Ja divu mēnešu laikā neizdosies ievēlēt Rīgas domes (RD) priekšsēdētāju, tad tiks pavērts ceļš uz kārtējām ārkārtas Rīgas domes vēlēšanām. Iepriekšējais Rīgas mērs Mārtiņš Staķis atkāpās 3. jūlijā. Tātad RD deputātiem ir laiks līdz 3. septembrim.
Laika vēl ir pietiekami. Šobrīd runas par ārkārtas vēlēšanām vairāk izskatās pēc politiskās šantāžas instrumenta, nevis pēc reāla drauda. Visas RD konfliktējošās puses saprot, ka savā politiskajā retorikā vienubrīd bija pārāk aizrāvušās un tagad nedaudz jānomierinās. Drusku jāatslābst.
Pēc otrdiena RD notikušajām sarunām deputātu bloka "Kods Rīgai" vadītāja vietnieks Jānis Ozols izteica zīmīgu atziņu: “Izskatās, ka mūsu problēma ir tā, ka mēs neesam vienojušies par krīzes cēloni.” Kāds tad īsti ir šis “krīzes cēlonis”?
RD ir izveidojies triju partiju bloks (“Vienotība”, NA/LRA, “Kods Rīgai”, 20 balsis no 60), kuru vieno viens - neapmierinātība ar iepriekšējā mēra vadības stilu un no tās izrietošo “Progresīvo” politisko dominanti Rīgā. Var pat runāt par “Progresīvo” nenoslēpjamo paštaisnumu, kas pārējiem burtiski krīt uz nerviem. “Progresīvie” patiesi tic, ka viņi morāli ētiskā ziņā ir par visiem pārējiem “blēžiem” un “shēmotājiem” pārāki. Tāpēc tieši viņiem ir tiesības teikt gala vārdu visur un visā.
Skaidrs, ka ar šādu situācijas redzējumu citi politiskie spēki nevēlas samierināties. Vēl jo vairāk tāpēc, ka “Progresīvajiem” šo savu īpašo izredzētību (mēs vienīgie idejiskie šajā blēžu un spekulantu midzenī) zināmā mērā ir izdevies inducēt arī plašākai sabiedrībai, kura politiskos procesus labprāt vērtē vienkāršotās - gaismas un tumsas spēku - kategorijās. Rezultātā pārējiem koalīcijas partneriem radusies zināma greizsirdība.
Katrā tikšanās reizē koalīcijas partneri “Progresīvajiem” bāž degunā - mēs visi te esam vienādi “gaiši” (“mēs - valstiski domājošo politisko spēku vairākums”), izbeidziet šos centienus pakāpties uz mūsu pleciem. “Progresīvie” šos aicinājumus ne tikai nedzird. Tie tos uztver kā apvainojumus: pat nedomājiet mūs novilkt līdz jūsu blēdīgajiem zemumiem. Mēs vienīgie esam no “svēto” kastas, bet jūs, “tirgoņi”, mums pat netuvojieties. Ar savām naudas mijēju operācijām nodarbojieties kaut kur tālāk no mūsu acīm. Tālāk no RD svētajiem mūriem.
Savukārt, kad imaginārās blēdībās apvainotie pārmet: bet Staķa biroja kabinets taču bija pārvērsts par vistīrāko viesnīcas “Rīdzene” un “Taureņu” pirts apvienoto numuriņu, “Progresīvie” tikai atmet ar roku un no šādiem pārmetumiem atgaiņājas kā no uzmācīgas mušas.
Tāda aptuveni izskatās pušu pozīcija. Kā tādā lētā vodeviļā, kur katrs dzird tikai sevi. Situācija atgādina agrīnos viduslaikus, kad cīņas par varu (troni) bija ārkārtīgi asiņainas, pilnas meliem un viltus, taču publiskajā telpā tika uzdotas par cīņām - kurš svētāks par visiem svētajiem un tuvāks Dievam?
