Atbilde uz jautājumu – kāpēc Latvija atpaliek no savām kaimiņvalstīm – ir pašā virspusē. Tā balstās latviešu apbrīnojamā pakļāvībā banku sistēmai. Bankas ir svētas, un uz tām nedrīkst pat greizi paskatīties. Tikai ar noņemtu cepuri un padevīgi saliektu muguriņu. No šīs bijības arī visas turpmākās ekonomiskās problēmas.
Lietuvas Seims jau šā gada 16. maijā pieņēma likumu par ārkārtas solidaritātes maksājumu komercbankām. Šā likuma jēga bija sabalansēt strauji pieaugošās esošo kredītu izmaksas starp bankām un kredītņēmējiem. Ja reiz bankas pašas negrib solidarizēties ar saviem klientiem, tad ar likuma spēku tās jāpiespiež dalīties savā pasakainajā peļņā.
Atgādinu, ka Eiropas Centrālā banka, lai cīnītos pret inflāciju, ievērojami paaugstinājusi un turpina paaugstināt tā dēvēto refinansēšanas bāzes likmi, kas automātiski paaugstina starpbanku kredītu likmi “Euribor”, kas savukārt ir pamats vairumam esošo kredītlikmju.
Ideja par solidaritātes nodokli bankām parādījās jau pērnā gada nogalē, jo ne visur Eiropā pret bankām valda tik godbijīga attieksme kā pie mums. Kad pavasarī no Lietuvas nāca ziņas par iespējamo atbalstu šādiem nodokļu sistēmas grozījumiem, tad arī Latvijas politiskajā šķirā pieņēmuma formā izskanēja balsis, ka šos priekšlikumus varētu izvērtēt.
Pat rūdītais banku advokāts, finanšu ministrs Arvils Ašeradens šāda solidaritātes nodokļa pieņemšanu neizslēdza. Vēl jo vairāk tāpēc, ka akūti bija nepieciešams atrast līdzekļus veselības aprūpes papildu finansējumam. Paņemot daļu no banku lielās peļņas (“Swedbank” pirmā pusgada (!) peļņa - 163,92 miljoni eiro; “SEB banka” - 82,4 miljoni eiro), jautājums būtu samērā viegli atrisināms.
Lietuva šo ekonomiski taisnīgo un visnotaļ saprātīgo likumu pieņēmusi jau pirms vairākiem mēnešiem. Ko plāno darīt Latvija? Vakardien “Neatkarīgajā” Rolands Pētersons rakstā “Zviedru bankām Latvijā milzu peļņa - valdība negrib iekasēt solidaritātes nodokli” uzdod šo jautājumu un pats arī atbild: “Ko iesāks Latvijas valdība? Uz šo jautājumu pagaidām ir pagrūti atbildēt, jo šogad arī valdība, ne tikai Saeima ir paņēmusi pagaru - valdības gadījumā trīs nedēļu - pauzi, kuras laikā, iespējams, ir gan jāatpūšas, gan jātiek skaidrībā par potenciālu nākamo valdību.”
Lieliski saprotu kolēģa piesardzību, atrunājoties ar valdības aiziešanu atvaļinājumā, bet, ja runājam tieši, bez aplinkiem, tad nekādu grūtību atbildēt nav. Ir skaidrs par 99,9%, ka Latvijā nekāds solidaritātes vai cits banku milzu peļņu pārdalošs likums pieņemts netiks. Vienkārši tāpēc, ka tāda likuma pieņemšana būtu pilnīgā pretrunā ar pēdējo 30 gadu politisko loģiku.
Latvijas politiskajā dzīvē nekas tāds nav mainījies, lai tiktu mainīts šis augstākas labvēlības statuss bankām. Latvijas ekonomiskā politika jau kopš neatkarības atjaunošanas pirmajiem gadiem veidota atbilstoši šiem principiem. Tās “tēvi” bija izteikti Čikāgas monetārās skolas (Latvijas gadījumā drīzāk varētu runāt par Džordžtaunas skolu) pārstāvji: trimdas ekonomisti Juris Vīksniņš, Bruno Rubess, mūsu pašu Atmodas laiku neoliberāļi Ojārs Kehris, Uldis Osis, Latvijas Bankas “audzēkņi” Einārs Repše, Valdis Dombrovskis, Ilmārs Rimšēvičs un citi.
Atbilstoši šiem pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu modīgajiem priekšstatiem - ekonomikas pamatā ir stingra monetārā politika un stabils banku sektors. Izklausās tik labi un pārliecinoši, ka vēl šodien šī ideja Latvijā ir valdošā. Kur ir tās vājā vieta? Viss brīnišķīgi darbojas mierīgos, ekonomiski labvēlīgos apstākļos. Taču krīzes apstākļos parādās šīs sistēmas asimetriskais raksturs. Āda, gaļa - mums (bankām); ragi, nagi - jums (sabiedrībai). Riski, pienākumi - jums; peļņa, tiesiskā aizsardzība - mums.
Tā tas bija 2004.-2008. gada kredītbuma laikā, kad bankas kredītus meta gluži vai pakaļ, vienlaikus kredītlīgumā maziem burtiņiem ierakstot nosacījumus, kuri visu risku uzkrāva pašiem kredītņēmējiem. Tā tas ir tagad, kad strauji augošās “Euribor” likmes būtiski sadārdzina jau paņemtos kredītus.
Tā kā Latvijā kredītu riski ir vienmērīgi sadalīti tikai un vienīgi uz kredītņēmēju pleciem, tad par likmju kāpumu maksā paši kredītņēmēji. Latvijā šāda kredītu nomaksas kārtība ir gandrīz vai vienīgā iespējamā. Daudzi domā, ka tā tas ir arī citur pasaulē. Tā nav.
Attīstītajās Rietumu valstīs garu gadu laikā ir izveidojusies sistēma, līdzīga kā mums, apmaksājot elektroenerģiju. Katrs pats var izvēlēties, kādu kredīta atmaksas plānu vēlas: ar fiksētu vai mainīgu likmi. Teorētiski arī Latvijas banku sistēmā darbojas šī shēma, taču praksē vienīgā iespēja ir piekrist banku piedāvātajam plānam - noteikts procents plus “Euribor”.
Var domāt, ka labi, ar bankām un to lobiju viss skaidrs, bet vai tad sabiedrība pati neredz šo asimetriju? Kāpēc tā politiski caur partijām nepiespiež bankas nākt sabiedrībai pretī?
Kā jau minēju - 30 gadu laikā ir izveidota nesatricināma ideoloģiskā konstrukcija - kas labi bankām, tas labi sabiedrībai. Ne tikai banku darbinieki un lobisti, ne tikai sabiedriskie mediji, kuri aizrautīgi citē banku lobija preses relīzes, bet pat ierindas cilvēki, kuri cieš no banku visatļautības, ir gatavi bankas aizstāvēt.
Šī Stokholmas sindroma cienīgā aizstāvības loģika izskatās apmēram šādi: bankas naudu iegūst no iedzīvotājiem, tātad, lai samaksātu nodokli, tām būs iedzīvotāju maciņi jāpakrata vēl stiprāk. Tāpēc nav ko bankas aiztikt, jo tāpat tās šo naudu no tautas izkratīs, bet mums būs vēl sāpīgāk.
Citiem vārdiem, skaidrs, ka mūs slauc, bet ko tur lai dara. Ja pretosies, tāpat slauks un varbūt vēl vairāk. Tad nu godbijīgi stāvēsim banku priekšā ar saliektu muguriņu un skatīsimies, kā mums, tādiem “cietējiem”, garām aiztrauc lietuviešu pajūgs.
