija ir ārkārtīgi sarežģīta, daudzplākšņaina un grūti risināma. Iespējams, ka labākais risinājums tiešām būtu ārkārtas vēlēšanas, bet RD ir pārāk daudz deputātu, kuriem ir pamatotas bažas, ka viņi nespēs pārvēlēties, tāpēc viņi būtu gatavi iet koalīcijā vienalga ar ko, lai tikai varētu izvairīties no vēlēšanām.
Jau minēju, ka notiekošo RD nevar skatīt atrauti no procesiem valdībā un Saeimā. Tur šobrīd notiek aktīvi procesi, kurus iniciēja prezidenta vēlēšanas 31. maijā un pirms tam 10. maijā panāktā vienošanas Ārlietu ministrijas ēkā. Par jaunu koalīciju un jaunu valdību runā jau pilnīgi atklāti, it kā Kariņš jau būtu atkāpies, lai gan nekas par to liecinošs no viņa mutes pagaidām nav izskanējis.
“Progresīvajiem” šajā koalīcijā vieta jau it kā ir nodrošināta. Kad “Vienotībai” tās pašreizējie partneri, rādot uz notiekošo RD, bāž acīs: “Nedariet muļķības, paskatieties kārtīgi, kādi tie “Progresīvie” ir,” - atbilde skan nomierinoši - “Progresīvie” Saeimā un RD esot divas pilnīgi atšķirīgas partijas. Nevarot salīdzināt RD “bērnudārzu” ar Saeimas “politiski nobriedušajiem” “Progresīvo” deputātiem.
Pieņemsim, ka tā. Ja jau “Vienotība” grib politiski laulāties ar “Progresīvajiem”, tad neviens to viņiem aizliegt nevar. Lai gan noticēt tam, ka vienas partijas Saeimas un RD frakcijas būtu īpaši atšķirīgas, grūti. Tā vienkārši nemēdz būt, un agri vai vēlu arī Saeimā “Progresīvo” āža kāja izlīdīs.
Cita lieta, ka kombināciju skaits gan Saeimā, gan RD ir tāds kā tajā anekdotē, kad no zināmiem burtiem jāsaliek vārds - laime. Konkrētajā gadījumā šādu burtu mūsu rīcībā nemaz nav. Liec partijas koalīcijā, kā gribi, tāpat nekādi nesanāk vārds - lieliski. Tad nu ar dažādu variantu izmēģināšanas metodi jāatrod labākais risinājums. Tāda nu ir maksa demokrātijas skolā.