Vai puses šo, Ozola vārdiem runājot, “krīzes cēloni” ir apzinājušas? Gan jā, gan nē.
Nē tajā aspektā, ka “Progresīvo” paštaisnumu ne ar kādu dustu iznīdēt nevar. Pēc noklusējuma. Tā ir viņu identitātes bāze.
Jā tajā ziņā, ka dzīve piespiež samierināties ar “ļaunumu” blakus. Līdz ar to var sagaidīt, ka, bubinot bārdā par “mazāko ļaunumu”, “Progresīvie” ies uz kompromisu un jau šopiektdien vai tuvākajās nedēļās parakstīs viņiem piedāvāto sadarbības memorandu. Tāds ir ticamākais notikumu attīstības scenārijs. Bet ne vienīgais.
Kopumā ņemot, iespējami šādi varianti (ticamības secībā):
1) pēc ilgstošām sarunām puses beidzot atrod it kā pieņemamus sadarbības nosacījumus un turpina darbu tajā pašā koalīcijā, kāda ir tagad. Jautājums par Rīgas mēru ir viens no šo nosacījumu stūrakmeņiem. Tas tikpat labi var būt gan “Vienotības” Vilnis Ķirsis, gan “Progresīvo” Mārtiņš Kossovičs, gan kāds kompromisa variants (nosacītais NA Einārs Cilinskis);
2) “Progresīvie” iespītējas, triju partiju blokam apnīk ar viņiem “auklēties”, tiek organizēta jauna koalīcija ar “Gods kalpot Rīgai” (5 balsis), “Latvijas attīstībai” (3) un neatkarīgajiem deputātiem (4);
3) nespējot atrast kopsaucējus, RD iet uz jaunām vēlēšanām.
Kurš no šiem trijiem variantiem būtu labākais rīdziniekiem? Pirms izvērtēt šos variantus, uzreiz jānorāda uz vienu lietu, kas principā apgrūtina situācijas kritisku analīzi. Runa ir par jau pieminēto “valstiski domājošo politisko spēku vairākumu”. Šis formulējums pilnībā atbilst agrāko laiku “pareizā ticībā esošajiem”. Politika tiek pārvērsta par ticības jautājumu.
“Šleserieši/rosļikovieši” ir arguments, kurš sit pušu visus citus argumentus. Trumpja dūzis. Drusku vājāks trumpītis ir “Gods kalpot Rīgai”, ar kuriem arī nekādi nedrīkst iet kopā, lai neaptraipītu tīro “valstiski domājošo spēku” mundieri.
Lai nerastos pārpratumi, uzreiz jāsaka, ka “šleseriešu/rosļikoviešu” politiskās nostādnes man personiski nav pieņemamas un tās neatbalstu principā. Līdz ar to neuzskatu koķetēriju ar šiem politiskajiem spēkiem par atbalstāmu iniciatīvu.
Runa ir par ko citu - par politisko manipulēšanu. Skaidrs, ka bez tās politika nemēdz būt, bet, kad Ķirsim desmit gadus nebija citu ideju kā vien - “gāžam Nilu”, bet tagad tas pats idejiskais tukšums tiek rupji piesegts ar “valstiski domājošajiem spēkiem”, tad nav lielas vēlēšanās sajūsmā gavilēt.
Skatot Ozola piesauktos “krīzes cēloņus” no rīdzinieku, nevis RD politiķu puses, jāatzīst, ka Rīgas lielākā problēma ir - par Rīgas attīstību domājošu politiķu trūkums varas kabinetos. Pie sarunu galda un medijos pārliecinoši dominē politiķi, kuriem svarīgi ir būt politikā, nevis kaut ko būtisku izdarīt. Vitāli trūkst politiķu ar idejām, vīzijām, gatavību darīt. Viņu vietā dominē gramofoni, kas atskaņo nodrillētas, simtiem reižu dzirdētas plates.
Tā gan ir ne tikai Rīgas, bet arī visas Latvijas lielākā problēma.
