Edgars Rinkēvičs gatavs darīt to, ko Krišjānis Kariņš darīt nevēlas

© F64

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs jau ar pirmajām savas darbības dienām cenšas ieņemt pēc iespējas lielāku ietekmes laukumu. Viņš tiekas ar dažādām augstām valsts amatpersonām, un tas ir tikai normāli, taču viena tikšanās bija tik zīmīga, ka ļāva izdarīt jau tālejošākus secinājumus.

Rinkēviča tikšanās ar Latvijas ģenerālprokuroru Juri Stukānu un Augstākās tiesas priekšsēdētāju Aigaru Strupišu tika plaši aprakstītas un izvērtētas presē. Tiesībsargājošajā sistēmā ir ko apspriest un uzlabot. Jautājumi ir samilzuši un prasa steidzamus risinājumus.

To pašu it kā varētu teikt arī par Valsts prezidenta tikšanos ar veselības ministri Līgu Meņģelsoni. Jautājumu veselības aprūpē ir vairāk nekā atbilžu. Situācija ar rindām uz izmeklējumiem ir tikpat kā ārkārtēja. Prezidenta tikšanās ar atbildīgo ministri šajā ziņā ir it kā loģiska. Bet ir nianse.

Virs ģenerālprokurora un Augstākās tiesas priekšsēdētāja nevienas augstākas amatpersonas nav. Abi ir neatkarīgu valsts pārvaldes struktūru vadītāji. Prezidents ar viņiem tiekas kā līdzīgs ar līdzīgu. Meņģelsones gadījumā tā nav. Ministrs ir viens no valdības locekļiem. Valdība ir kā komanda, un šai komandai ir kapteinis - premjers. Premjera tikšanās ar prezidentu ir absolūti loģiska un pašsaprotama, ko īsti nevar teikt par prezidenta tikšanos ar ministru, apejot premjeru. Protams, prezidentam nav liegts tikties, ar ko vien viņš vēlas, bet ne velti minēju, ka šī tikšanās ir zīmīga.

Rinkēvičs, tiekoties ar Meņģelsoni divatā (nevis ar plašāku veselības aprūpes sistēmas vadītāju loku), skaidri liek noprast, ka nav apmierināts ar premjera Krišjāņa Kariņa darbību šajā “frontes iecirknī”. Iespējams, ne tikai šajā iecirknī, bet visā “frontes garumā”. Kas par to liecina?

Sāksim no cita gala. Kāpēc Krišjānis Kariņš vēl nav nominējis ārlietu ministru? Populāra ir versija par it kā neskaidro koalīcijas sastāvu un potenciālo “Progresīvo” ārlietu ministru Andri Sprūdu. Šai versijai ir tiesības eksistēt. Tā ir labvēlīga pašam Kariņam, taču diez vai tā ir īstā. Daudz ticamāka ir cita.

Koalīcijas partijas Kariņam un “Vienotībai” ir visos iespējamos veidos likušas saprast, ka nekādas “koalīcijas paplašināšanas” nebūs. Vai nu esošā koalīcija, vai arī jauna koalīcija, jauna valdība, jauns sadarbības līgums. Punkts. Protams, Kariņam var būt cits uzskats, viņš var uzturēt cerības, ka ilgstošas nokausēšanas cīņas gaitā viņam izdosies saļodzīt abu pārējo partneru vienoto bloku un panākt iecerēto. Taču šādas spēlītes, lai neteiktu - rotaļas, ar valsts reprezentatīvākās figūras, ārlietu ministra, nenosaukšanu neizskatās labi. Maigi sakot.

Izņemot vienu gadījumu. Ja ārlietu ministra funkcijas ļoti patīk pašam premjeram, un viņš apzināti cenšas attālināt to nodošanu kādam citam. Vienalga, vai tas ir Sprūds, Kols, Braže vai kāds cits. Neaizmirsīsim, ka Kariņš ir izteikts “runāšanas” politiķis. Viņam patīk uzstāties, izteikt viedokli, kaut ko komentēt. Tāpēc viņš labprāt braukā pa pasauli, piedalās paneļdiskusijās, sniedz intervijas ārvalstu televīzijās.

Jānorāda, ka pašmāju televīzijā, kur viņam jautā nevis par augstām matērijām un “starptautisko drošību”, bet gan par konkrētām ikdienas problēmām, viņš jūtas daudz neveiklāk. Par diskomfortu liecina viņa ķermeņa valoda: plašāka nekā parasti žestikulēšana, dīdīšanās krēslā un pārlieku bieža smaidīšana nevietā. Pieļauju, ka pat pastāv klusa vienošanās: premjera emocionālā komforta dēļ LTV “Rīta panorāmā” viņu intervē tieši Kariņa tuva partijas biedra Hosama Abu Meri pašreizējā sieva Linda Abu Meri.

Rinkēvičs Kariņu pazīst labāk nekā jebkurš cits politiskajā laukumā. Abi ir ilggadēji partijas biedri. Pie dažādiem partiju un valdību galdiem ne vienu vien pudu sāls kopā apēduši. Rinkēvičs zina, ko Kariņš var un ko nevar. Vai vienkārši negrib. Rinkēvičam Kariņa patiesās darbaspējas nav noslēpums.

Ņemot vērā šīs Rinkēviča, var teikt, ekskluzīvās zināšanas par pašu Kariņu, prezidenta tikšanās ar veselības ministri iegūst jaunas krāsas. Šī tikšanās nozīmē, ka prezidents lieliski saprot: paļauties uz Kariņu, ka viņš atrisinās daudzās medicīnas sistēmas problēmas, būtu tas pats, kas šo atbildīgo darbu uzticēt kādam pianistam. Reiz jau tāda kļūda tika pieļauta, un sekas vēl ilgi būs jāizstrebj. Tāpēc Rinkēvičs ir nolēmis ņemt grožus savās rokās. Kamēr Kariņš dod intervijas Eiropā.