"Visu laiku labākais mērs" izrādījās tāds pats kā visi pārējie

© Neatkarīgā

Pēc Rīgas domes NA/LRA frakcijas deputāta Valda Gavara pieprasījuma ir apkopoti dati par pašvaldības kapitālsabiedrību noslēgtajiem līgumiem. Šie dati šobrīd ir pieejami publiskā telpā un skaidri parāda, ka milzu summas plūdušas tā dēvēto sabiedrisko attiecību (PR) kantoriem un atsevišķiem medijiem.

Reiz kādā pasākumā 2010. gadā runāju ar krievu medijos strādājošu kolēģi. Pieskārāmies nesen kā ievēlētā jaunā Rīgas mēra Nila Ušakova darbībai. Ņemot vērā, ka krievu kolēģe Ušakovu, viņa partiju un tur valdošo gaisotni zināja krietni labāk par mani, man bija interesanti dzirdēt viņas domas. “Tīrais PR. Viņš (Ušakovs) viss koncentrēts uz PR. Tas ir viņa galvenais instruments un darba lauks. Viss pārējais ir atdots “draugiem”,” bija Ušakovu labi zinošās kolēģes verdikts.

Ko mēs redzam šodien - 2023. gadā? Ar ko bijušais mērs Mārtiņš Staķis, kuru daži viņa fanu kluba biedri jau paguvuši nodēvēt par “visu laiku labāko mēru”, atšķiras no Ušakova? Vienīgi ar to, ka nespēja tik ilgi noturēties amatā un līdz ar to nepaguva piesegt tik daudz šaubīgu darījumu, kā tas izdevās Nilam.

Vai RD jaunā “pārmaiņu koalīcija” būtu kaut par centu samazinājuši izdevumus PR? Protams, nē. Rīgas domes sabiedrisko attiecību nodaļa tikai blīst un blīst kā rauga pārbagāta mīkla. Var jau teikt, ka mūsdienu informācijas laikmetā bez PR neiztikt. It kā jau nebūtu melots. Jautājums tikai, vai šis PR neieņem savai patiesajai nozīmei neproporcionāli lielu

lomu? Vai beigās nav tā, ka nav svarīgi, kā ir patiesībā. Svarīgi, kā tas izskatās. Ja gribi pārvēlēties, tad nauda “komunikācijai” nav jāžēlo.

PR paredzētā nauda arī mēdz būt dažāda. Piemēram, “Attīstībai/Par!” lieldrauga Aināra Ščipčinska (“Latvijas attīstībai” un “Attīstībai/Par!” kopš 2013. gada ziedojis 85 000 eiro un 10 000 latu + bijušās šīs partijas Saeimas deputātes Daces Rukšānes vīrs) PR aģentūra “McCann” noslēgusi divus līgumus ar SIA “Getliņi EKO” par “Sabiedrības izglītošanas pasākumu (kampaņas) par atkritumu samazināšanu ikdienā īstenošanu” par kopā 887 181 eiro.

Kāda lieliska simbioze. Viens “ziedo” (lasi: dod atripojumu) politiskajai partijai, tās cilvēki savukārt no nodokļu maksātāju naudas slēdz ārkārtīgi izdevīgus reklāmas līgumus par kampaņām, kuras uz papīra droši vien ir veiktas (pēc likuma viss kārtībā), bet par kuru efektivitāti nekādu liecību nav. Kurš šīs kampaņas ir redzējis, un kāds bijis to rezultāts?

Cits piemērs. Summas mazākas, bet izšķērdības (korupcijas) bezkaunība iespaidīga. Divi līgumi par mobilo ūdens staciju (pumpju) aplīmēšanu ar uzlīmēm. Vienā gadījumā astoņu (!) pumpju aplīmēšanai ar dziesmu un deju svētku dizaina uzlīmēm izmaksāts 3480 eiro, bet otrā gadījumā tai pašai firmai par Rīgas domes apkaimju svētku dizaina uzlīmēm uz četriem (!) pumpjiem 2200 eiro. 550 eiro par katru uzlīmi. Jāsaka, neslikts bizness.

