Ceturtdienas pievakarē satiksme Rīgas centrā faktiski apstājās. Tā kā nebija nedz Līgo svētku priekšvakars, nedz notika kāds pasaules superzvaigznes koncerts, bet bija parasts darbadienas vakars, tad daudziem radās neizpratnes pilns jautājums – kas noticis?
Izrādījās, ka no policijas patruļmašīnas izbēdzis kāds aizturētais. Kā vēlāk izrādījās, pat ne bīstams slepkavnieks vai terorists, bet gan vienkāršs zaglis, narkomāns, ar kādiem pilna Rīga un kurus mēnešiem meklē desmitiem policijas izmeklētāju dažādās Latvijas policijas nodaļās. Viņu dēļ operācijas “Slazdi” netiek izsludinātas. Ar ko šis gadījums atšķīrās no citiem sīku noziedznieku meklēšanas gadījumiem?
Tikai un vienīgi ar to, ka šoreiz likumpārkāpējs nekaunīgā kārtā aptina ap pirkstu policijas darbiniekus un aizbēga no patruļmašīnas. Ja reiz “bandīts” (pēdiņās, jo viņa “bandītisma” pakāpi noteiks tiesa) policiju iegrūdis ar purniņu pašu sataisītajos mēslos, tad jāatriebjas ar visu valsts varas bardzību. Jānodemonstrē, kurš šeit galvenais, un visa galvaspilsētas dzīve jāpakārto savai sīkmanīgajai resora rūpītei.
Uzsveru, viss ceturtdienas vakara masu šovs ar tiltu bloķēšanu bija pakārtots vienīgi savtīgām policijas un tās vadības interesēm. Ar sabiedrības drošību tur tikpat kā nebija nekāda sakara, jo likumpārkāpējs nebija no tiem, kuri apdraud cilvēku dzīvības. Viņa notveršana bija tikai laika jautājums, bet, ja viņu arī neizdotos noķert un viņš aizbēgtu nezināmā virzienā, arī nekas īpaši traģisks nenotiktu. Izņemot kārtējo neizdarības traipu uz policijas mundiera.
Sistēmu kopumā raksturo nevis tās pieļautās kļūdas, bet gan reakcija uz tām. Kļūdas var gadīties visiem. Neviens no tām nav pasargāts. Tāpēc svarīgākā ir tieši reakcija. Policijas rīcība, ceturtdienas vakarā reaģējot uz viena sīka noziedznieka izbēgšanu no policijas mašīnas, jāvērtē kā absolūti neadekvāta.
Katru dienu notiek dažādi likumpārkāpumi. Ne visi tiek atklāti un noziedznieki noķerti. Ja katra zagļa, narkomāna, laupītāja dēļ tiktu bloķēta satiksme Rīgā, tad drīz vien galvaspilsētā iestātos haoss. Var saprast policijas aktivitātes, jo nupat jau bija viena bēgšana no cietuma. Izbēgušo gan drīz vien aizturēja pie viņa mammas. Iekšlietu ministrs Māris Kučinskis publiski izteica pateicību policijas darbiniekiem, kuri demonstrējuši apbrīnojamu drosmi un apķērību. Īsti Erkili Puaro. Aizdomājušies meklēt aizbēgušo viņa mātes dzīvoklī Sarkandaugavā.
Tagad ar dažu dienu atstarpi jauna bēgšana. Policija atstrādāja jau par rutīnu kļuvušo tiltu bloķēšanu un automašīnu pārbaudi. Absolūti nedomājot, kā tas izskatās no malas un kādas tam ir reālas sekas, sākot ar nokavētām lidmašīnām un beidzot ar sastrēgumos iestrēgušām “ātrajām palīdzībām”.
Kas par to atbildēs? Latvijas jaunlaiku politiskajā vēsturē par hrestomātisku “politiskās atbildības” piemēru kļuvusi toreizējā iekšlietu ministra Ģirta Valda Kristovska atkāpšanās 1994. gadā pēc divām cietumnieku bēgšanas epizodēm no Pārlielupes un Grīvas cietumiem. Toreiz, kad Latvijas politiskā šķira vēl centās atdarināt “demokrātiskās pasaules” politisko kultūru, paša partijas “Latvijas ceļš” biedri Kristovski burtiski piespieda atkāpties pret viņa paša gribu.
