Lukašenko agresīvajām fantāzijām pieslēdzies arī "psihoterapeits' Aleksejs Arestovičs

© Scanpix

Baltkrievijas diktatora Lukašenko fantāzijām par vāgneriešu iespējamo iebrukumu Polijā pieslēgusies arī populārā ukraiņu “Youtube” zvaigzne Aleksejs Arestovičs. Viņa ieskatā gan runas par gājienu uz Varšavu esot māņu manevrs. Īstais uzbrukums būšot Viļņai (svētdienas pārraidē) vai pat Daugavpilij (pirmdien). Cik šīs runas ir pamatotas?

Pēc 2022. gada 24. februāra, tiklīdz tiek piesaukti kādi mazticami Krievijas izgājieni, tā tiek atgādināts: pirms iebrukuma Ukrainā arī visi teica - Putins taču nav idiots. Tas jau tikai blefs, bet izrādījās... Tāpēc par Putinu nekad neko nevarot skaidri zināt. No viņa varot sagaidīt visneprātīgāko rīcību.

Šādi apgalvojumi tikai izskatās patiesi. Nopietnāku faktu pārbaudi tie neiztur. Pa punktiem.

Pirms iebrukuma Ukrainā vairākas nedēļas, pat mēnešus (kopš 2021. gada decembra) ASV izlūkdienesti brīdināja pasauli par gaidāmo iebrukumu. Ne visi politiskie novērotāji teica, ka tas tikai Putina blefs. Netrūka arī tādu, kuri Krievijas karaspēka koncentrāciju pie Ukrainas robežas un paša Putina agresīvo retoriku uztvēra nopietni. Tajā skaitā šo rindiņu autors.

Iebrukuma plāns nebūt nebija “idiotisks”. Tas pilnībā atbilda racionalitātes standartiem. Turklāt skatoties no visām iesaistītajām pusēm. Ja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis būtu pieņēmis ASV piedāvāto evakuāciju (bēgšanu) un koordinēta Ukrainas militārā pretošanās būtu pajukusi, tad Putina zibenskara plāns būtu triumfāli īstenojies.

Ekrānšāviņš

Tieši tāda bija ne tikai Putina, bet arī Rietumu analītiķu prognoze. Līdz ar to nav pamata uzskatīt Putinu par idiotu vai neprāti. Putina plāna pamatā bija racionāli apsvērumi, kuri sakrita ar Rietumu izlūkdienestu prognozēm.

Šodien pilnīgi droši var teikt - ja Ukraina trijās dienās padotos, tad Rietumi šo Putina panākumu norītu bez īpašas žagošanās. Par to nekādas ilūzijas nevajadzētu lolot, jo pat tagad, kad karš ir ieildzis un Putina režīma asiņainais raksturs nav noslēpjams, netrūkst Rietumu kompāniju (diemžēl arī politiķu), kuras dažādos veidos cenšas saglabāt biznesu un labas attiecības ar Krieviju.

Tāpēc attiecībā uz iebrukumu Ukrainā runāt par kādu neprātīgu rīcību nevar. Riskanta rīcība - jā, bet ne idiotiska. Pasaulei par laimi, risks šoreiz neattaisnojās, un Putins ir iestidzis viņam neuzvaramā karā.

Kāda ir situācija ar vienības “Vagner” kaujiniekiem tagad, 2023. gada jūlijā? Cik lielā mērā viņi apdraud Baltkrievijas kaimiņvalstis - Poliju, Lietuvu, Latviju?

Šobrīd Baltkrievijā, Mogiļevas apgabala apdzīvotās vietas Ceļas (Цель) tuvumā, pēc ASV kara pētījumu institūta (ISW) datiem, atrodas ap 1500-2500 vāgneriešu. Tas ir desmit reižu mazāk nekā 23.-24. jūnijā, kad tā dēvētā Prigožina dumpja laikā notika “taisnības brauciens” uz Maskavu. Pat ja vāgnerieši veikli maskējas, tad viņu skaits Baltkrievijā nepārsniedz 5-10 tūkstošus kaujinieku.

Atgādināsim, ka pirms iebrukuma Ukrainā tās pierobežā bija koncentrēts vismaz 150 000 cilvēku liels armijas kontingents ar tūkstošiem smagās tehnikas vienību no visām ieroču šķirām. Tankiem, artilērijas iekārtām, lidmašīnām, smago autotransportu, kara kuģiem. Šo bruņoto spēku apjomu pat salīdzināt nevar ar pašreizējo vāgneriešu skaitu un bruņojumu Baltkrievijā.

Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka Polijas armija pat bez NATO papildu palīdzības vāgneriešus samaltu miltos bez īpašas piepūles. Lietuvas un Latvijas bruņotie spēki nav tik stipri kā Polijas, taču, ņemot vērā mūsu valstīs dislocētās NATO kaujas vienības, tiem nevajadzētu būt grūtībām tikt ar vāgneriešiem galā.

Šeit jāņem vērā vēl kāds būtisks moments. Jau minēju, ka vāgneriešu pamata kontingents Baltkrievijā atrodas Mogiļevas apgabalā, kas nekādi nerobežojas ne ar vienu NATO dalībvalsti. Ja kaut kādu apsvērumu dēļ vāgneriešiem tiešām tiktu dots uzdevums izprovocēt nopietnu incidentu ar kādu no NATO dalībvalstīm, tad tiem būtu nepieciešams laiks, lai pārdislocētos. Izdarīt to nemanāmi šodienas apstākļos nav iespējams. Līdz ar to bažas par vāgneriešu negaidītu ienākšanu Daugavpilī nav pamatotas.

Atsevišķs stāsts ir par vāgneriešu eksteritorialitāti. Krievija it kā varot no tiem norobežoties un izlikties, ka tai ar viņiem nav nekāda sakara. Un tad? Tas vēl labāk. NATO būtu drošāk iejaukties un šos “nelūgtos viesus” iedzīt zemē. NATO nebūtu jāuztraucas par militāru konfliktu ar kodollielvalsti.

Tajā pašā laikā pilnībā ignorēt vāgneriešus arī nevajadzētu. Polija katram gadījumam uz pierobežas rajoniem ar Baltkrieviju pārvietoja vairākas bruņoto spēku vienības ar vairāk nekā tūkstoš kaujiniekiem un 200 smagās kaujas tehnikas vienībām. Nav ne mazāko šaubu, ka arī Latvijas, Lietuvas un NATO militārā vadība tur roku uz pulsa un, tiklīdz parādītos kādas bīstamas vāgneriešu aktivitātes, attiecīgi rīkotos.

Paliek jautājums - kāpēc šo draudu tēmu aktualizē Arestovičs. Viņa galvā nelīdīsim, bet ir skaidrs, ka Arestovičam ir savi personiskās “karjeras” plāni. Vai tie saistīti ar politisko vai publisko (mediju zvaigznes) laukumu, tam pat nav nozīmes. Fakts ir tāds, ka viņš visai bieži runā to, ko viņa klausītāji grib dzirdēt. Arestoviču uztvert kā objektīvas informācijas avotu šobrīd nevar, un to ne mirkli nevajadzētu aizmirst.

No Ukrainas viedokļa ir saprotama vēlme konflikta (kara) ģeogrāfiju paplašināt. Ukrainā valda sakāpināta šķietamas netaisnības izjūta. Kāpēc mums vieniem par visiem jākaro? Putins taču apdraud visu cilvēci, bet asinis jālej mums vieniem. Kāpēc pārējā pasaule aktīvāk neiesaistās?

Šajā konstrukcijā ikviens mājiens, ka karadarbība varētu izplatīties plašākā teritorijā ārpus Ukrainas, tiek kāri tverts. Jāatzīst, ka ne tikai Arestoviču, bet arī citus ukraiņu avotus ir ļoti grūti klausīties un lasīt, jo tie ir pārpilni ar vēlmju domāšanas elementiem. Ekstrēmos kara apstākļos tas ir loģiski un pašsaprotami. To nekādā gadījumā nevajadzētu nosodīt. Arī pašu Arestoviču daudzi dēvē par nācijas psihoterapeitu, kurš ar savu iemidzinošo balss tembru cenšas nomierināt klausītājus, it kā sakot: nav tik traki, viss būs labi.

Nevēlos mazināt Arestoviča lomu un pozitīvo pienesumu ukraiņu tautas gara stiprināšanā, taču uz viņa izteikumiem balstīt kādus ar mūsu drošību saistītus pieņēmumus nevar. Tāpēc arī viņa norādes uz vāgneriešu iespējamo Daugavpils ieņemšanu atstāsim viņam iekšējai (Ukrainai paredzētai) lietošanai.

Komentāri

Lai cik ierobežota arī nebūtu Latvijas Bankas (LB) ietekme uz eirozonas monetāro politiku, LB prezidentam joprojām ir nozīmīga loma mūsu valsts ekonomiskajā, finansiālajā un banku sistēmas attīstībā. Tāpēc mūsu politiķu izvēlei – kuram uzticēt šo svarīgo amatu pēc tam, kad šā gada 21. decembrī beigsies pilnvaru termiņš esošajam LB prezidentam Mārtiņam Kazākam – jāpieiet ar pilnu nopietnību.

Svarīgākais