No sabiedrisko attiecību viedokļa ļoti savdabīgs ir kādas šajos iepirkumos bieži redzamas firmas nosaukums SIA “Overpriced”. Šī kompānija, piemēram, veikusi “Rīgas pašvaldības apbalvojumu dizaina aktualizēšanu”, “Rīgas zīmola vizuālās identitātes vadlīniju dokumentu izstrādi” un daudzus citus tamlīdzīgus darbus. Summas varbūt nav astronomiskas, bet firmas nosaukums - “pārspīlēti dārgi”, “pārmaksāts” - runā pats par sevi.

Var saprast šīs kompānijas īpašnieku ironiju, bet vienlaikus nevar nepamanīt arī maigās ieņirgšanas motīvu.

Paši par sevi, katrs atsevišķi šie līgumi ne par ko īpaši kriminālu neliecina. Taču tie skaidri parāda to, ar cik vieglu roku tiek tērēta nauda dažādiem labāk pazīstamiem un mazāk pazīstamiem PR kantoriem un medijiem. No juridiskā viedokļa tā varbūt neskaitās korupcija, bet faktiski tieši tāda tā ir. Maksāt klaķieriem, kas pēc viduvēji nodziedātas ārijas no zāles skaļi sauktu: “Bravo, bravissimo!”

Šo līgumu tāmju publicēšana, tāpat kā Staķa Tamperes “komandējuma” gadījums, atsedz vēl vienu būtisku un bieži vien nenovērtētu parādību. Cilvēki saskata un nosoda korupciju tikai tad, ja šajā netikumā tiek apvainots kāds viņiem netīkams personāžs. Ja korupcijā apvainotais ir “savējais”, tad visas apsūdzības korupcijā ir konkurējošo partiju, nelabvēļu un skauģu “melnais PR”, no kura savs “mīlulis” visos veidos jāaizstāv. Arguments - ja jau viņam uzbrūk “sliktie”, tātad viņš visu dara pareizi - ir negāžams.

Tā tas bija ar Ušakovu, kuru apsūdzēja visādos grēkos, bet ilgi viņam nekas klāt nelipa, tā ir arī ar Staķi, kuru viņa fani joprojām nēsā uz rokām kā varoni. Ilgus gadus Ušakova gāzēji šausminājās: vai tad tiešām tie, kas par viņu balso, neredz visus tos nesmukumus? Ilgi neredzēja un vairums joprojām neko neredz. Tikai tieši tas pats attiecas arī uz Staķa faniem.

Lieki jautāt, vai šos PR tēriņus analizēs, teiksim, tāds varas propagandistu kantoris kā “RE:Check”. Protams, nē, jo viņi nodarbojas ar sabiedriski svarīgākām lietām. Piemēram, “atmasko” kāda dīvainīša palaistu pīli par ķīmisku vielu izsmidzināšanu virs dziesmu svētku dalībnieku galvām. Līdzīgu attieksmi varam gaidīt arī no citiem varas un varai tuvo fondu

informatīvajiem apkalpotājiem. Staķa PR politika ir izrādījusies ārkārtīgi sekmīga un ieliek stingru pamatu nākamo mēru rīcības motivācijā - “komunikācijai” naudu žēlot nevar. Īpaši ja tā nav paša, bet gan nodokļu maksātāju naudu.

Komentāri

Šonedēļ apritēja gads, kopš Argentīnas prezidenta amatā stājies Havjērs Milejs. Par viņa ekonomisko reformu panākumiem un grūtībām varbūt citu reizi, bet šoreiz parunāsim par citu viņa politiskās programmas stūrakmeni – valsts birokrātiskā aparāta fundamentālu samazināšanu. Kontekstā ar to, vai viņa metode ir izmantojama Latvijas realitātē.

Svarīgākais