Kopš tā laika daudz ūdeņu aiztecējis. Latvijas politiskā šķira jau ieguvusi politiķiem raksturīgo paaugstināto pašapziņu un vairs nevienu atdarināt netaisās. Tagad mēs paši gudri un paši zinām, kā jādara. Kučinskis par atkāpšanos pat nedomā, lai arī skandāli ap policijas darbu pēdējā laikā ir neparasti bieži. Kučinskis savu vainu, visticamāk, neredz, lai gan tā gluži nav.
Ja arī pats ministrs nenes tiešu atbildību par šiem skandāliem, tad viņš nes tiešu atbildību gan par gaisotni sistēmā, gan par personāla politiku. Ko gribu teikt ar vārdiem “gaisotne sistēmā”? Jebkura sistēma strādā divos atšķirīgos motivācijas modeļos. Viens ir panākt maksimāli efektīvu darba rezultātu. Otrs - nodrošināt maksimālu priekšniecības komfortu.
Citiem vārdiem, var strādāt, lai vai nu panāktu rezultātu, vai nu lai priekšniecība būtu apmierināta, kas ne vienmēr ir viens un tas pats. Visu birokrātisko sistēmu lielākā nelaime ir tā, ka strādāšana “priekšniekam” nodrošina vislabvēlīgākās karjeras izaugsmes iespējas. Motivācija “izpatikt priekšniekam” no karjeras un dzīves viegluma viedokļa ir sekmīgāka nekā motivācija “panākt labākus rezultātus”.
Rezultātā augstos amatos nonāk “ērtākie”, nevis “labākie”. Konkrētajā gadījumā valsts policijas priekšgalā atrodas izteikts politisko augšu “apmierinātājs” Armands Ruks. Atgādināšu, ka viņa pirmā lielā lieta amatā (tobrīd vēl kā pienākumu izpildītājam) bija advokāta Pāvela Rebenoka nežēlīgā slepkavība un Ruka preses konferencē izklāstītā versija par slepkavības motivāciju laupīšanas dēļ (divu dārgu pulksteņu dēļ).
Slepkavības politisko vai politiski saimniecisko motīvu izslēgšana bija Ruka nepārprotams signāls politiskajai šķirai, ka viņš tai būs “ērts” policijas priekšnieks un pilnībā ievēros “noteikumus”. Respektīvi, strādās “priekšniekiem”. Pēc šāda “solījuma” Ruks tika apstiprināts amatā un līdz šim savu amatā nonākšanas nosacījumu pusi ir turējis.
Atsevišķi jāpiemin dažu Ruka mediju “advokātu” atsaukšanās uz viņa lomu bijušā Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes kriminālpolicijas šefa Andreja Sozinova aizvākšanā no policijas struktūrām. Sozinovam varbūt arī bija zināma autoritāte iekšlietu struktūrās, bet šodienas politiskajiem “priekšniekiem” viņš bija tikai nevēlams šķērslis, kuru “iztapīgais” Ruks novāca no ceļa.
Tas, ka šajā gadījumā sabiedrības intereses sakrita ar Ruka un viņa “priekšniecības” interesēm, vēl nenozīmē, ka tā tas notiek vienmēr un tāpēc Ruks jāceļ debesīs. Viņa profesionālais defekts ir cits, un tas spilgti izgaismojās ceturtdienas vakarā, kad Ruka izveidotā “gaisotne sistēmā” parādīja savu “āža kāju”.
Ņemot vērā burtiski pirms dažām dienām notikušo izbēgšanu no cietuma, sistēma nojauta, ka “priekšniecība” būs ārkārtīgi neapmierināta ar kārtējo izbēgušo. Tāpēc maksimāli īsā laikā izbēgušais jāatrod, lai “priekšniecībai” prieks un mierīgs nakts miegs. Taču sistēma, cenšoties “iztapt”, pārcentās, un efekts bija pretējais. Zagļa un narkomāna dēļ puspilsētas tika nolikta “uz pauzes”.
Varam sevi mierināt, ka valstīs, kur vēlme iztapt priekšniecībai ir vēl izteiktāka, līdzīgi sastrēgumi rodas ikreiz, kad kāds no “priekšniekiem” sadomā pārvietoties pa pilsētas ielām. Mums līdz šādam iztapības līmenim vēl patāls ceļš ejams, bet tieši tāpēc tas būtu apcērtams jau pašā iedīglī.
Aparāta ielikteņi, kuru galvenā profesionālā īpašība ir skatīties priekšniecībai mutē un precīzāk uzminēt, ko tā grib, būtu jātur no sistēmas galvgaļa pēc iespējas tālāk. Jo ātrāk Ruku pārvietos uz kādu mazāk atbildīgu amatu, jo labāk būs visai iekšlietu sistēmai un sabiedrībai kopumā.
